Populārā aktrise novadniece Aija Dzērve Gulbenes pilsētas svētkus svinēs savās dzimtajās mājās, Gulbenē.
“Es iekožu lūpā tajās reizēs, kad neesmu varējusi tikt uz Gulbenes pilsētas svētkiem. Iepriekšējās vasarās bija dažādas izbraukuma izrādes citu pilsētu svētkos, un tad esmu nodomājusi: manā dzimtajā Gulbenē tāda svētku programma, bet es netieku! Bet šoreiz es būšu un pati par to dikti priecājos!” “Dzirkstelei” saka Aija.
Dod pieredzi gulbeniešiem
“Gulbene ir manas dzimtās mājas un mana pilsēta. Mana sapņu vieta. Pilsēta kļūst arvien skaistāka, un sirds priecājas! Man tas nozīmē ļoti daudz. Interesenti jau ir sagadījies, jo es pabeidzu pamatskolu un tad aizbraucu uz Valmieras ģimnāziju, kur mācījos mākslas klasē. Toreiz man bija 15 gadi, un tagad, kad man ir vairāk nekā 40 gadi, es braucu mācīt skolēniem teātra mākslu un publisko runu Gulbenes novada vidusskolā. Mani uzaicināja, un es to uztveru kā svētu lietu. Es to tā arī izjūtu kā misijas apziņu. Kad manī kā bērnā modās sajūta, ka mani interesē teātris, tad jau nebija neviena, kas tā īsti varētu tajā visā pamācīt un ievadīt, un tad es domāju, ka šī ir mana dzimtā vieta un tā ir svēta lieta – dot savu pieredzi tālāk,” stāsta Aija.
Nākamais gads jau būs piektais pēc kārtas, kad Aija, sākoties skolas laikam, katru nedēļu mēro ceļu no Rīgas uz Gulbenes novada vidusskolu.
“Man bija tāda dīvaina sajūta, jo 15 gados es aizbraucu no dzimtās vietas, un tad atbraucot īsti nevienu tā vairs nepazīstu. Draugi ir aizbraukuši projām uz Rīgu vai ārzemēm. Ir sejas, ko atceros, arī kādi mani skolotāji, kuri liekas, ka nemaz pat nav novecojuši. Nāk pretī un smaida. Un tad es kaut kādā ziņā Gulbeni iepazinu no jauna. Saikne kaut kādā mērā ar Gulbeni ir atjaunojusies. Sanāk būt divās vietās, bet varbūt arī labi, jo laiks šobrīd ir ļoti mobils vispār pasaulē. Tehnoloģijas, kas ienāk, liek cilvēkam būt ļoti elastīgam. Arī pedagoģijas vadlīnijās ir teikts: būt fleksiblam. Es turu līdzi,” smaida Aija.
Viņa atzīst, ka ne jau visi skolēni, kas apgūst skolā teātra mākslu, dzīvē būs saistīti ar teātri.
“Galu galā šķiet, kā mēs zinām, tikai 15 procenti sabiedrības iet uz teātri. Svarīgi iemācīt dzīves vēstījumu. Kā saku skolēniem: lai esat interesanti paši sev un citiem. Pirmkārt, lai viņiem ir interesantāka dzīvošana. Lai, kaut vai aizejot uz dzimšanas dienu, otru var apsveikt ar kādu dzejoli vai dziesmu. Kādreiz jau to cilvēki darīja daudz. Lai dzīvošana interesantāka un spēles moments vienam ar otru. Teātra mākslā ir ļoti daudz attīstošo vingrinājumu, rotaļu, spēļu, ko var izmantot Ziemassvētku vakarā, dzimšanas dienas svinībās, Līgosvētkos. Otrkārt, latvieši mīl teātri, tāpēc lai ir sapratne par galvenajām lugām, kas mums ir jāzina, un es uzskatu, ka ir jāaudzina nākamais teātra skatītājs, un gudrs skatītājs. Lai zina, kas ir teātris un kas ir labs teātris,” uzsver Aija.
“Tobāgo” – Litenes estrādē
Pamata dzīvesvieta Aijai aizvien ir Rīgā, kur lielāko daļu dzīves viņa ir pavadījusi. “Esmu domājusi: ja man nebūtu vecāku, kā tad būtu atbraukt? Vecāki ir dzīvi – tā ir liela bagātība! Pamatā jau tās saknes ir tie cilvēki un dzimtā mājvieta. Ja man nekā no tā vairs nebūtu, es nezinu, kā tad es to visu justu,” saka Aija.
Viņas darbošanās ikdienā aizrit starp pedagoģiju un teātra spēlēšanu. “Tagad mums ir “Tobāgo” (Ulda Marhileviča un Māras Zālītes traģikomiskā dziesmuspēle, Aija Dzērve atveido Ievu Pakalniņu – red.) atjaunojums. Skaists mirklis!
Un arī Litenē tā būs. Kas ir interesanti – Litenes lielajā, skaistajā estrādē, tur, kur garām tek Pededze un ir milzīgi ozoli, es nekad neesmu spēlējusi. Daudz kur Latvijā ir būts – gan kultūras centros, gan estrādē, bet tur nekad,” stāsta Aija.
Kad viņai bija iespēja piedalīties gulbeniešu organizētajā velobraucienā, kuru noslēdza pie Litenes estrādes, Aija nodomājusi: “Redz, kāda estrāde un nekad te nav būts!”
“Un, redz, kā ir – Jāņu laikā nodomātais piepildās! Tagad mēs tur būsim,” ir priecīga Aija.
Savukārt pirms diviem gadiem “Dzirkstele” ar Aiju tikās brīdī, kad Druvienā ieradās aktieri no dažādiem Latvijas teātriem, kuri brīvā dabā iejutās šajā vietā un izbaudīja īpašo Silmaču atmosfēru pirms iestudējuma “Skroderdienas Silmačos”.
“Tas jau vispār bija kaut kas neticams! Tad, kad tas notika, es domāju, ka tas nenotiek īstenībā. Kad tu tur esi, tad liekas, ka esi iekāpis sapnī. Tiem, kas nodarbojas ar amatierteātriem, novēlu piedzīvot šī sajūtas!” uzsver Aija.
Viņai joprojām neaizmirstams atmiņā ir palicis skaists piedzīvojums – laivošana pa Pededzi.
“Simtgadīgie ozoli, kas joprojām stalti slejas pret debesīm, – tas bija tik vareni! Kad tu piebrauc pie tiem kā tāda maza mušiņa un pieskaries. Tā bija tāda liela sajūta – laivot pa Pededzi. Iesaku to ikvienam! Tad es pie sevis nodomāju: pēc 40 gadiem pirmo reizi laivoju pa Pededzi; kur es biju visas šīs vasaras!? Šovasar man ir izdevies laivot pa Rojas upi. Vispār man ļoti patīk daba un ūdens. Tas man dod spēku, atjauno. Daba, man liekas, ir vienīgais, kas spēj cilvēku atjaunot. Tagad (24.jūlijā – red.) es Liepājā eju uz jūru, jo mums bija “Tobāgo” izrāde Liepājā, un es nodomāju, ka ir jāpaliek drusku ilgāk un, ja esmu Latvijas otrā galā, drusku jāpaelpo jūras gaiss,” saka Aija.
Savukārt, esot Gulbenē, Aijai patīk izstaigāt veco pils kompleksu, Emzes parku, Ievugravu, noiet gar Gulbenes mūzikas skolu, kur kādreiz mācījusies. “Aizbraucu arī uz Stāmerienas pili, kur tagad saimnieko Edīte Siļķēna. Brīnišķīgi atdzimusi ir šī vieta viņas vadībā! Vasarā gribas aizbraukt peldēt, un mēs braucam uz Galgauskas pusi,” saka Aija.
Dzīve turpinās
Bez teātra spēlēšanas Aija ierunā arī filmas un reklāmas. Pēdējā gada laikā gan retāk, bet tagad atkal būšot viens etaps.
“Tas vairs nav tik ļoti bieži, kā tas bija iepriekš, bet šad tad ierunāju. Kad sāc sākumā, tad jau ir interesanti, bet kā jau jebkurā darbā pēc kāda laika jau ieej rutīnā un vairs tik ļoti apburošs tas neliekas,” stāsta Aija.
Savukārt par Dailes teātri viņai vairs īsti nav, ko teikt. Masu saziņas līdzekļos bija lasāms, ka pirms dažiem gadiem Dailes teātris šķīrās no vairākiem skatītāju mīlētiem aktieriem. Atlaisto vidū bija arī Aija.
“Dzīve mainās, un tāds notikums ir bijis, bet es tā necenšos reflektēt un dzīvot kaut kādās tādās sajūtās. Kas notika, tas notika. Dzīve turpinās. Dzīve ir daudz lielāka par kaut kādu vienu lietu, un man ļoti patīk mana dzīve šobrīd. Ja vien izlem dzīvē piedzīvot labo un skaisto, mācīties un domāt uz priekšu, un, ja sevi mīli un ja nolem, ka sevi mīlēsi, nevis ļausi visādiem vējiem sevi ietekmēt, tad jau arī viss ir labi. Bet to gan es varu pateikt – es neesmu tendēta uz to, ka ļaušu sev darīt pāri. Cilvēkam ir sevi dikti jāmīl un jāciena, un nedrīkst ļaut sev kāpt uz galvas,” uzsver Aija.
