Latvijā ir balva “Latvijas lepnums”, un arī Īrijā ir līdzīga balva – “Latvijas lepnums Īrijā”. Šogad šo balvu nominācijā “Skolotājs” saņēma mūsu novadniece Ritma Prokopčenko (dzimusi Spalviņa).
Dublinā viņa strādā par skolotāju latviešu skoliņā “Saulgriezīte”, kas ir maza, bet stipra vietiņa, kur pulcēties latviešu ģimenēm. Kamēr bērni mācās, vecākiem ir iespēja aprunāties pie kafijas tases. “Liels bija mans pārsteigums, kad, atverot portālu “baltic-ireland.ie” pirms mēneša, ieraudzīju ziņu, ka esmu izvirzīta balvai “Latvija lepnums Īrijā”. Uzliekot roku uz sirds, saku paldies tām daudzajām latviešu ģimenēm, kas vedušas savus bērniņus skoloties pie manis. Saku paldies savai ģimenei par atbalstu, sevišķi vīram, kurš daudzas svētdienas ir braucis palīdzēt uz skolu, organizējot svētkus!”
Pretendentus šim apbalvojumam var pieteikt jebkurš sabiedrības loceklis, aizpildot pieteikumu mājaslapā “Latvijas lepnums Īrijā”. Visus apbalvojuma pieteikumus izskata žūrija.
“Skola “Saulgriezīte” ir mans auklējamais bērns, kuram jau ir 18 gadi! No šiem 18 gadiem skolā pavadīti 13. Pa vidu bija pārtraukums, jo uzsāku darbu īru vietējā bērnudārzā un lielās fiziskās slodzes dēļ nevarēju apvienot abus darbiņus. Bērnudārzā nostrādāju vairākus gadus, tad atgriezos darbā mikročipu rūpnīcā. Un tā sanāca, ka darbā, kur bija fiziski smagi jāstrādā, sākās problēmas ar veselību, biju spiesta pamest darbu, jo bija cietusi mugura. Lai piepildītu savu dzīvi ar ko labu un gaišu, atgriezos “Saulgriezītē”,” saka Ritma.
Katra skolas diena kā svētku diena!
Latviešu skolā mācības notiek trīs reizes mēnesī svētdienās trīs stundas, kuras ir rūpīgi saplānotas. Skolā darbojas piecas skolotājas. Skolai ir sava bibliotēka, kur grāmatas regulāri ņem bērni un vecāki. Pašreiz skolā ir četru vecumu klases. Mazākie bērni ir no 3 gadiem.
“Skolu apmeklē 25 bērni, bet pirms “kovida” skolu apmeklēja gandrīz 70 bērni. Vecāki pēc pandēmijas palika kūtrāki, negrib bērnus vest uz nedēļas nogales skolām, bērni noguruši no “Zoom” mācībām. Un tas paver lielāku ceļu latviešu valodas aizmirstībai – tas ir bēdīgi. Man ir liels prieks par tām ģimenēm, kas visu “kovida” laiku, kad vien mēs darbojāmies klātienē, veda bērnus uz latviešu skolu! Tas nozīmē, ka ģimenēm rūp, lai bērni runātu latviešu valodā. Lai skolā darbotos ar atdevi, mācos dažādos Latviešu valodas aģentūras kursos. Pagājušajā gadā pabeidzu “ClassFlow” tālmācības skolotāju kursu un šajā gadā man bija iespēja mācīties Latvijas Universitātes Diasporas skolotāju programmā,” stāsta Ritma.
Skolas bērni piedalās Latviešu kultūras svētkos, kas katru gadu maija sākumā notiek Dublinas sirdī – “Temple Bar”, uzstājas ar priekšnesumiem svētkos, kas veltīti Latvijas dzimšanas dienai, piedalās latviešu bērnu un jauniešu talantu konkursā ”Protu? Protu!”, ko organizē Latviešu biedrība Īrijā.
“Cenšos skolu iesaistīt visur, lai bērniem būtu lielāka pieredze un iespēja pielietot latviešu valodu. Rudenī organizējam Miķeļdienas tirdziņu un ienākumus nododam Ziemassvētku paciņu gatavošanai. Ziemassvētkus svinam ar lielu pasākumu skolas zālē, īstu eglīti, kas piepilda zāli ar skuju smaržu, priekšnesumiem, cienastiem un apsveikumiem. Gribam, lai bērni izjustu svētkus latviskā gaisotnē! Pavasarī Lieldienas svinam kā pienākas – krāsojam olas un vārām sīpolu miziņās, kaujamies ar olām, ripinām. Mācību gadu uzsākam un beidzam kā Latvijā – ar svinīgu pasākumu un ziediem. Katra skolas diena man ir kā svētku diena!” saka Ritma.
“Saulgriezītē” mācījušies viņas bērni Edžus un Keita, arī mazmeita Kristiāna. Tagad skolu apmeklē mazdēli Jānis un Kevins, drīzumā uz skoliņu došoties arī vismazākais mazdēls Aleks.
Par Letēm jaukas un siltas atmiņas
Ritmas bērnība pagāja Beļavas ciema Letēs – ciematā, kurš tolaik bija ļaužu apdzīvots un slavens ar kažokzvēru audzēšanu. Viņa atceras, ka Letēs bija bērnudārzs ar divu vecumu grupiņām, veikals, pasts, klubs, fedšerpunkts, mehāniskās darbnīcas, galdnieku darbnīcas un lielā zvēru ferma – katram ciemata iedzīvotājam bija darbs. “No Letēm uz Gulbeni un Alūksni varēja aizbraukt vairākas reizes dienā. Mūsu skola bija Pilsskolā – Kr.Valdemāra astoņgadīgā skola,” saka Ritma.
Viņai par Letēm ir jaukas un siltas atmiņas. “Tā kā mana mammīte strādāja zvēru fermā, tad jau no bērna kājas gāju līdzi mammai – palīdzēju, kā nu varēju – dzirdināju lapsas, tīrīju ēdamtraukus un veicu citus mazus darbiņus. Jau pusaudža gados mammai oficiāli devu atvaļinājumu vasaras mēnešos. Darbs zvēru fermā nebija viegls, bet tas deva rūdījumu dzīvei,” stāsta Ritma.
Pēc vidusskolas beigšanas viņa pāris mēnešus nostrādājusi bērnudārzā Letēs par audzinātāju. “Tas laikam arī kaut kur manī ielika mīlestības sēkliņu uz darbu ar bērniem. Daudzus gadus vadīju kultūras dzīvi Letēs. Bija mums jauniešu deju kolektīvs, kuru vadīja izcilā deju pasniedzēja Herunda Zuša, bija mums sieviešu vokālais ansamblis, kuru vadīja gan Ligita Klinklāva, gan Maija Kīne, bija mums bērniem dažādi pulciņi, kurus vadīju es, kluba paspārnē darbojās diskotēkas “NLO” un vēlāk “Dvīnis”. Bija skaisti pasākumi un balles,” atceras Ritma un piebilst, ka Letes vienmēr ir viņas sirsniņā.
Kad saimniecībā sāka visu samazināt, Letes palika tukšākas un klusākas. Ritma pārcēlās uz dzīvi Šķieneros. Stāķu bērnudārza toreizējā vadītāja Vija Pušķe viņai deva iespēju strādāt viņas vadītajā bērnudārzā par auklīti.
Īrijas darbu karuselis
Pirmo reizi viņa viena uz Īriju devusies 2000.gadā, bet bērni Kristīne un Edžus palikuši pie mammas. “Es tolaik biju palikusi viena ar diviem bērniņiem. Nāca piedāvājums lidot uz Īriju. Lēmums nebija viegls, bet bērnu pēc, lai varētu dot viņiem vairāk, aizlidoju. Gads pagāja, smagi strādājot sēņu fermā Dundalkas apkārtnē. Sāku apgūt angļu valodu no nulles. Skolā mācījos vācu valodu. Vajag tikai apņemšanos! Šajā sēņu fermā es iepazinos ar savu tagadējo vīru. Kad gads bija pagājis, nācās atstāt sēņu fermu un sākt ko citu, jo saimnieki negribēja taisīt darba atļaujas – piņķerīgs un dārgs process. Tā sākās mans Īrijas darbu karuselis,” atceras Ritma.
Viņa ir šķirojusi kartupeļus, stādījusi siltumnīcās tomātus, strādājusi par oficianti viesnīcā, mazgājusi traukus viesnīcā, vēl citā viesnīcā uzkopusi virtuves, tīrījusi mājas, pārtikas rūpnīcā, kur gatavo salātus, picas un dažādas uzkodas, strādājusi pie pakošanas līnijas. “Visi šie darbi tikai vairāk norūdīja mani – mācīja būt pacietīgai, neatlaidīgai. Un vēl vienu dzīves gudrību iemācīja: ja tev pasaka: “Ej!” – tad zini, ka durvis joprojām veras, nāc vēlreiz. Ar savu tādu neatlaidību es dažreiz tiku pie darba,” stāsta Ritma.
Atgriežas tikai uz trīs gadiem
2002.gada jūnijā Ritma ar draugu atgriezās Latvijā un turpināja darbu Stāķu bērnudārzā. “Mēs apprecējāmies, piedzima Keita. Bērni auga, auga arī vajadzības. Stāķu bērnudārza vadītājas Vijas mudināta, iestājos Latvijas Universitātē, kur neklātienē pabeidzu Pirmsskolas pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti un sāku strādāt par pirmsskolas skolotāju. Pēc trīs Latvijā pavadītajiem gadiem nolēmām visa ģimene atgriezties Īrijā,” atceras Ritma. “Lielā meitiņa Kristīne palika pabeigt vidusskolu, lai vēlāk mums pievienotos. Toreiz apkārt klejoja mīts, ka tie bērni, kas palikuši Latvijā, kamēr vecāki ārzemēs strādā, noiet no ceļa, pamet mācības. Kristīne pabeidza Gulbenes 2.vidusskolu ar ļoti labiem rezultātiem!”
Toreiz Ritma ar vīru un abiem mazākajiem bērniem devās jau uz noteiktu vietu un darbu – mikročipu rūpnīcā “Intel” par apkopējiem. Edžum bija 9 gadi, Keita vēl nebija 2 gadi. “Edžus uzsāka skolu, Keita dzīvoja mājās. Mēs ar vīru strādājām dažādās maiņās, lai būtu, kas visu laiku paliek ar bērniem. Tajā laikā es vīru redzēju tikai tad, kad viņš ārā pie darba gaidīja mani ar Keitu ratos, bet mēs nesūdzējāmies,” saka Ritma.
Lai nezaudētu latvietību
Kādā darba pārtraukumā viņa Īrijas latviešu avīzē “Sveiks” ieraudzījusi sludinājumu, ka latviešu skola Dublinā meklē skolotāju. “Mana sirds uzgavilēja! Tieši tas, kas manai sirdij ir tik tuvs – darbošanās ar latviešu bērniem! Pēc intervijas es uzsāku savas gaitas “Saulgriezītē”. Tas bija 2006./2007. mācību gads. Mums toreiz skolā bija divas grupiņas – mazie un lielie bērni. Es darbojos ar mazajiem. Skolā bija 14 bērni, ieskaitot manu Keitu un Edžu. Dzīvojot Īrijā, nebija pat tādas domas – pieļaut, ka bērni aizmirst latviešu valodu!” uzsver Ritma.
Viņas bērni un mazbērni runā skaidrā latviešu valodā, lai gan ārpus mājas, protams, ir angliski runājoši draugi un vide. Un mājās viņiem ir nerakstīts likums – savā starpā runāt tikai latviski! “Edžum otra pusīte ir īru meitene. Viņš gan grēko, jo ar mazo Aleku runā angliski, bet mēs – tikai latviski. Visa mana ģimene dzīvo Īrijā. Lielā meita Kristīne ar ģimeni un trīs bērniem – Kristiānu (15), Jāni Kristianu (9) un Kevinu (3). Dēls Edžus ar ģimeni un dēliņu Aleku (2). Meita Keita šogad uzsāka studijas filmu industrijas augstskolā. Un, neskatoties ne uz ko, bērni, mazbērni runā latviski un svin latviešu svētkus! Esmu lepna par savu lielo saimi! Par manu ģimeni ir lepni mana mammīte un tētis, kuri sargā mūs kā eņģelīši…” saka Ritma.
Viņas ģimenē skatās Latvijas televīziju, klausās Latvijas Radio, svin latviešu svētkus. “Mājas ir mūsu mazais Latvijas stūrītis. Arī piedalāmies dažādos konkursos un spēlējam spēles. Ar lielu lepnumu varu teikt, ka uzvarējām šajā sezonā turnīrā “Cietie rieksti latviešiem pasaulē 2022”! Komandu veidoja meitas Kristīnes ģimene un mana ģimene. Tas bija turnīrs sešu nedēļu garumā – viss par Latviju. Un mēs, “Selbridžas gulbji” (Selbridža ir vieta, kur mēs dzīvojam, bet gulbji – jo nākam no Gulbenes!), sīvā konkurencē uzvarējām,” lepojas Ritma. “Tas nekas, ka nedzīvoju Latvijā, bet nesu Latviju savā sirsniņā, nododu tālāk šo mīlestību mazajiem latviešu bērniņiem. Ar lielu lepnumu nesu savas Gulbenes vārdu pasaulē!”
– Pārsla Konrāde
