Klāt februāris – Sveču mēnesis. Ir ziemas vidus, pietrūkst saules gaismas, tāpēc daudzi dedzina sveces, bet ir cilvēki, kas skaistām svecēm nemaz neļauj degt. Šoreiz stāsts ir par Daukstu pagasta iedzīvotāju Aiju Smeili, kuras kolekcijā ir vairāki simti dažādu sveču.
Viņas kolekcijā ir dažādas sveču figūriņas – ziedi, tīģeri, lāči, pūces, piparkūku namiņi, vardes, dažādas ogas un dārzeņi, egles, siers, zivis, konfektes, gulbji un citas. “Man ļoti patīk mājās arī dedzināt sveces, bet dedzinu es parastās sveces, šīs ir priekam,” saka Aija.
Četrkantaina svece ar trim rozēm par 10 rubļiem
Sveču mēnesī Aijas kolekcija izlikta apskatei Staru bibliotēkā. “Bet te ir apskatāma tikai maza daļiņa no visas kolekcijas,” uzsver Aija.
Stāsts par sveču kolekcionēšanu, kā uzsver Aija, sākās no nekā. ““Krievu laikā” nebija, ko nopirkt dāvanā. Tad, kad man bija 25 gadi, Rīgā, Ļeņina ielā, tagad tā ir Brīvības iela, bija antikvariāts, kurā šad un tad varēja kaut ko interesantu iegādāties. Kādā reizē tajā pamanīju skaistu četrkantainu sveci ar trim rozēm. Tā maksāja 10 rubļus. Teicu vīram, ka zinu, ko vēlos dzimšanas dienā, – lai iedod man 10 rubļus, un es sev nopirkšu dāvanu. Atvedu šo dāvanu mājās. Māte ieraudzīja, pajautāja, cik maksāja, un nebija priecīga. Tad uz kādu brītiņu iestājās miers,” atminas Aija, kura pirmo iegādāto sveci ir saglabājusi līdz pat šim laikam.
Otrā svece, kura nonāca Aijas kolekcijā, maksāja 19 rubļus. To viņa nopirka Gulbenē suvenīru veikalā. “Atnesu mājās un noslēpu, lai neviens nedusmojas, ka tādu naudu iztērēju par sveci. Un tā sākās sveču kolekcionēšana. Kad to bija aptuveni simts, tad jau vairs nevienā pilsētā, uz kuru braucu, un nevienā veikalā nevarēju paiet garām plauktiem, kur bija sveces,” stāsta Aija.
Nopērk 45 sveces vienā dienā
Divu vienādu sveču viņas kolekcijā nav. Tas, ka svecēm var būt tāda daudzveidība, kāda redzama Aijas kolekcijā, patiesi pārsteidz. “Tie, kas interesējas, netic, ka ir tik daudz dažādu sveču,” atzīst Aija un uzsver: “Katra ir skaista.”
Bija reize, kad Aija iegādājās 45 sveces vienā dienā. “Summu pat neskaitīju, bija bail skaitīt,” viņa smaidot atminas.
Aijai nav īsti skaidrojuma tam, kāpēc patīk krāt tieši sveces. “Ļoti iepatikās! Ieraugu kādu interesantu sveci un tad atkal vēl ieraugu un vēl, un tā tas aiziet. Ja ieraugu sveci veikalā un man tā patīk, tad, protams, garām paiet tai es nevaru. Pagājušā gada nogalē Ziemassvētku tirdziņā, kas notika Gulbenes kultūras centrā, iegādātas vairākas vaska pūcītes. Un skaistas sveces tak nevar dedzināt, piemēram, aizdedzināt lācīti, kurš raugās pretī ar tik skaistām acīm! Nevar taču tādas aizdedzināt, bet kāpēc tādas ražo? Tās ir skaitumam, nevis dedzināšanai! Sveču, kas būtu pirktas ārzemēs, ir maz. Pārsvarā visas iegādātas Latvijā. Man mēģināja arī dāvināt sveces, bet nevarēja trāpīt, lai neuzdāvinātu tādu, kāda man jau ir kolekcijā, tāpēc vairs nedāvina,” saka Aija.
Eglīte bez svecēm nav eglīte
“Man ir arī ļoti īpatnēji svečturi, pat ar deviņiem žuburiem! Un mājās ir arī ļoti lielas sveces, kuras liek uz grīdas un deg ļoti ilgi. Arī Ziemassvētku eglītē man ir sveces, kuras dedzinu, jo uzskatu, ka eglīte bez svecēm nav eglīte. Kas gan pasaulē var būt skaistāks par eglīti, kurā deg svecītes! Jau kopš savas bērnības neesmu redzējusi skaistāku skatu, kā pirmās degošās svecītes eglītē,” priecājas Aija.
Viņa arī atklāj savu sāpi, kas saistās ar lielo sveču kolekciju. “Tās mājās vairs nav, kur likt. No sekcijas visi trauki ir aiznesti uz pagrabu, un to vietā ir sveces, bet ne visas. Kastes ar svecēm ir arī pagrabā, jo nav vietas, kur tās likt. Jādomā kāds variants,” saka Aija.
Viņa nerēķina, cik kopumā izmaksājusi viņas sveču kolekcija, uzsverot, ka prieku naudā nevar izmērīt. “Uztraucos tikai par to, kas notiks ar manām svecēm, kad došos mūžībā. Kolekcija prasa arī zināmas rūpes – putekļi jāslauka. Kurš gan vēlēsies ar manām svecēm ņemties? Tas man jāatrisina,” labsirdīgi smaida Aija un priecājas, ja ar savu sveču kolekciju var iepriecināt vēl kādu.
Sveču kolekcija Staru bibliotēkā būs apskatāma visu mēnesi.
– Inita Savicka
