Astoņus mēnešus pēc dramatiskas sadursmes ar automašīnu, kura apdzīvotā vietā krietni bija pārsniegusi atļauto ātrumu, novadniece Sanita Indriksone nav salauzta. Fiziskie lūzumi ir sadzijuši tik tālu, lai bijusī stāmereniete, bet šobrīd Rīgā dzīvojošā Sanita ietu pretim savam pirms pieciem gadiem izvirzītajam mērķim – uzturēt dzīvu 33 kilometrus garo pārgājienu savā novadā “Pa pēdām šaursliežu bānītim Gulbene-Alūksne”.
Arī šogad 5.maija agrā rītā visi interesenti ir aicināti tikties Gulbenes stacijā un vienotā solī doties pa bānīša pēdām, šoreiz jau – “Dublis Nr.5”. Pati Sanita saka: “Arī es došos, mēģināšu un ceru, ka šos 33 kilometrus noiešu arī kopā ar visiem.”
Uzmeta uz mašīnas
“2022.gada 19.augusts noteikti ir datums, ko atminēšos visu savu atlikušo dzīvi, un rēta, kas ir uz mana ķermeņa, nekad to neļaus aizmirst, jo redzu to katru dienu. Ir pagājis ilgs laiks, bet savai rētai tā arī neesmu spējusi pieskarties pati,” savu stāstu par pērn piedzīvoto uzsāk Sanita.
Tās dienas rītā viņa bija izgājusi no mājām Rīgā un kā katru dienu šķērsoja pagalmā mazu ieliņu, kad pēkšņi notika traģiskā sastapšanās ar mašīnu. “Es tiku uzmesta uz mašīnas “kapota” un pēc tam jau atsitos pret stiklu, un nokritu uz asfalta. To mirkli, kad kaut kas notika ar labās rokas plecu, es sajutu, jo kaut kas manī nokrakšķēja. Sākumā es nesapratu, kas notika, jo nokritu diezgan neērtā pozā. Par plecu es nedomāju, jo sāpes pārņēma visu ķermeni un nespēju pakustēties. Šoka stāvoklī domāju, ka man kaut kas noticis ar mana ķermeņa kreiso pusi, jo gūža kreisajā pusē un kreisās kājas ceļgals un potīte lika par sevi mainīt. Atminos, ka centos saskatīt vismaz mašīnas krāsu, lai, ja nu kas, vismaz zinu to. Daudz neko es neatminos, tikai tik daudz, ka cilvēki pulcējās notikuma vietā un kāda kunga balss teica: šī nav izrāde, uz ko jāskatās – un centās cilvēkiem pateikt, lai viņi dodas prom,” stāsta Sanita.
Pēc tam atbraukusi ātrā palīdzība, un viņa jau pamodusies slimnīcā. Vairākkārt gan slimnīcā samaņa zaudēta, un Sanita atceras ārstu balsis, ka jāgriež drēbes pušu, un tad atkal viņa aizmiga. Pēc pāris dienām veiktajā operācijā Sanitas ķermenī ievietotas 11 skrūves un 2 plāksnes, kas no jauna ir izveidojušas pleca kaulu. Viņa saka: “Tas viss nu nekad netiks izņemts un tur paliks visu atlikušo manu dzīvi.”
Kā ar to sadzīvot?
“Ir daudz neatbildētu jautājumu: kā es neredzēju automašīnu un kā automašīnas vadītājs neredzēja mani, un kāpēc apdzīvotā vietā tika pārkāpts ātrums? Pat izrakstoties no slimnīcas un dodoties uz policiju, lai sniegtu neskaitāmas liecības, es atbildes neatradu,” stāsta jaunā sieviete.
Ir pagājuši astoņi mēneši, un Sanita pieņēmusi, ka tam vienkārši bija jānotiek, lai viņu dzīvē apturētu, lai izmainītu un liktu uz dzīvi paskatīties citādāk.
Protams, pa šiem mēnešiem ir izdzīvoti visi iespējamie dusmu izvirdumi, arī aizvainojums, asaras, vēlme tiesāties. Pirmais posms bijis ārkārtīgi grūts ne tikai fiziskā, bet arī mentālās veselības ziņā.
“Pirmās sešas nedēļas es nedrīkstēju kustināt plecu un pavadīju lielāko diennakts laiku guļus stāvoklī nekustoties. Es gandrīz pārtiku no zālēm. Mana labā roka nekustējās. Pēc tam es spēju pakustināt roku līdz elkonim. To gan nevarēju izdarīt pati, bet ar fizioterapeita palīdzību. Gāja laiks, un katrs mazais progress bija lielā uzvara. Atminos pirmo reizi, kad pati spēju izmazgāt matus, pirmo reizi, kad spēju noturēt kafijas tasi, lai tā neizkrīt, pirmo reizi, kad drīkstēju un varēju pacelt 0,5 kg smagu hanteli, kas sajūtās bija vesela tonna, vai pati aiztaisīt biksēm pogu. Pa šo laiku man atkal bija daudz “pirmo reižu”,” ar skaudro pieredzi dalās Sanita.
Es viņam piedevu
Sanita beigās pasaka spēcīgos vārdus, ka ir piedevusi cilvēkam, kurš uzbrauca virsū. “Es neuzsāku tiesas procesu, kaut krimināllieta bija uzsākta. Pērnā gada novembrī es satiku vainīgo, viņš bija tikai divus gadus jaunāks par mani. Es uzdevu viņam visus jautājumus, kas man nomocīja un nedeva man mieru. Mēs parakstījām mierizlīgumu un šķīrāmies. Sākumā, kad man visi teica, ka atveseļošanās prasīs no viena līdz diviem gadiem, nesapratu, kāpēc visi saka tik nereāli garus termiņus. Domāju, ka tikšu galā mēneša laikā. Tomēr bija vajadzīgas 13 nedēļas, līdz mana āda atguva savu krāsu. Katra pārmaiņa deva cerību.”
Sanita priecīgi saka, ka nu ir atguvusies par 70 % un apzinās, ka vieglāk ir nevainot nevienu, jo tam vienkārši tā bija jānotiek.
Aicina pārgājienā jau piekto gadu
Liekas neticami, bet gada sākumā Sanita bija nopublicējusi informāciju, ka ieplānotais ikgadējais pārgājiens “Pa pēdām bānītim Gulbene-Alūksne” piekto reizi notiks. “To izdarīju, lai nav atkāpšanās ceļa. Nezinu, vai spēšu to visu noiet pati, bet es ik katru gadu esmu centusies cilvēkus iedvesmot par to, ka kopā varam, un ticu tam, ka kopā ar citiem gājējiem šogad es to izdarīšu, pat ja būšu vājākais šīgada gājējs.”
Pēc sadursmes Sanita nevarēja ilgi pastaigāt, šobrīd viņa jau piecas reizes nedēļā nostaigā līdz 15 kilometriem un vienu divas reizes nedēļā skrien. “Esmu noskrējusi savus pirmos sešus kilometrus. Tas noteikti ir spīts vai, kā es saku – mana rakstura audzināšana. Spīts nepadoties un neapstāties! Viegli ir kaut ko uzsākt un pamest vai izdarīt vienu vai divas reizes un tad pamest. Tāpēc publiski pateicu, ka gribu, lai šis pasākums piedzīvo savu desmitgadi, un tad gan metīšu mieru. Protams, mēs nezinām, kas notiks pēc pieciem gadiem, kad šis pārgājiens būs sasniedzis savu jubileju. Iespējams, teikšu, ka jāiet vēl vienpadsmito reizi, bet varbūt vairāk neturpināšu, jo katra lieta reiz beidzas un tai ir jāļauj beigties,” saka Sanita.
