Klātbūtnes labsajūtas. Ļaujoties dabas terapeites-pavadones Ances Zaķes aicinājumam, 22.augustā Gulbenes novada bibliotēkā interesentu grupa izbaudīja meditāciju.
Viņa teic: “Šis ir apliecinājums, ka dabas terapiju var praktizēt jebkur. Arī iekštelpās, kaut labāk būtu, ja mēs atrastos ārā. Būtībā mēs, cilvēki, paši esam daba. Mūsos pašos ir potenciāls un sajūtas.”
A.Zaķe kā dabas terapeite-pavadone atsevišķus interesentus vai to grupas gan ved dabā, gan uzrunā ar aicinājumu palīdzību. Viņa mudina ieklausīties ne tikai apkārtnē, bet arī katram savā ķermenī, savā intuīcijā. Nepieciešamību vienmēr būt saskarē ar dabu A.Zaķe apjautusi, studēdama universitātē Dānijā un būdama tālu no sava dzimtā Lejasciema. Apstākļi sakrita tā, ka viņa uzzināja par dabas terapijas konceptu un iespēju izglītoties šajā jomā. Tagad var palīdzēt citiem nekad nezaudēt šo saikni ar dabu, kura ir nepieciešama ikvienam cilvēkam, jo no tā ir atkarīga fiziskā un mentālā veselība.
Ļauties un izgaršot dabu, mirkli
Meditācija ilga apmēram 10 minūtes. Viņa aicināja klātesošos aizvērt acis, klausīties viņas teiktajā un sekot aicinājumiem, kas bija vērsti uz iekšējiem novērojumiem sevī un ap sevi. Lai sajustu un apzinātu, kā ķermeni atbalsta zeme un krēsls, ļaujot cilvēkam būt šajā brīdī, sajūtot savu elpu, klausoties, arī klusumā. Sajūtot telpu, gaisu, temperatūru, mitrumu, izgaršojot gaisu. Sajūtot savu ādu. Savu drēbju tekstūru. A.Zaķe uzsver, ka tādējādi šajās 10 minūtēs klātesošie ir aktivizējuši piecas savas maņas: redzi, dzirdi, ožu, garšu, tausti.
Šobrīd Šveicē dzīvojošā novadniece A.Zaķe dabas terapeite-pavadone ir divus gadus. Zināšanas viņa ir ieguvusi ASV Dabas un meža terapijas asociācijas organizētajās studijās. Praktizējot viņa palīdz citiem gūt no dabas sev nepieciešamo. Parasti viena tāda dabā vešanas reize A.Zaķei kā terapeitei-pavadonei ilgst divas stundas.
Sagatavo cilvēku mieram, atpūtai
“Kas nu kuram ir vajadzīgs – dziedināties, iedvesmoties vai vienkārši baudīt dabu. Gan grupās, gan individuāli. Praktizējam somatisku – tātad ķermenisku mijiedarbību ar dabu. Aktivizējam maņas un visādos iespējamos veidos iesaistām savu ķermeni. Tas palīdz vieglāk, ātrāk nomierināties,” saka A.Zaķe.
Dabas terapija iedarbojas uz cilvēka parasimpātisko nervu sistēmu, kuras uzdevums ir sagatavot organismu mieram un atpūtai.
“Ir ļoti svētīgi pabūt šajā stāvoklī, bet modernais cilvēks diemžēl diezgan reti sev sniedz šo iespēju. Varbūt cilvēkiem laukos vairāk šāda privilēģija tiek dota ar dārza darbiem vai sēņošanu,” saka A.Zaķe.
“Es iedodu fokusu, kā cilvēkam mijiedarboties ar dabu. Adaptējot pēc saviem ieskatiem, tas kļūst individuāli,” skaidro A.Zaķe.
Pēc tam, ja praktizēšana notiek cilvēku grupā, notiek dalīšanās iespaidos. Tā ir labprātīga. Cilvēki stāsta par savu piedzīvoto un kopā bauda maltīti.
Japānā “meža peldes” – kā glābiņš
Dabas terapijas koncepts ir ieviests tikai astoņdesmitajos gados, un tas notika Japānā. A.Zaķe stāsta, ka tur to dēvēja par “meža peldi”. Koncepts tika ieviests saistībā ar industriālo revolūciju un tās ietekmi uz cilvēkiem Japānā. Ievērojamais pašnāvību skaits mudināja Japānas valdību meklēt risinājumus. Tika pētīta cilvēka un dabas mijiedarbība. Rezultāti bija pārliecinoši. Tā radās “meža peldes” prakse.
“Nonākot mežā vai jebkur citur dabiskā vidē, mēs būtībā “peldam”. Atmosfērā mums visapkārt ir dažādi bioķīmiskie elementi. Mežā mēs esam ļoti intensīvā “peldē”,” saka A.Zaķe.
Atvasinājumā no jēdziena “meža pelde” ir izveidojies jēdziens “dabas terapija”.
