Svētki nav iedomājami bez fotografēšanās. Kad tiekamies ar fotogrāfu novadnieku Robertu Eleksi, jau pirmajās minūtēs ir skaidrs, ka humora izjūtas viņam netrūkst. Tas arī ir tas, kas piesaista klientus. Bet par fotogrāfu Roberts kļuvis, var teikt, pavisam nejauši.
“Es ļoti, ļoti ilgi savā dzīvē nezināju, ko es gribu darīt. Es laikam dzīvē esmu avantūrists – tas būs tāds godīgs un pareizs raksturojums. Es zināju, ka ir jāstrādā, kaut kas jādara, bet, ko un kāpēc – pilnīgi bez kaut kāda mērķa un saprašanas. Ticiet vai ne, mans pirmais darbs – es biju policists! Es tur strādāju gadu, bet tad nolēmu, ka es negribu to darīt. Sāku pārdod “118” katalogos reklāmas cilvēkiem – nu staigāt “diedelēt” naudiņu. “Rimi” strādāju par nodaļas vadītāju. Tad es uzstādīju masāžas vannas un baseinus taisījām. Un tad strādāju par pārdošanas pārstāvi Rīgas piena kombinātā apmēram gadu. Un tad es strādāju par stjuartu “Ryanair” četrus gadus. Un tad atgriezos Latvijā. Sāku strādāt “Staburadzē”. Sākumā par pārstāvi – man tas nenormāli patika! Un tad mani paaugstināja par vadītāju, es domāju – es negribu būt ofisā visu laiku! Un tad sāku strādāt uz kruīza kuģiem par fotogrāfu,” stāsta Roberts.
Uz Aļasku ķert krabjus
Par pirmajām fotogrāfa gaitām Robertam ir īpašs stāsts. Viņš piebilst, ka tas nebija viņa kaut kāds lēmums, ka tagad būs fotogrāfs.
“Es skatījos “Discovery”, kā ķer krabjus Aļaskā, un izdomāju, ka jābrauc ķert krabjus uz Aļasku. Es nokārtoju bocmaņa licenci. Un tad es izdomāju, ka es negribu maksāt par ceļu uz turieni. Un kā tad var tikt uz Aļasku? Skaties “Google” kruīza kuģi! Un tad tur vēl bija vesels cirks. Viņi domāja, ka es nāku intervēt cilvēku, nevis pieteikties darbā. Es sapratu, ka es jau pēc mēneša braukšu strādāt, bet izrādījās, ka pēc pusgada. Es saku – man šitas neder. Es jau izīrējis savu dzīvokli, aizgājis no darba. Viņiem viss vienalga. Es reāli katru dienu sūtīju uz viņu ofisu septiņas tortes. Tad man pateica: “Robert, tu būsi fotogrāfs un pēc mēneša būsi uz kuģa. Tortes vairs nevajag.” Uzkāpu Rīgā uz kuģa, bet kuģī runā tikai spāniski, taču es spāniski nerunāju. Plus vēl visi uzzina, ka tu nefotografē arī, un ir ultimāts: divās nedēļās vai nu tu iemācies to minimumu, vai arī tevi vienkārši izsēdinās tur, kur izsēdinās. Uz kuģa tas ir diezgan reāli. Iemācījos gan printēt bildes, gan apstrādāt un vēl visādas daudzas lietas. Uz kuģiem es biju apmēram divus gadus, bet es paspēju būt uz deviņiem kuģiem, jo es runāju krieviski, vāciski, angliski pats par sevi, un viņiem tas ļoti patika,” atceras Roberts.
Esi visu laiku aizņemts
Robertam uz kuģa iepaticies fotogrāfa darbs, piemēram, pārģērbties par pirātu un iet pie cilvēkiem, lai kopā bildētos.
“Es nekad neesmu fotografējis mākslas pēc – es sevi tā neredzu vispār. Šo sfēru zinu tikai no viedokļa – par to maksā. Kuģī arī viss ir tikai un vienīgi par naudu. Varu godīgi teikt – uz kuģa tu esi viens no ienīstākajiem personāžiem, jo iedomājieties, ka jūs esat samaksājuši tūkstošus par braucienu, bet kāds katru dienu nāk, jūs “fočē” un pārdod jums pašu fotoattēlus. Nu tas nav tas patīkamākais pasākums dzīvē, bet tas tika darīts. Kad tika apbraukts pasaulei apkārt divas reizes, es atbraucu atpakaļ uz Latviju. Sākumā vispār nebija nekādas saprašanas, ko es darīšu un vai šeit ar to var dzīvot. Un tad es sāku strādāt tādā vietā kā “Berga foto” – bērnudārzi, skolas. Tas arī bija ļoti interesanti. Man pašam personīgi tas likās superviegli, jo trijos, četros jāceļas, jābrauc uz skolu – Liepāja, Ventspils, Rēzekne, līdz vēlam vakaram esi visu laiku aizņemts. Man kaut kā ļoti patīk tas fakts, ka tu esi aizņemts. Es nevaru īsti iedomāties nedarīt neko, jo man ļoti dīvaini bieži vien liekas, kad manas paaudzes cilvēki runā par pensiju. Tur es strādāju kādus desmit gadus. Gāju jau neskaitāmas reizes prom, bet tā arī neaizgāju. Un tad man darbojoties sāka rasties kādi klienti Latvijā. Faktiski visu “kovidu” plus vienu gadu strādāju pilnīgi sev un fotografēju. Fotografēju ļoti aktīvi. “Kovids” arī bija interesants laiks, kas bija jāpārdzīvo. Tad arī parādījās produktu fotogrāfijas, pārsvarā “stikls” (pudeles), kas ir arī tāda lieta, ko Latvijā neviens negrib darīt. “Stikls” ir viena no grūtākajām lietām, ko fotografēt, jo tajā atspīd. Pudeles, ko jūs redzat bildēs, nav realitāte. Korķītis atsevišķi, pudele atsevišķi, šķidrums atsevišķi, šiltīte atsevišķi ir nobildēti, un tas viss ir salikts kopā. “Kovida” laikā nobildēju ap 2000 pudelēm, bet tagad atkal esmu atgriezies pie pasākumiem, kas man ļoti patīk, jo es tur jūtos labi. Man ir ļoti svarīgi, lai tiktu ievērots kaut kāds standarts, lai es varu cilvēkam iedot kvalitatīvu produktu. Es vairāk vai mazāk skatos uz fotografēšanu kā darbu, par ko cilvēki gatavi maksāt un kuros brīžos tas ir vajadzīgs. Kaut kā ar laiku iegājās, ka mani ņem uz korporatīviem pasākumiem, jo es esmu kā izklaides daļa – es nekautrējos uzrunāt cilvēku. Eju ar viņu runāt, piedāvāju, un pa vidu vēl parādās, piemēram, vārdi “gurķītis, “snuķītis”, kas cilvēkiem liekas netipiski. Tie ir tā amerikāniskā “čīs” vietā, kas mums ir “siers”. Kaut gan, ja godīgi, “siers” Latvijā ir pilnīgi bezsakarīgs vārds. Ja paskatīsieties uz muti, kad sakāt “siers”, tā īsti nesmaida. Bet, ja saka “gurķis”, “puņķis”, “snuķis”, sanāk viss tas, ko mēs vēlamies – labs latvisks pasākums,” stāsta fotogrāfs.
Jāizvēlas sava niša
Fotogrāfijā ir savas nišas – ir fotogrāfi, kas bildē produktus; ir, kas tikai nekustamo īpašumu, tad ir cilvēki, kas strādā tikai ar cilvēkiem, kuri arī dalās portretistos un pasākumu fotogrāfos. Tur visam ir sava specifika.
“Ja es tagad noliktu ārā fotostūrīti, statistika būtu tāda, ka visdrīzāk atnāktu mammas ar bērniem, jo kuram gan nepatīk savu bērnu bildes. Aizbrauc uz bērnudārzu, bērnu nobildē, un visi pērk bērnu bildes. Un tad es domāju, kas ir tas klients, kuru vajag man personīgi, kas ir interesants. Un visinteresantākais klients, protams, ir uzņēmums, sākot no 50 darbiniekiem. Vismaz vienreiz gadā uzņēmumam būs Ziemassvēktu balle, konference un sporta spēles. Tātad viens uzņēmums var dot trīs pasākumus gadā. Un tas tagad ir mans galvenais fokuss. Korporatīvā pasākumā fotogrāfs fotografējot nostaigā vismaz 10 kilometrus, sporta spēlēs – vidēji 17-20, kāzās – 25-35 kilometrus, tāpēc bieži vien saka, ka fotogrāfa maizes nesējas ir viņa kājas,” saka Roberts.
Iemācīt nevarēs neviens
Viņš saka, ka fotogrāfa darbu īsti iemācīt nevarēs neviens. Var apgūt tehniski to darīt, kā gaismas uzlikt, un kaut kas sanāks.
“Ja jūs ņemat piemēru, ka apstākļi nekad nemainās, tad – jā. Bet kā lai no cilvēka dabū to, lai viņš jūsu klātbūtnē brīvi jūtas, tas jau ir pavisam cits stāsts. Tās ir manas iemaņas tirdzniecībā drīzāk, nekā tas saistīts ar fotografēšanu. Ja jūs aicināt Robertu fotografēt, bet es saku, ka iedošu jums Jāni, jūs visdrīzāk Jāni negribat, jo jūs gribat konkrētu cilvēku, kas to dara. Ja jūs mani aicināt uz pasākumu, es nezinu, kādās telpās es strādāšu, kāds būs apgaismojums, es nezinu, cik cilvēku tur būs, vai ārā vai iekšā, lietus līs vai sals būs. Man jātiek galā ar to vidi, kas ir. Un to jums diemžēl var iemācīt tikai – iet bildēt, kļūdīties, atkal bildēt un kļūdīties. Tīri tehniski 90 % fotogrāfu Latvijā viss ar bildēm būs kārtībā. Ja es jums iedošu 100 vislabākās Latvijas kāzu bildes skatīties, jūs apskatīsiet varbūt 20-30. Zināt, kāpēc? Emocionālais fons – jūs tur nebijāt, jums ir vienalga! Emocionālais fons – kā viņš pie manis piegāja, kā viņš ar mani runāja, bija smaidīgs vai nesmaidīgs, priecīgs, nepriecīgs, labi izskatījās, pārliecinoši uzvedās vai nepārliecinoši. Apmēram 85 % no tā, vai man patīk bildes, ir tas, kā es jutos tajā brīdī, nevis tehniskais izpildījums. Ir teiciens, ka tad, kad fotografē, nav tāda vārda “pareizi”. Mans uzskats – pareizi ir tas, par ko cilvēks grib samaksāt. No brīža, kad tu prasi naudu par kaut ko, vairs nevienu neinteresē, kas tev pašam patīk. Ja ir pasākums un neviens nav parūpējies par apgaismojumu, tad tas ir pareizi. Lielākajai daļai cilvēku nav kā man 80 pasākumi gadā. Viņiem ir viens pasākums, kurš ir visforšākais. Ja mani uzaicina, man no tā, kas ir, jāpasniedz jums ir tā, ka tas ir superlabi un es zinu, ko es daru. Bieži vien, kad cilvēkam rādi bildi, viņš saka, ka patīk, bet – kas patīk un kāpēc patīk? Ja, teiksim, jūs no rīta piecēlāties uz saullēktu un ieraudzījāt briedi, “nofočējāt”, jums ir tā bildīte un jūs atceraties, ka tur bija briedis un tas bija skaisti. Diemžēl tie kritēriji ir tādi ļoti subjektīvi, bet viņi tādi ir,” skaidro Roberts.
Tas ir nepārtraukts process
Viņš fotografēšanu uztver kā darbu un uzsver, ka tas viennozīmīgi ir labākais darbs, kādu viņš jebkad ir darījis. “Bet tas ir darbs. Es mācos darīt, tā, lai klients mani gribētu vēl un vēl. To iemācīt nevarēs neviens. Es domāju, ka fotogrāfa uzdevums ir visu laiku censties uzlabot savu rezultātu, tāpēc mēs “skaldām matus”, mums pašiem savas bildes bieži nepatīk. Tas ir nepārtraukts process. Tajā brīdi, kad es sev pateikšu: jā, es visu daru super, – man visdrīzāk vairs nebūs klientu.”
Runājot par labu tehniku, Roberts saka, ka, protams, tehnika palīdz, bet ar to vien nepietiek. “Ja es jums pateiktu: nopērciet vislabāko tehniku un viss jums būs, es melotu. Jautājums ir nevis par to, lai man viss ir ideāli. Ideāli nebūs. Kaut kādi 70 % ir labi, un tad ir tā daļa, kas man ir jāizdomā, kā to atrisināt. Un tas jau vairs nav par tehniku. Kāpēc rodas tie trakie kilometri? Es visdrīzāk apiešu jums apkārt reizes desmit: nobildēšu no šitās puses, no šitās puses, no šitās puses, skatīšos un tad, kad būšu apmierināts ar rezultātu, teikšu, ka ir “okei”. Tehnikai, protams, ir nozīme, bet tie ir kaut kur 30 %. Es sev labāk patiku, kad strādāju ar švakāku tehniku, jo es domāju vairāk. Ar labāku tehniku es sev dodu vieglāku ceļu. Bet, ja mēs slinkosim, skaidrs, kāds vienā brīdī būs rezultāts,” saka fotogrāfs.
Uz jautājumu, ko Roberts nefotografētu, viņš atbild: “Dzīvokļus es “nefočēju”. Es nefotografēju dabu. Es zinu, ka es tur nederu. Es uz tiem grābekļiem esmu uzkāpis, esmu pazaudējis to, ko es daru labi tikai tāpēc, ka pamēģinu izdarīt kaut ko tādu. Tu nevari izdarīt visu. Ja tu gribi darīt visu, tad to darīsi vidēji labi. Ja tu gribi darīt labi, tad tev jāizdomā savs fokusa punkts kaut kāds. Varbūt sākumā tu to darīsi ne tik labi, bet, “skrāpējot akmeni”, agrāk vai vēlāk lēnītiņām sanāks. Galvenais ir virziens, mērķis – ja tu gribi kaut kur trāpīt, reāli ir jāmērķē,” uzsver Roberts.
Runājot par Gulbeni, Roberts saka, ka nav labu vai sliktu vietu, kur uzaugt. “Te nav slikti, te vienkārši ir Gulbene. Te ir iespējas mācīties, bet tas, ko tu tālāk ar to visu gribi darīt, tā ir tava izvēle. Es pats līdz kādiem gadiem 30 vispār nezināju, ko es gribu darīt. Man izkristalizējās galvenā morāle – nav svarīgi, ko tu dari, jāmēģina izdarīt labi. Sanāk, nesanāk – tas ir cits stāsts, bet jāmēģina maksimāli labi, cik tu vari. Ja tu esi darījis maksimumu, bet tev nesanāca, nu labi – es šitajā vietā nederu, es meklēju citu, bet es speru tos soļus. Es daru, es eju kaut kādā citā virzienā vai mēģinu uzlabot to, kas ir. Es domāju, ka Gulbene ir mani izveidojusi acīmredzot spītīgu,” secina Roberts.
Pēdējos piecos gados viņam ir parādījies tāds izteikts un skaidrs mērķis. “Jau desmit vai vairāk gadus dzīvoju Rīgā, un es gribu prom no Rīgas, meklēju māju. Es gribu nopirkt zemi, iestādīt 150-200 ķiršu kokus. Varbūt pēc desmit gadiem es stāstīšu, kā es audzēju ķiršus,” viņš saka.
