Zinātniece, kura savu izaugsmes ceļu ir sākusi no Gulbenes novada. Krista Laktuka – doktorantūrā studējoša jauniete, Rīgas Tehniskās Universitātes (RTU) studente. Izglītošanos viņa apvieno ar pētnieces un lektores darbu savas augstskolas Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā.
– Ko tev nozīmē Gulbene? Personiski un kā speciālistei.
– Gulbene ir manas mājas un vieta, kur atgriezties. Gulbenē dzīvo mani tuvākie radiņi, līdz ar to tā ir tāda dzimtas un kopienas sajūta, kas mani katru reizi pārņem, atbraucot un esot Gulbenē. Tā ir mana “aizmugure” un drošības saliņa. Un ne tikai Gulbene, arī Stāmeriena, kur esmu aizvadījusi lielāko daļu bērnības, un arī tagad katru reizi, kad esmu Gulbenē, cenšamies ar mammu aizbraukt līdz Stāmerienai.
Kā speciāliste es to redzu kā iespēju sniegt atbalstu tiem aktīvajiem gulbeniešiem (projektā “Energovienoti” milzīgs atbalsts ir Baiba Kalmane un Jānis Barinskis), kuri cenšas sniegt savu ieguldījumu pilsētas un novada attīstībā. Sniegt kaut vai nelielu atbalstu iegūto zināšanu un prasmju veidā, lai veicinātu Gulbenes pilsētas un novada attīstību. Tādējādi Gulbene būtu pievilcīga jauniešiem, kas aizdevušies prom mācībās vai darbā, kā arī veicinātu uzņēmējdarbības attīstību. Gulbenē daudz ir izdarīts, bet domāju, ka vēl daudz ko ir iespējams paveikt. Ja runājam par vides inženieriju, tad lai Gulbenes iedzīvotāji un uzņēmumi vairāk izmantotu atjaunojamos energoresursus (saule, vējš), šķirotu atkritumus (tajā skaitā bioloģiskos), uzņēmumi kāpinātu resursu efektivitāti un izmantotu ražošanas blakusproduktus jaunu produktu radīšanā!
– Kāda ir Gulbene, tās plusi un mīnusi?
– Manā skatījumā, lielākais Gulbenes pluss ir tas, ka tā ir “miera osta”. Atbraucot uz Gulbeni, dzīves temps samazinās un var atvilkt elpu no mūžīgās skriešanas. Viss ir rokas stiepiena attālumā. Man nepatīk burzma. Rīgā dzīvoju vairāk nekā 15 gadus, bet vēl joprojām man ļoti jāsaņemas, lai aizietu uz kādu lielveikalu iepirkties vai apmeklētu publiskus pasākumus. Līdz ar to bieži vien dodos iepirkties, kad esmu Gulbenē. Pēdējais pirkums laikam bija blīvgumijas logiem un elektriskais termometrs.
Ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kas palikuši dzīvot Gulbenē un novadā, izmācījušies un pastrādājuši Rīgā vai ārzemēs, tomēr atgriežas. It īpaši “forši” dzirdēt, ka šie cilvēki iesaistās un līdzdarbojas, lai mainītu vidi sev apkārt, uzsāktu uzņēmējdarbību, dalītos pieredzē vai realizētu dažādas idejas.
Runājot par mīnusiem, mani bieži vien izbrīna vietējo kūtrums un tāda kā nolemtības sajūta. Spilgti atceros 2021.gadā notikušās pašvaldību vēlēšanas. Biju speciāli atbraukusi uz Gulbeni, lai aizietu vēlēt. Vēlēšanu dienā satiku vairākus ikdienā Rīgā dzīvojošus gulbeniešus, kas tieši tāpat kā es bija ieradušies Gulbenē, lai atdotu savu balsi. Savukārt vietējie, kas vislabāk pārzina kandidātus un kurus pašvaldības sastāvs ietekmēs vistiešākajā veidā, neaiziet uz vēlēšanām! Protams, katram savs “attaisnojums”, kāpēc neiet vēlēt, bet, manā skatījumā, arī bezdarbība ir izvēle.
To pašu var arī teikt RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta realizētā projekta “Energovienoti” kontekstā. Interese par iesaisti Gulbenē bija salīdzinoši neliela, un arī tie daudzdzīvokļu māju vecākie, kuri nolēma piedalīties projektā un sasniegt siltumenerģijas ietaupījumu daudzdzīvokļu ēkās, saskaras ar nevēlēšanos iesaistīties un darīt, kaut arī šis ietaupījums tiešā veidā ietekmētu visu ēkas iedzīvotāju maciņus. Protams, šeit mēs atkal varam diskutēt par individuāliem iemesliem, kāpēc izvēlas neiesaistīties un nedarīt. Tomēr kopējā tendence ir viena: mēs atrodam simtiem iemeslu, kāpēc kaut ko nedarīt, tā vietā, lai sanāktu kopā un vienotos par kaut vai vienu lietu, ko varētu darīt.
– Tu studē doktorantūrā RTU. Kāpēc izvēlējies šo ceļu?
– Šobrīd studēju doktorantūrā RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta programmā “Vides inženierija”. Vispār var teikt, ka doktorantūrā nonācu pavisam nejauši. Pēc vidusskolas pabeigšanas iestājos “bakalauros” bez jebkāda lielā karjeras plāna. Pa dienu strādāju un vakaros studēju “vakara maiņā”, īsi pirms noslēguma darba salūzu un paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Un tad vēl vienu akadēmisko, līdz atmetu tam ar roku. Veiksmīgas sagadīšanās rezultātā biju sākusi strādāt RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātē kā personāla lietvede – formēju darbiniekiem līgumus, gatavoju algu rīkojumus, dzinu cilvēkus atvaļinājumos. Darbs fakultātē man ļāva ieraudzīt akadēmisko vidi pavisam no citas puses – saprast, kā notiek mācību procesi, kā no lektora var kļūt par profesoru, ka cilvēki ar doktora grādu ir tikai cilvēki utt. Tad vienā brīdī dzima ideja, ka – hei! – varbūt tomēr vajadzētu to sen iesākto “bakalauru” pabeigt. Domāts – darīts: atjaunojos augstskolā, ko savulaik biju pametusi. Gada laikā nokārtoju parādus un uzrakstīju noslēguma darbu. Nebiju vēl saņēmusi bakalaura diplomu, kad man kolēģe no institūta smejoties teica, ka tad jau uzreiz pēc pabeigšanas jāstājas “maģistros” “Vides zinātnē”. Ilgi domāju, vai man to vajag un nez vai es to spēšu… Beigās nolēmu pamēģināt, un izrādījās, ka man šī joma ne tikai patīk, bet arī padodas. Ar visu to, ka mācību laikā ieviesu “asaru skalu” visiem rēķināšanas uzdevumiem (jo vairāk gribējās raudāt, skatoties uz rēķināmo uzdevumu, jo augstāka atzīme “asaru skalā”), “maģistru” pabeidzu ar izcilību. Līdztekus vēl dubultdiploma programmai pieteicos, tādējādi iegūstot maģistra grādu vides inženierzinātnē Viļņas Ģedimina Tehniskajā universitātē. Īsi pirms maģistra diploma iegūšanas mani uzrunāja kolēģe no institūta un piedāvāja pāriet uz turieni, lai strādātu pētniecībā. Daudz nedomājot, piekritu. Līdz ar darba uzsākšanu institūtā lēmums studēt tālāk doktorantūrā bija loģisks solis. Pirms pieciem gadiem man pat sapņos nerādījās, ka varētu studēt “maģistros”, kur nu vēl doktorantūrā.
Studēt doktorantūrā būtībā ir mācīties patstāvīgi pētīt lietas, izpētīto aprakstīt publikācijās, kā arī mācīties nodot iegūtās zināšanas studentiem. Mācos kļūt par zinātnieku. Jāsaka, ka darbs ar studentiem sagādā lielāko prieku.
Šobrīd gan studēju doktorantūrā, gan arī strādāju institūtā. Ar savu izvēli esmu apmierināta un droši varu apgalvot, ka esmu atradusi savu aicinājumu. Inženierzinātne ir salīdzinoši tehniska zinātne, ko, man likās, nav iespējams savienot ar manu pagātni sociālajās zinātnēs (bakalauru politoloģijā). Milzīgs paldies profesorei Dagnijai Blumbergai, kura man ir devusi iespēju apvienot manu mīlestību pret sociālajām zinātnēm un politiku ar vides inženieriju!
– Dzīvojam īpašos apstākļos – Ukrainas kara ēnā. Cik gatava sabiedrība ir pieņemt to, ka mums visiem šajā sakarā ir jāpārskata savi ieradumi?
– Tā ir realitāte. Tikko beidzās Covid-19 pandēmija, un uzreiz sākās ģeopolitiskais saspīlējums Eiropā un pasaulē, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Rezultātā fosilo energoresursu cenas strauji pieauga un līdz ar tām pieauga arī saistīto pakalpojumu un preču cenas. Sakarā ar to, ka energoefektivitāte un pasākumi energoefektivitātes uzlabošanai ir viens no institūta pētniecības lauciņiem, nolēmām, ka mūsu pienākums ir dalīties ar sabiedrību ar mūsu zināšanām šajā jautājumā. Ar domu, ka varētu palīdzēt cilvēkiem samazināt energopatēriņu un līdz ar to ikmēneša maksājumus par energoresursiem, lai enerģētisko krīzi visa sabiedrība varētu pārciest pēc iespējas mierīgāk.
Doma jau mums bija laba, bet tā reakcija uz veicamajiem pasākumiem un ieradumu pārskatīšanu – dažāda. Tas tāpat kā ar liekā svara nomešanu – mēs ceram uz “burvju tabletīti”, kas liks mūsu liekajiem kilogramiem izčibēt gaisā. Savukārt sabalansēt savu uzturu, regulāri nodarboties ar sportu un atteikties no našķiem ir smags darbs, kam ne visi uzreiz ir gatavi. Tas pats ir ar energotaupību. Manā skatījumā, samazināt istabā temperatūru līdz 20 grādiem, uzvilkt biezāku džemperi un zeķes nav grūti, bet daudziem tas rada diskomforta sajūtu. Piemērā par liekajiem kilogramiem tu nodari kaitējumu tikai savai veselībai, bet, atsakoties sadarboties kopēja labuma vārdā, tu ietekmē savas mājas iedzīvotājus.
Kopumā tas ir stāsts par paraudzīšanos uz lietām plašāk, tālāk par savu degungalu vai saimniecību. Ne tikai domāt par savu komfortu, bet gan aizdomāties, kāda izcelsme ir tai pašai dabasgāzei vai naftas produktiem; kādiem nolūkiem tiek izmantoti līdzekļi, kas iegūti, pārdodot dabasgāzi un naftu; kādu kaitējumu ekosistēmām nodara intensificēta mežizstrāde kaut vai tās pašas šķeldas ieguvei. Manuprāt, gan “kovids”, gan esošā energokrīze ir parādījuši, ka mēs kā sabiedrība vēl tomēr nespējam vai negribam raudzīties uz lietām kompleksi. Tomēr ceru, ka kādu dienu tas mainīsies.
– Cik svarīga tev ir mīlestība, ģimenes vērtības?
– Mans dzīves piepildījums ir būt šeit un tagad kopā ar visiem tiem lieliskajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt, un gūt no tā prieku. Esmu nebeidzama optimiste, līdz ar to man prieku sagādā visdažādākie dzīves sīkumi – garšīgas brokastis, skaisti saulains rīts, iespēja paglaudīt uz ielas satiktu suni, “jancīgi” svešinieki un mazas “dumjības” ar kolēģēm.
Īsti nemīlu runāt par savu privāto dzīvi. Īsumā varu izstāstīt, ka man dzīvē ir divi burvīgi kompanjoni – cilvēks Kārlis un suns Frodo. Tā mēs trijatā mīlīgi dzīvojamies, daudz smejamies, apceļam viens otru un reizēm “sabubinamies”. Papildus tam ļoti nozīmīgs manas dzīves elements ir draugi, ko mēdzu saukt arī par “Rīgas ģimeni”. Kopumā jūtos ļoti pateicīga un ārkārtīgi laimīga, ka man apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku, ko var saukt par “saviem cilvēkiem”! Un tas nebūt nenozīmē, ka mums vienmēr sakrīt skatījums uz dzīvi, ekspektācijas (gaidas, cerības – red.) pret sevi un apkārtējo pasauli, bet tas laikam padara attiecības ar draugiem dzīvas, patiesas un tieši tādēļ tik mīļas.
– Ko vislabprātāk dari brīvajā laikā, kā relaksējies?
– Jau pāris gadus brīvprātīgais “piespiedu kārtas” vaļasprieks ir suns Frodo, kuram sanāk veltīt ļoti daudz laika. Par savu aktīvāko un sportiskāko vaļasprieku varu saukt boksa treniņus pie kulturālākā un smaidīgākā boksa trenera Arņa Ritenieka. Bieži izskan jautājums: “Kāpēc sievietei vajadzētu ar boksu nodarboties?” Man patīk sports kā tāds. Visu mūžu esmu kaut nedaudz kustējusies un sportojusi. Pēdējos gadus biju pievērsusies skriešanai ar primāro mērķi nokausēt suni, lai viņam nebūtu spēka nedarbiem. Tad sāka kājas niķoties, regulāri iedzīvojos lielākās vai mazākās traumās, tad sapratu, ka jānomaina sporta veids. Izvēle krita par labu boksam, jo tas ir viens no labākajiem kardiotreniņiem un netiek tik ļoti nodarbinātas kājas. Papildus nāk bonuss – iemācies sevi aizstāvēt, ja nu dzīvē noder. Treniņos atmosfēra ir ļoti kulturāla, līdz ar to pie zilas acs vēl neesmu tikusi (smejas).
Vispār ir tā, ka darbdienas parasti sanāk ļoti darbīgas un aktīvas, līdz ar to manas ideālās brīvdienas ir mājās – ceļoties vēlāk; aizvadot lēnas un garas brokastis; izstaigājoties ar suni un tad atlikušo dienu pavadot, kaut ko čibinoties pa mājām, un varbūt pašā vakarā satiekoties ar draugiem.
Nesen nonācu pie atklāsmes, ka vairs neprotu relaksēties. Visu laiku ir bijusi sajūta, ka nemitīgi gribas būt kustībā uz priekšu – turpināt augt, attīstīties, paspēt. Pāris gadus nodzīvojot ar šādu apziņu, brīdī, kad nodomā – tagad vajadzētu mazliet piebremzēt, izrādās, ka bremzes ir ierūsējušas. Līdz ar to tā tāda maza šīgada apņemšanās – piebremzēt, nedaudz atvilkt elpu.
