Pagājušās nedēļas nogalē Gulbenes kultūras centrā notika iedzīvotāju tikšanās ar Zemessardzes štāba virsnieku, majoru, raidījuma “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” ekspertu un grāmatas “No Krimas līdz Marinkai” autoru Jāni Slaidiņu.
Uz tikšanos bija ieradušies aptuveni astoņdesmit apmeklētāji, kurus interesē notikumi Ukrainā, kara darbības attīstība un majors kā personība. Saruna par Ukrainu notika diskusijas veidā, kur katram no klātesošajiem tika dota iespēja ne tikai uzdot jautājumus, bet arī izteikt savu viedokli, par spīti tam, vai tas sakrīt vai nesakrīt ar vairākuma pārliecību.
J. Slaidiņš komentēja un skaidroja Ukrainas karadarbības gaitu, sākot jau ar notikumiem 2014. gadā, kad notika pirmais Krievijas iebrukums – Krimas okupācija. “Var izteikt minējumus, kas līdz šim bijis pareizi, kas ne, bet par to lai spriež vēsturnieki pēc vairākiem gadiem. Šobrīd galvenais ir atbalstīt viņu cīņu, jo tas ir svarīgi arī mums. Mums paveicās, ka savulaik mēs paspējām iestāties NATO, kas šobrīd sniedz mums zināmas garantijas militārajā jomā, ukraiņiem tādu nav, tieši tāpēc viņiem vajadzīgs mūsu atbalsts,” sacīja J. Slaidiņš.
Daudz tika skaidrots par hibrīdkaru un tā lomu mērķu sasniegšanai. Tas ietekmē ne tikai karavīrus, bet visu sabiedrību abās frontes pusēs. Tāpēc teiciens, ka karu var uzvarēt ar ieročiem, mūsdienās vairs īsti neatbilst patiesībai.
J. Slaidiņš nedaudz pieskārās arī šā brīža ASV administrācijas politikai, uzsverot to, ka tieši šī lielvalsts savulaik bija spiedusi Ukrainu atteikties no tās teritorijā esošajiem kodolieročiem, kas šobrīd varētu izrādīties liels trumpis. Ukraina saņēma arī nelielu kritikas devu par laiku, kad pati nevarēja izlemt, kādā virzienā “stūrēt” savu politiku – austrumu vai rietumu. Visbeidzot J.Slaidiņš atbildēja uz klātesošo jautājumiem par to, kā notikumi Ukrainā ietekmē Latviju un tās iedzīvotājus.
Savukārt “Dzirkstele” vairāk vēlējās uzzināt par iesaisti raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”. Tieši caur šo televīzijas raidījumu lielākā daļa sabiedrības iepazina J. Slaidiņu, uzzinot katru darbdienas vakaru jaunāko karadarbībā no avota, kas ir militārpersona.
– Kā notiek gatavošanās ikvakara raidījumam?
– No sākuma varbūt bija sarežģītāk, bet tagad, kopš es jau vairāk nekā gadu sniedzu informāciju skatītājiem, viss ir iegājies un kļuvis par ikdienu. Komandas man nav. Viss, ko jūs redzat un dzirdat šajā ikvakara raidījumā, ir mans dienas veikums. Katrs rīts man sākas aptuveni sešos, jo šis informācijas daudzums, kas tiek saņemts katru dienu, ir milzīgs. Tiek pārskatīta Ukrainas, Krievijas un Rietumu informācijas telpa, oficiālie avoti, visi sociālie tīkli “X”, “Telegram”, kas pēc būtības aizņem laiku līdz pat pulksten 16.30. Tās ir aptuveni desmit stundas, pēc kurām ir neliela atpūta un var sākt gatavoties jau nākamajam raidījumam.
Tas, ko es katru vakaru studijā ienesu savā mapē, ir dienas darbs. Tur apkopots, kas man ir šķitis pats svarīgākais un ko es esmu gribējis pateikt, savilkts kopā no daudziem avotiem. Bet te var arī “iekrist”! Informatīvajā telpā šobrīd ir tik daudz “feiku”, ka atšķirt ir ļoti grūti, tāpēc kļūdīties ir vienkārši, un mākslīgā intelekta ienākšana to apgrūtina vēl vairāk. Atšķirt patiesību no meliem ir garš process un tas prasa daudz laika, kura man diemžēl nav. Es nevaru atļauties daudzus jautājumus pētīt dziļāk, tāpēc tos labāk atlikt malā. Es tā daru pats un iesaku visiem – informāciju smelties tikai no pirmavotiem, nekādā gadījumā no pārpublicētiem.
– Vai ir starpība, kāds žurnālists ir studijā?
– Šis ir tāds raidījums, kurā vadītājam īsti nav noteicošā loma, jo principā es esmu galvenais runātājs. Nevar teikt, ka man ir gluži vienalga, kas sēd galda otrā pusē, bet tajā pašā laikā man nav izvēles un es neesmu cimperlīgs, tāpēc samērā labi jūtos ar visiem žurnālistiem. Man patika pēdējais raidījums kopā ar Armandu Puči, jo viņa vadīšanas stils man simpatizē, un tas nedaudz atšķiras no pārējiem, ar kuriem esmu saskāries. Mazliet grūtāk laikam komunicēt ar sievietēm žurnālistēm, jo viņām ir nedaudz citādāka uztvere, bet cenšos sastrādāties ar pilnīgi visiem.
– Atšķirībā no Igora Rajeva J.Slaidiņam ir vairāk jūtama humora pieskaņa.
– Es tāds vienkārši esmu un necenšos būt mākslīgs. Televīzijā varbūt pat nedaudz cenšos sevi ierobežot un nekādā gadījumā neuzspēlēt. Es uz visu skatos pozitīvi, jo Ukraina nekādā gadījumā nav ne sakauta, ne iznīcināta šajā karā. Skaidrs, ka tur bojā iet cilvēki, negatīvais faktors ir arī tas, ka Ukraina zaudē teritorijas, bet globāli karu tā nav zaudējusi un Krievija nav uzvarējusi. Rajeva kunga misija ir nedaudz savādāka. Viņš analizē visus notikumus un izdara secinājumus. Man tam neatliek laika, mans uzdevums ir dot informāciju par notikumiem pēdējo 24 stundu laikā.
– Vai esat saskāries ar cenzūru vai pārmetumiem par pateikto?
– Nē, nekad.
– Vai izmantojat avotus, kuri vienkāršajam Latvijas iedzīvotājam nav pieejami?
– Es tieku klāt visai mani interesējošai informācijai, arī tādai, kurai parastais cilvēks nevarēs. Ir ļoti svarīgi zināt to, kas notiek arī Krievijas informatīvajā telpā. Tam, kas tur tiek pasniegts, nav jātic, jo tās ir vienkārši informatīvās operācijas, bet zināt, ko runā, ir ļoti svarīgi, lai varētu saprast viņu nosprausto virzienu un noskaņojumu. Vienreiz nedēļu pēc vizītes Ukrainā es sevi atradu Krievijas meklējamo cilvēku sarakstā. Tur bija teikts, ka NATO valstu pārstāvis Jānis Slaidiņš bija veicis genocīda darbības pret mierīgajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tieši šādi tas notiek viņu informatīvajā telpā un daudzi tam arī tic. Katrs pats izdara secinājumus un veido attieksmi pret šiem notikumiem, bet mans uzdevums ir pasniegt skatītājiem patiesu un nesagrozītu informāciju.
