Satiekot Marinu Goļenkovu Gulbenes ielās, neienāk prātā, ka viņa nav vietējā. Laipns, gudrs skatiens, sirsnīgs smaids. Sasveicinās viņa latviski. Pagaidām latviešu valodā Marina zina dažus vārdus, taču ir noskaņota iemācīties vairāk un dara to reizē ar savu 12 gadus veco dēlu, citiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri ir atraduši pajumti Gulbenē.
Marina ir no Čerkasu pilsētas. Viņa ir angļu valodas skolotāja un turpina tāda būt arī tagad, kad atrodas tālu projām no savas skolas. Marina saviem skolēniem mācību stundas vada attālinātā režīmā. Šim nolūkam Gulbenes novada pašvaldība savā administratīvajā ēkā skolotājai ir piešķīrusi telpu, datoru ar interneta pieslēgumu. “Es saņemu algu, kas tiek ieskaitīta manā bankas kartē. Algu bez jebkādām piemaksām. Mēs visi saprotam, ka Ukrainā šobrīd nauda visvairāk ir vajadzīga mūsu valsts aizsardzības spēku stiprināšanai. Galvenais, lai būtu darbs, lai tiktu nodrošinātas Ukrainas bērnu tiesības uz izglītību,” “Dzirkstelei” stāsta skolotāja.
Marina Gulbenes novadā ir kopš 20.marta. Te viņa ir nonākusi kopā ar Ukrainas bērnu un jauniešu grupu, kuri savā dzimtenē nodarbojušies ar basketbolu un kuriem šajā sporta veidā ir augsti sasniegumi. Tagad viņi visi trenējas Gulbenes sporta skolā. Savukārt mācās viena daļa attālinātā režīmā savās Ukrainas skolās, otra daļa bērnu apmeklē stundas Gulbenes novada vidusskolā.
“Mēs cerējām, ka maijā atgriezīsimies mājās, ka viss būs galā. Politiķi saka: “Drīz, drīz.” Mēs nezinām, cik drīz. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku, kuri izbrauca no savas valsts, gaida, kad varēs atgriezties Ukrainā. Un tajā pašā laikā ir zināms procents manu tautiešu, kuri jau atgriežas mājās. Es arī vēlos braukt atpakaļ. Tur ir mans vīrs, vecākais dēls, mani vecāki, vīra vecāki, mani divi kaķi, kuri arī mani gaida.” “Dzirkstelei” saka Marina.
Šeit – dzīve bez sirēnām
“Ukrainas jauno sportistu integrācija Gulbenē ir notikusi veiksmīgi. Viņi treniņos piedalās atbilstoši vecuma grupām. Mūsējie ar vietējiem bērniem ir sapazinušies. Latviešu valodu mācāmies. Bērni to apgūst ātrāk nekā pieaugušie. Nedēļas, divu laikā mūsu bērni ir te iejutušies. Treniņi notiek mazliet citādāk, nekā bija pierasts Ukrainā. Tā bērni paši saka. Šeit esot citāda treniņu tehnika. Mūsu bērniem tā ir laba pieredze. Treniņi notiek katru dienu. Gulbenes klusums – tas mums, šurp atvestajiem bērniem ir vajadzīgs, lai nervu sistēmu atgrieztu pirmskara stāvoklī. Jebkurš troksnis mums lika satrūkties. Pastāvīgās sirēnas, kuras skan Ukrainā. Neziņa. Tie, kuri palikuši Ukrainā un nav izbraukuši, ir pieraduši tā dzīvot. Un tas ir šausmīgi! Kāpēc jāpierod pie tā, ka raķetes lido mūsu virzienā un jebkurā brīdī var nākties ciest vai pat mirt?” saka Marina.
Viņa stāsta – sākoties karam no sava dzīvokļa loga Čerkasos vērojusi, kā divas stundas nepārtraukti raķetes lido uz Kijivas pusi un tiek likvidētas gaisā. Izskatījies līdzīgi salūtam. Sapratusi – agri vai vēlu raķetes var lidot arī uz Čerkasu pusi. Trauksme tikusi izziņota palaikam.
“Mēs zinājām, ka tur, kur tobrīd atrodamies, ir jābūt dubultsienām, divām izejām, tāpēc pagrabā slēpties nebija iespējams, jo tur – tikai viena izeja. Palikām gaitenī. Bet mani abi kaķi, vēl pirms sāka skanēt sirēna, ziņoja par to, jo apmēram 30 sekundes iepriekš skrēja pie manis un ņaudēja. Tagad, esot tālu no Ukrainas, es joprojām savā mobilajā tālrunī saglabāju aplikāciju, kura ziņo par trauksmi manā pilsētā. Man vajag to zināt. Kad trauksme beidzas, es nomierinos,” stāsta Marina.
Kad viņa sazvanās ar savu vīru Ukrainā, viņš uztraucoties – esat tikai 100 kilometru attālumā no Krievijas robežas. Viņa pretī bilst, ka šeit tomēr ir Eiropas Savienība, šī teritorija ir NATO armijas pārraudzībā.
“Iestāties NATO, Eiropas Savienībā – uz to Ukraina tiecas un to vēlējās jau pirms kara. Katrā gadījumā Ukraina un tās iedzīvotāji ir pateicīgi visiem, kuri mūs atbalsta. Mēs paklanāmies jums – Latvijai, citām Baltijas valstīm, pasaulei, visiem, kuri mums palīdz. Polijai, kura uzreiz pieņēma pie sevis miljonus ukraiņu, arī Vācijai, Čehijai. Ukraiņi ir devušies gan uz Kanādu, gan uz Lielbritāniju,” saka Marina.
Vai tiešām Ukrainā ir tā?
Marina saasināti uztver jautājumus, kuros ir neticība par Ukrainā notiekošo. Ar šādu neticību viņa saskārusies arī šeit: “Kad atbraucām uz Latviju, vispirms uz divām dienām nonācām Rankā. Tur ar mums runāja novada pašvaldības pārstāvis un jautāja, vai tiešām Ukrainā viss ir tā, kā ziņo Latvijas masu mediji. Tas cilvēks teica – neticēšot, kamēr neredzēs savām acīm. Atbildēju – ja viss Ukrainā būtu labi, mēs nebrauktu šurp, bet atrastos mājās. Ieteicu arī: ja neticat, aizbrauciet un paskatieties uz Buču vai Irpiņu…”
Ukrainā apkopotā statistika liecina, ka ir iznīcinātas vairāk nekā 200 skolas, slimnīcas, ir iznīcināti kultūras pieminekļi. “Tas ir genocīds pret Ukrainas cilvēkiem,” uzsver Marina. Viņa stāsta, ka vecvecāki ir Otrā pasaules kara dalībnieki. Viņi bieži teikuši: “Nedod, Dievs, jums piedzīvot karu!”
“Tagad es saprotu šo vārdu nozīmi. Civiliedzīvotāji Ukrainā cieš un iet bojā no ievainojumiem, ņirgāšanās, bada. Neviens nav pelnījis slēpties pagrabos. Ukraina ir civilizēta valsts. Mēs dzīvojām savu dzīvi, rūpējāmies par saviem bērniem. Tagad mums tas tiek traucēts, liegts,” saka Marina.
Viņa uzsver, ka nav konfliktējošs cilvēks. “Mēs ukraiņi vispār tādi neesam. Vairums no mums. Nekad pirmie neiesim uz konfliktu ar Krievijas pusi. Cita lieta – mums gribētos pastāstīt viņiem, kas notiek, parādīt. Ja to neuztver, nesadzird, netic… nolaižas rokas. Gribas pagriezt muguru un iet prom. Saprotu, ka ar kulakiem es neko nepierādīšu tādiem cilvēkiem, kuri nav gatavi konstruktīvai sarunai. Krievijas televīzija cilvēku prātus ir zombējusi gadu desmitiem ilgi. Vecāki un pedagogi tālāk turpina zombēt savus bērnus. Jau no bērnudārza vecuma! Nevaru aptvert, kā bērns var pateikt: “Gribu, lai nogalina ukraiņus.” Taču tā notiek! Bet Ukrainas tauta nav neko tādu izdarījusi, lai iznīcinātu! Jā, mēs, salīdzinot ar Krievijā dzīvojošajiem, ātrāk esam distancējušies no visa padomiskā. Mēs dzīvojām labāk. Mēs cītīgi gājām Rietumeiropas virzienā. Mēs pārdzīvojām ne vienu vien “maidanu” (pašcieņas revolūciju – red.). Mēs mainījām savas valdības sastāvu. Volodimirs Zelenskis ir tas prezidents, kurš ir nācis no tautas, kurš kalpo tautai. Mēs viņam ticam. Ticam, ka viņš vedīs Ukrainu uz uzvaru. Beigsies karš, un mēs atjaunosim visu sagrauto. Sāp zaudētie mūsu cilvēki, nāvju skaits… Acīmredzot tāda ir mūsu valsts brīvības cena.”
Pārsteidzoši daudz krievu valodas
“Mani pārsteidza, ka šeit, Latvijā, sevišķi Rīgā, ir tāds daudzums krieviski runājošo cilvēku, kā arī to, kuri zina krievu valodu. Uzzināju – šeit skolā bērniem māca krievu valodu. Pie mums nemāca. Lai gan atsevišķos apgabalos – Harkivā, Dnipro – ir. Es dzīvoju Ukrainas centrā. Mums krievu valodu skolās nemāca. No svešvalodām bērni apgūst angļu, vācu vai franču valodu,” stāsta Marina.
Tajā pašā laikā viņa uzsver: “Mums Ukrainā nav tā, ka kāds negribētu kontaktēties ar krievvalodīgajiem. Nekad! Daudzi ir auguši jaukto tautību ģimenēs ar divām valodām. Es pati esmu tāda. Ja kāds saka, ka naidojamies, tie ir izdomājumi.”
Rīgā viņa kopā ar bērniem šajā laikā, kopš atrodas Gulbenē, ir viesojusies jau reizes sešas. Marina stāsta: “Bijām Motormuzejā, apmeklējām Vecrīgu, bijām uz koncertu Ukrainas atbalstam. Rīgā biežāk dzirdēju krievu, nevis latviešu valodu. Sarotu, ka te ir cilvēki, kuri šeit dzīvo sen un runā krieviski. Veikalā iznāca būt tuvumā jauniešiem, kuri nepārprotami bija no Krievijas. Es dēlu uzreiz pavedu malā. Viņš jautāja man, kāpēc. Atbildēju – negribu, ka dzird mūsu savstarpējo sarunu ukraiņu valodā, negribu, ka tāpēc rodas konfliktsituācija. Tad vēl satiksmes autobusā braucām, kur iereibis vīrietis klaigāja un teica, ka viņš ir krievu ģenerālis, ka viņam nepatīk Latvijā sabraukušie ukraiņi. Tādās situācijās cenšos, lai es un citi, kuri ir kopā ar mani, nekoncentrētu uzmanību uz šādu nekorektu uzvedību. Ar tādiem klaigātājiem nav jāiet uz kontaktu. Laikam ir jāpaiet laikam, lai krievu tauta, nevis tikai atsevišķi tās pārstāvji, saprastu un nosodītu savas etniskās lielvalsts agresīvo politiku, kura ir balstīta uz meliem.”
Radi Krievijā netic un nesaprot
Marinas vīramātes radi dzīvo Kaļiņingradā. “Kad sākās Krievijas karš pret Ukrainu, mēs sazvanījāmies,” viņa saka. Radi jautājuši, kā viņiem Ukrainā, pat apraudājušies. Tālāk saruna nevedās. Marina stāsta: “Kā sākām teikt, kāpēc ir karš, mums pretī bilda – Krievija nāk jūs atbrīvot no nacistiem. Mēs pretī: “Kādi nacisti?! Jūs taču vēl nesen tikāt ciemojušies pie mums Ukrainā divus mēnešus! Vai redzējāt te kādu nacistu? Jūs pie mums runājāt krieviski, bet vai tāpēc Ukrainā jutāties slikti?” Tagad šie radi ar mums vairs nesazinās. Līdzīgi ir ar manu māsīcu, kura dzīvo Maskavā. Mūsu sarunas par karu kļuva par kliegšanu, tāpēc nolēmām izslēgt šo tēmu no savstarpējās saziņas. Tomēr pamazām attālinājāmies cits no cita un ar Krievijas radiem vispār vairs nesarunājamies. Māsīca, zinot, ka dzīvojam kara apstākļos, man nejautāja: “Kā jūs tur? Vai viss labi?” Tāpēc… sāp. Radinieki mūs nedzird. Un mūsu dzimta nav vienīgā, kas izjūt dīvainu attieksmi no saviem radiem Krievijā. Un iznāk tā, ka šajā karā rads ir pret radu un pat brālis pret brāli.
Ukraina vienmēr ir stāvējusi par savu zemi, savu valodu. Savukārt Krievija jau vēsturiski ir bijusi kareivīgi noskaņota. Kāds uzbrūk un kāds aizstāvas. Ukraina ir tā, kura aizstāvas, jo mēs neesam uzbrucēji un mēs negribējām šo karu. Dīvaini, ka Krievijas puse Ukrainas cilvēkiem apgalvo: “Mēs jūs glābjam.” Ja tā, kāpēc mēs nebēgam uz Krieviju, bet gan pretējā virzienā? Mēs bēgam no tādas “glābšanas”. Neviens no mums nevarēja iedomāties tādus apmērus Krievijas karā pret Ukrainu. Negaidījām to. Tomēr nav piepildījušies arī Krievijas varasvīru sapņi, ka iekaros Ukrainu divu dienu laikā un maršēs pa Kijivu. Še tev nu bija! Tomēr ticu, ka daļa Krievijas sabiedrības redz un saprot, kas notiek. Tur mātēm neviens nevarēs atdot atpakaļ jaunos zaldātiņus, kuri ir gājuši bojā karā pret Ukrainu. Tie ir tūkstoši…”
Sāpju ceļš, ko nevienam nenovēlēt
“Mēs ar bērniem līdz Gulbenei no Ukrainas ceļojām nedēļu,” stāsta Marina. “Sākumā braucām ar elektrovilcienu 10 stundas. Tur bija cilvēki ar mazulīšiem, ar suņiem un kaķiem. Vīrieši, kuri pavadīja savas ģimenes, visu ceļu vilcienā stāvēja kājās… Nomācoša atmosfēra. Neviens nebija priecīgs par to, ka brauc projām no mājām. Ceļošana bija nedroša, jo visiem zināms, ka karadarbības mērķis ir arī dzelzceļš. Ļvivā nonācām bēgļu centrā, kas ierīkots sporta skolā. Cilvēki nakšņoja uz grīdas, lai pēc tam dotos tālāk. Sirēnas skanēja. Mēs visu laiku bijām stresā. Kad aizbraucām, uzzinājām, ka Ļvivā bijis trieciens pa rūpnīcu. Smagi bija redzēt uz Ukrainas-Polijas robežas, kā mūsu cilvēki iet kājām ar somām, ar bērniem… Un poļu pusē mūs visus sagaidīja ar sviestmaizēm. Nekad man nebūtu ienācis prātā, ka tā būs… Ka mums būs vajadzīga palīdzība, ka man būs jāšķērso robeža un jāgaida, kad manam dēlam kāds iedos sviestmaizi… Polijā jutāmies drošībā, bet, kad tur nonācām bēgļu centrā un redzējām tur cilvēku tūkstošus… Tas bija drūmi. Ēdām zupu, man blakus raudāja kāda sieviete. Es viņu mierināju, teicu: būs labi. Viņa pretī: “Kas būs labi? Esmu no Harkivas. Mana māja ir iznīcināta, tās vairs nav. Man nav, kur atgriezties…” Es teicu: “Mēs atjaunosim! Mums palīdzēs!””
Marina atklāj, par ko viņa kā ticīgs cilvēks lūdzas katru dienu: “Lai Krievijā cilvēkiem atvērtos acis! Tam ir jānotiek – sapratnei par nodarījumu Ukrainai. Par sāpēm, par aizvainojumu. Par sekām, kuras būs. Tiem, kuri Ukrainā ir ņirgājušies par mūsu civiliedzīvotājiem, viņi rādīsies sapņos līdz mūža gala. Es gan nevaru noticēt, ka normāls cilvēks var tik zvēriski rīkoties. Varbūt tie bija kādi recidīvisti, kuri tika nosūtīti karot Ukrainā.”
– Diāna Odumiņa
Marina: “Jums gribu pajautāt. Vai nebaidāties, ka Krievija var atnākt pie jums? Putins taču ir teicis, ka Baltijas valstis arī ir jāiekaro.”
“Dzirkstele”: – Tādi paziņojumi nepārsteidz. Negribas tā domāt… Nespējam noticēt, ka tā varētu notikt.
Marina: – Mēs Ukrainā arī negribējām ticēt, ka būs karš un Krievija to izvērsīs tik plaši, kaut prognozes bija. Vai zināt, kam ir jābūt jūsu ceļasomā ārkārtas situācijā? Tur ir jābūt personu apliecinošam dokumentam un dzeramajam ūdenim – tas ir pats svarīgākais!
