Pirms sākt rakstīt romānu “Nākotnes kalējs”, tā autoram Mārim Bērziņam bija jautājums, kāpēc būtu jāraksta par Vili Lāci – daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Ministru padomes un PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju. Droši vien tāds jautājums ir radies daudziem, kuri zina pietiekami par tautā mīlēto rakstnieku un tikpat nemīlēto valstsvīru.
Domāju, ka rast atbildi bija svarīgi tiem, kas Gulbenes bibliotēkā tikās ar rakstnieku. Tas ir svarīgi visiem tagad, kad ik dienu sekojam Krievijas asiņainā kara zvērībām Ukrainā. Šis ir laiks, kad katram ir jāzina un jāsaprot, par ko un pret ko esi. Nevar būt kaut kur pa vidu vai, kā dažs apgalvo – par mieru. Klusējot, vienaldzīgi vērojot no malas, neprotestējot un nepalīdzot, var tikai stimulēt vardarbību. Tā nespēj rīkoties cilvēki, kuri vēlas saglabāt tīru sirdsapziņu.
““Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai,” raksta Inese Zandere. Vai esam imūni pret kolaboracionisma vīrusu “vilislācis”?
Gandrīz divus gadus “Lāča ādā”
Gandrīz divus gadu, lasot V.Lāča darbus, dienasgrāmatu un pētot šo pretrunīgo cilvēku, M.Bērziņš ieskatās viņā un atklāj, kādā purvā viņš bija iekūlies, nekad nevarot no tā izkļūt. Pabeidzot romānu, Lācis autoram ir kļuvis tuvāks, bet ne mīļāks.
“Divus gadus esmu nodzīvojis ar viņu dienu un nakti. Visur. Man tas ir noiets etaps,” norāda M.Bērziņš. Viņa skolas gados Lāča darbi bija obligātajā literatūrā, tāpēc, protams, spurains pusaudzis to nevēlējās lasīt. Tagad izlasīti gandrīz visi viņa darbi.
“Jutos, kā atklājis zelta lādi, kad sapratu – daudzos romānos viņš raksta par sevi. Sevišķi divos – “Putni bez spārniem” un “Vecā jūrnieka ligzda”. Kādreiz Lācim jautāts, vai asociē sevi ar zvejnieka dēlu Oskaru Kļavu. Nē, viņš sevi asociē ar Voldi Vītolu (“Putni bez spārniem”) un Janku Zītaru,” stāsta M.Bērziņš.
Tas, ko Lācis raksta šajās grāmatās, sakrīt ar viņa biogrāfiju un dzīves notikumiem. Janka Zītars četrus gadus pavadīja Sibīrijā, bēgot no kara, tāpat kā Lāču ģimene. V.Vītola gaitas pilnībā sakrīt ar Lāča darbu ostā, kā arī abu pievēršanos literāru darbu rakstīšanai un centieniem tos publicēt.
“Protams, par emocionālo un garīgo pasauli spriest pēc grāmatās rakstītā nevar tik droši. Tomēr, zinot Lāča raksturu, izglītību un viņa vienkāršību labā nozīmē, var noprast, ka arī emocionāli var būt 1:1. Esmu pārliecināts, ka šie darbi man vislabāk parādīja pašu Lāci. Domāju, ka tas lielā mērā ir Andreja Upīša nopelns, kas bija viņa literārais konsultants. Kad Lācis bija uzrakstījis fantastikas darbu “Atbrīvotais zvērs”, kas neguva atzinību, manuprāt, Upītis ieteica rakstīt par to, ko viņš pats ir pieredzējis un izjutis, par strādnieku dzīvi,” spriež M.Bērziņš.
Kāpēc “Nākotnes kalējs”? “Esot tik augstā amatā, viņš kala ne tikai savu, bet arī sabiedrības nākotni. Tiesa, šajā nosaukumā ir arī ironija. Bija vēl doma par nosaukumu “Lāča dēls”, jo vēlme rakstīt un zinātkāre, alkas pēc zināšanām viņam bija no mātes. Tomēr fizioloģiski viņš bija atsities tēvā. Raksturā kluss, pacietīgs… Tāpēc bija šī versija “Lāča dēls”, kas tomēr tika atmesta,” skaidro romāna autors.
Rakstīšanas terapija neatvieglo sirdsapziņu
M.Bērziņš saprata, ka nav iespējams izstāstīt visu par Lāci, ko bija uzzinājis un izpētījis. Viņš Izvēlējās jaunības posmu jeb “rakstīšanas terapiju”, ko atklāt lielā mērā palīdzēja “Zītaru dzimta”, un laiku no 1953.gada līdz viņa nāvei. Trīsdesmitos gadus, kas bija Lāča triumfa laiks, viņš nolēma izlaist. Tomēr preses karalieni, “Jaunāko Ziņu” izdevēju Emīliju Benjamiņu pilnīgi apiet nevarēja.
“Mans ieskats par Lāča attieksmi pret Benjamiņu ir tāds, ka viņa tam ļoti nepatika. Sevišķi viņas gājieni, kas pazemoja “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieku Lāci. Ir informācija, ka Benjamiņa gājusi pie Lāča lūgt taisnību, kad bija visu zaudējusi, bet viņš to pat nepieņēma. Domāju, ka viņš ar ļaunu prieku parakstīja Benjamiņas izsūtīšanu uz Sibīriju,” uzskata M.Bērziņš.
Tam iemesls varētu būt tas, ka Lācis pats divas reizes ir ceļojis uz Sibīriju lopu vagonā, tiesa – brīvprātīgi, otro reizi bēgot no kara. Pirmās ziemas viņa ģimenei tur nācās dzīvot zaru būdā, strādāt un dzīvot skarbos apstākļos. Pieļauju, ka, zinot šīs grūtības, viņam bija priekšstats, ka izsūtītie cilvēki tiek tikai pārvietoti, tāpēc tas nav nekas traģisks – gan jau pēc tam atgriezīsies. Iespējams arī, ka tā viņš centās sevi attaisnot. Turklāt jāņem vērā, ka izsūtīšanas dokumentu neparakstīšana ar kaut ko arī draudēja Lācim,” pieļauj M.Bērziņš.
Viņš secina, ka Lācim nebija citu iespēju, kā sadzīvot ar sirdsapziņu, ja nepārtraukti sevi neattaisnoja. Protams, viņš mocījās un bija dziļi nelaimīgs cilvēks. “Tiesa, pats ir vainīgs, ka sabojāja savu dzīvi. Nesaprata, ka no savas sirdsapziņas nekur nevar aizbēgt. Par šo svarīgo lietu viņš nebija padomājis. Tomēr to var saprast, jo tolaik Lācim bija 36 gadi. Viņš bija godkārīgs. Turklāt bija pats slavenākais rakstnieks, Tautas rakstnieks viņam nebija tikai goda nosaukums. Tajā pašā laikā viņā bija iekšējs mazvērtības komplekss, kāpēc nejutās pietiekami labs,” skaidro M.Bērziņš.
Tā bija tāpēc, ka viņa kolēģi Kārlis Skalbe un Ādamsons, kā arī citi tā laika literāti viņu nenovērtēja, neatzina par augstvērtīgu rakstnieku. Klusībā par viņu pat pasmējās, ko Lācis, protams, juta. Un tad pēkšņi tāda iespēja! “Droši vien viņš domāja – tagad es jums parādīšu, jūs redzēsiet, kas es tomēr esmu par varenu vīru. Godkāre viņu iegāza – tāpat kā iemīloties ir pirmās jūsmas laiks. Bet diezgan drīz Lācis atskārta, ka viņš ir tikai kā bildīte – marionete, kuru rausta. Tēls, kuram bija jāstāv priekšā, lai sabiedrība uz padomju varu neraudzītos pārāk kritiski,” skaidro M.Bērziņš.
Svarīgākā atziņa – rakstniekam ir jāraksta
Lai gan Lācis saprata savu nožēlojamo lomu, viņam no šī darba nebija iespējas vienkārši aiziet. Atlika paciest, lai notiek kas notikdams. Savā dienasgrāmatā viņš raksta, ka vairākkārt lūdzis atbrīvot, bet nesekmīgi. Tā kā V.Lācis bija izskatīgs un reprezentabls, pēdējos gados viņš strādāja Maskavā, Kremlī, pieņemot dažādas ārvalstu misijas. Tomēr bija dziļi nelaimīgs, jo rakstīšanai nebija laika. Tiesa, nekā netrūka, varēja ēst ikrus ar karotēm. Viņa ārsts pastāstīja, ka tāpēc asinsvados bija holesterīna nogulsnējumi, diabēts. Līdz 60 gadu vecumam Lācim bija jau divi insulti. Bet viss bija – nauda, slava… Tikai prieka nekāda. Kur vēl lielāka traģēdija!
Gandrīz divus gadus M.Bērziņš ir iejuties Lāča ādā, laidis viņa dzīvi caur sevi, iztēlojoties sevi viņa vietā dažādās situācijās. “Vienā reizē sajutos tik slikti, kā es savā dzīvē nekad nebiju juties. Tiesa, Lācim kreņķi bija daudzreiz lielāki. Tas viss prasa emocijas un nervu enerģiju. Tagad tas ir Bērziņa Lācis,” atzīst romāna autors.
Viņš secina, ka neviens nav ne pilnīgi balts, ne melns. Patiesība ir pa vidu. “Esmu saticis daudzus cilvēkus, kuriem Lācis ir palīdzējis gan tikt pie dzīvokļa, gan citādi. It sevišķi tiem, kas atgriezušies no izsūtījuma. Tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi, lai gan lūdzēji pie viņa rindās stāvējuši. Droši vien tā viņš mēģināja salāpīt savu sirdsapziņu,” spriež M.Bērziņš.
Viņš atklāj epizodi, kas nav ietverta grāmatā. 60 gadu jubilejā Lācis bija savā mājā Mežaparkā, kur nāca viņu apsveikt. Paceļot šampanieša glāzi, viņš pateica tikai divus vārdus: “Rakstniekam ir jāraksta.” Tāda bija V.Lāča atziņa mūža nogalē. Tā liecina, ka viņš atzina – nevajadzēja nodarboties ar politiku.
– Mārīte Dzene
