Viss tērps ir Baibas Lasmanes roku darbs
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja Klētī līdz 15.oktobrim var aplūkot Vecgulbenes etnogrāfisko tautas tērpu no 19.gadsimta beigām, ko muzejam dāvinājusi novadniece smilteniete Baiba Lasmane. Viņa tautas tērpu darinājusi kā savu diplomdarbu Smiltenes tehnikumā 2001.gadā.
Šo dāvinājumu muzejs saņēmis pavisam nesen – šogad uz 4.maija svētkiem. “Tas ir vērienīgs darbs un tik labā kvalitātē, paldies Baibai par šo dāvinājumu! Visa kopumā tāda tautas tērpa mums nebija krājumā,” uzsver muzeja krājuma nodaļas vadītāja Alīna Kirijenko.
Līdz šim tautas tērps bijis izstādīts vien nelielās izstādēs, līdz Baiba nolēmusi uzdāvināt to muzejam Gulbenē. “Lai nestāv skapī!” viņa uzsver “Dzirkstelei”, un patiesi – muzeja Klētī tagad ir iespēja to apskatīt daudz vairāk cilvēkiem.
Kāpēc Baiba darinājusi tieši Vecgulbenes tautas tērpu? “Kad pēc Gulbenes vidusskolas absolvēšanas aizgāju mācīties uz Smiltenes tehnikumu, biju mājturības kursā. Otrajā mācību gadā katram bija uzdevums – veidot savas dzīvesvietas tautas tērpu, tā arī tas tapa!” stāsta Baiba.
Viss tērps ir viņas pašas roku darbs, ieskaitot aušanu, izšūšanu. Protams, bija kritēriji, kā tas jādara, turklāt mācību stundās Baiba varēja apgūt visas prasmes, lai tautas tērps varētu tapt.
Vispirms veikts arī plašs pētījums, kādam tērpam jābūt, darba process sīki dokumentēts. Viss tas izlasāms Baibas diplomdarbā, ar kuru arī ikviens var iepazīties muzeja Klētī.
Kas bija visgrūtākais tautas tērpa tapšanā? “Ar pērlītēm toreiz bija grūti, braucu un meklēju tirgos uz Valgu ar toreizējo draugu, tagad vīru, piemeklēju krāsas. Vīramātes draudzenes pārskatīja savus krājumus. Toreiz tas tiešām bija sarežģīti, tagad tas ir vienkāršāk – nopērkams veikalā.”
Baiba atzīst, ka grūta un arī laikietilpīga bija brunču aušana. “Nedrīkstēja nevienu līniju izlaist no vienas krāsas līdz otrai, līdz sāk atkārtoties. Atceros, kā Gulbenes bibliotēkā skatījos un pētīju grāmatās, lai ir precīzi milimetri, piemēram, cik melnā krāsa, cik sarkanā. Vispirms maziņu paraugu izaudām, tad tikai likām iekšā visus diegus un sākām aust brunčus!”
Baiba atzīst, ka tiešām daudz iemācījās tehnikumā, tādēļ žēl, ka šāda mājturības kursa Smiltenes tehnikumā vairs nav. Pati Baiba vairs ar aušanu nav nodarbojusies, bet rokdarbi joprojām viņu aizrauj. “Iepriekšējās ziemās tamborēju plecu lakatus, uz galda liekamās sedziņas,” stāsta Baiba. Protams, arī zeķes visiem mājiniekiem esot noadītas, bet labāk viņai tīk tamborēšana.
“Tie ir ziemas darbi, vasarā jau laiku aizņem dārzs un puķes. Par manu māsiņu jums bija tikko raksts “Dzirkstelē”,” viņa piebilst. Par stādu audzētāju Iritu Auguli no Ozolkalna rakstījām šogad maijā. Katram savs – piekrīt Baiba: “Māsai – puķes, man – dzijas!”
Tagad Baibas ikdiena rit Smiltenē, viņa strādā uzņēmumā “Firma Madara 89” un vada veikalu, bet bieži ciemojas pie mammas un māsas Gulbenē.
