Gaumīgas, skaistas un ļoti kvalitatīvi tamborētas somas spēj radīt mūsu novadniece Inta Junkure. Līdz 30.decembrim Lejasciema bibliotēkā var aplūkot viņas tamborētās somiņas, kurām viņa devusi nosaukumu “Fogo”.
Izrādās, ka Brazīlija bija tā vieta, kur Inta pašmācības ceļā aizrāvās ar tamborētu somu darināšanu. Bet iemesls, kāpēc viņa devās uz Brazīliju, nebija radoša sevis izpaušana, bet gan vēlme būt kopā ar mazdēliņu.
Brazīlijā – kopā ar saviem mīļajiem
“Esmu no Mālmuižas, bet mācījos Lejasciemā. Mālmuižā vēl joprojām dzīvo mana mamma un brālis. Kā jau visi lauku bērni, arī es devos mācīties uz Rīgu. Tad apprecējos un 15 gadus dzīvoju Liepājā. Bet principā – vairāk pa Rīgu. Pēc izglītības esmu juriste un 20 gadus esmu nostrādājusi prokuratūrā par prokurori. Manai meitai, kura ir precējusies ar brazīlieti, piedzima dēliņš. Brazīlijā māmiņām dekrēta laiks ir tikai trīs mēneši. Meitai bija jāatgriežas darbā, un viņa bija ļoti bēdīga. Arī man asaras bira. Meitu nebiju redzējusi divus gadus un mazdēliņu arī nebiju redzējusi. Tajā brīdī man piezvanīja draudzene. Es pasūdzēju savu sāpi, un viņa man teica: Inta, ja man būtu vienīgā meita un mazbērns, es visu pamestu un brauktu pie viņiem. Tas bija tāds grūdiens! Un es aizbraucu uz Brazīliju. Tas notika 2021.gada decembrī. Nodzīvoju tur divarpus gadus. Kad braucu prom, te bija mīnus 20 grādi, bet tur plus 30 grādi – vasara. Man ļoti patika Brazīlija! Es biju kopā ar saviem mīļajiem! Dzīvesvieta – pašā okeāna krastā. Man patika cilvēki, patika tas vieglums, ar kādu viņi dzīvo. Viņi ir laipni, smaidīgi, atsaucīgi. Jā, tā ir liela kontrastu zeme. Nevienam nav noslēpums noziedzība, kas tur valda, narkobizness. Es dzīvoju Riodežaneiro. Mana dzīve bija ļoti noslēgta un ierobežota. Ar sabiedrisko transportu es nepārvietojos. Pirmajā gadā pat uz veikaliem pati nebraucu. Meita visu atveda. Pēc tam gan pati devos uz veikaliem, tad arī valoda mazliet jau bija “pielipusi”. Paceļojām par Brazīliju. Pie manis atbrauca arī draudzenes, kuras es tur izklaidēju skaistās Riodežaneiro vietās. Kopumā tas bija tāds brīnišķīgs piedzīvojums! Ir tāda sirreāla sajūta, ka tas tiešām manā dzīvē ir bijis,” smaidot stāsta Inta.
Foto ar tamborētu somiņu
Kad mazdēliņš paaugās un sāka iet dārziņā, Inta meklēja veidus, kā sevi nodarbināt. “Auklēt vairs nevajadzēja. Es baudīju dzīvi Brazīlijā, ceļoju, nodarbojos ar rokdarbiem, lasīju romānus un skatījos filmas. Fantastisks laiks! Pamatīgs “restarts”,” uzsver Inta.
Nodarbojoties ar rokdarbiem, sākumā viņa pievērsās adīšanai, jo to viņa prata un tas viņai vienmēr ir paticis gluži kā viņas mammai, kura arī ir čakla rakstainu cimdu un zeķu adītāja. “Kad braucu uz Brazīliju, paņēmu mammas adītās rakstainās zeķes līdzi mīļumam, bet tās man tur noderēja, jo tad, kad iestājas Brazīlijas ziema, gribas uzvilkt garās bikses un vilnas zeķes. Apkures tur nav, bet ir flīžu grīdas,” stāsta Inta.
Dzīvojot Brazīlijā, viņa uzadīja kardiganu meitai un arī pati sev, bet, kā izrādījās, Brazīlijā adījumi nav ļoti nepieciešami. “Brazīlijā laika periods, kad nepieciešams siltāks apģērbs, ir īss. Tas ir jūlijs, augusts, kad ir lietains un vēss un atgādina sliktu vasaras laiku. Tāda ir viņu ziema. Pēc adījumiem nebija vajadzības un nebija arī materiālu, no kā adīt. Kvalitatīvas dzijas tur nopirkt nevar, jo viņiem tās nav nepieciešamas,” stāsta Inta.
Pavērsiens viņas kā rokdarbnieces karjerā bija foto ar tamborētu somiņu, ko ieraudzījusi “Instagram”.
“Līdz tam es nekad mūžā nebiju tamborējusi, tikai skolas laikā paraudziņus. Sākumā pat nesapratu, vai tā soma ir adīta vai tamborēta. Prasīju “Facebook.com” rokdarbnieču grupā, lai palīdz saprast. Visi kopā izsprieda, ka tamborēta. Un tad es nodomāju – vajag man pamēģināt. Sāku ar mazām telefona somiņām, kur var ielikt telefonu. Tas, ko var redzēt izstādē Lejasciema bibliotēkā, ir divu gadu darba rezultāts. Bet es to visu esmu apguvusi tikai un vienīgi pašmācības ceļā. Idejas pamatā smeļos no “Instagram”. Tamborēšana – tas ir ļoti interesants process un nav viegls darbs. Ir somas, kuras var uztamborēt ātri, bet pārsvarā tie ir aprēķini, tā ir matemātika, lai visu sakombinētu. Biežāk tā kopā salikšana ir ilgāks un sarežģītāks process nekā pati detaļu tamborēšana. Vēl sarežģīti ir tas, ka materiāli ir jāsavāc no dažādiem avotiem. Piemēram, Brazīlijā tie bija trīs interneta portāli, kur es iegādājos nepieciešamo,” stāsta Inta un uzsver, ka, darinot rokdarbus, problemātiskas un sliktas domas nemaz nevar padomāt. “Vai nu domā par to darbu, vai domā par kaut ko patīkamu, jo nevar jau radīt un domāt par kaut kādām sliktām lietām. Tas neiet kopā. Tā ir meditācija,” ir pārliecinājusies Inta.
Idejas jau ir
Skaistām somām ir jābūt arī savam nosaukumam. Un, ja vēl to izdodas izdomāt elegantu, uzrunājošu un ar savu vēstījumu, tad tas darinātajiem rokdarbiem ir “ķirsītis uz kūkas”.
“Sākumā somiņās iekšā liku mazu zīmīti ar izšūtu latvisku zīmi – Laimas slotiņu. Bet tad man radās ideja, ka vajadzētu savu zīmolu. Es ilgi domāju, jo man gribējās tādu, kas vizuāli ļoti labi nolasās un izskatās. Un gribējās kaut ko portugāliski. Vārds “fogo” nozīmē – uguns. Kāpēc uguns? Man pašai ļoti patīk uguns stihija, un pēc horoskopa esmu Ugunīgais Zirgs. Bet zīmols nav nekur reģistrēts. Tas ir vienkārši mana iniciatīva, lai papildinātu somiņas,” saka Inta, kura Latvijā pēc atgriešanās no Brazīlijas ir piekto mēnesi. Pagaidām viņai nav bijis laika pievērsties somiņu tamborēšanai, bet, kā viņa pati atzīst, idejas jau ir.
