Novadnieks Aivars Brezinskis, pieveicot trīs izturības distances, ir ieguvis balvu “Dieva suns”. Ne katram ir pa spēkam iegūt šo balvu, bet Aivaram tas izdevās.
Gada sākumā Aivars uzstādīja sev divus iespaidīgus mērķus – sagatavoties un noskriet maratonu mazāk nekā trīs stundās un noskriet ultramaratonu Rīga-Valmiera. Lai izpildītu šos abus mērķus, viņš katru rītu cēlās pulksten 5.00 un gāja skriet.
“Teikšu godīgi, tas nav viegli, jo no rītiem gribas ilgāk pagulēt. Un šādi es cēlos un skrēju aptuveni trīs mēnešus, varbūt pat vairāk. Katru dienu man bija skriešanas treniņi no rītiem un dažas dienas bija divi vai pat trīs treniņi dienā. Protams, vēl ir darbs, jo neviens jau man nedod trīs vai četrus mēnešus brīvus, lai es varētu trenēties. Bet, tā kā biju nospraudis tik augstus mērķus, nācās vien sevi piespiest iet un darīt. Kājas sāpēja, miegs nāca, brīžiem likās, kāpēc to daru, bet, lai sasniegtu mērķus, ir sevi jādisciplinē, varētu teikt, pat nedaudz jāpaspīdzina,” atzīst Aivars.
Trīs smagas sacensības
Pirmo mērķi viņš realizēja, piedaloties maratonā “Rīga Rimi”, kuru noskrēja mazāk nekā trīs stundās (2:56:19). “Biju patiesi priecīgs par paveikto, jo zināju, ka ieguldītais darbs atmaksāsies. Šis maratons bija diezgan līdzens un bija viegli skriet, bet uz trases beigām tāpat bija jūtams nogurums,” stāsta Aivars.
Pirms sava otra mērķa sasniegšanas viņš uzzināja par skrējienu seriālu “Dieva suns”, kas sevī iekļauj trīs ļoti smagas sacensības. “Pirmā ir jau manis minētā Rīga-Valmiera, otrā – “Vilkaču maratons” un trešā ir “Stirnu buka” distance “Vilks”, un šīs visas sacensības ir jānoskrien mēneša ietvaros. Sapratu, ka šis būs mans trešais mērķis,” saka Aivars.
Ultramaratons Rīga-Valmiera ir izaicinājums pat pašiem spēcīgākajiem skrējējiem, jo distances garums ir 107 kilometri, un tas nav viegli. Distances starts bija naktī no 2. uz 3.jūniju pie Brīvības pieminekļa. “Sākumā kā jau parasti bija patīkami un viegli skriet. Līdz pat 70.kilometram skriešana nesagādāja nekādas problēmas, bet pēc 70.kilometra jau bija pavisam cita skriešana. Atklāti sakot, no 70.kilometra līdz finišam es neskaitāmas reizes gribēju zvanīt draugam, lai brauc man pakaļ, jo man bija sajūta, ka viss – pietiek, bet tad es katrā no tām reizēm padomāju: priekš kam es vispār sāku skriet? Lai izstātos? Protams, nē, un tā es arī turpināju līdz beigām. Bet, sasniedzot finiša līniju, to gandarījuma sajūtu un emocijas ir ļoti grūti pat aprakstīt! Skrējēji, kas kaut ko līdzīgu ir darījuši, mani sapratīs. Atliek piebilst, ka šo distanci es veicu militārajā formas tērpā, kas ir vēl grūtāk nekā sporta tērpā. Daudzi man jautāja, kāpēc es skrēju formā. Atbilde ir pavisam vienkārša – pāris dienas pirms skrējiena izdomāju: ja jau reiz es skrienu, tad uz visiem simts procentiem, un kāpēc gan to nedarīt formā. Es to darīju, lai iedvesmotu arī citus uzdrīkstēties darīt kaut ko tādu, par ko ir tikai sapņots. Visi savi mērķi, sapņi ir jārealizē, neskatoties uz šķēršļiem un grūtībām. Līdz ar to mani pirmie divi mērķi tika sasniegti,” stāsta Aivars.
42 kilometrus garais “Vilkaču maratons” ir vissmagākais maratons Baltijā, jo šis maratons ir jānoskrien septiņu stundu laika limitā un tajā ir vairāk nekā 2000 kāpuma metru. Maratons norisinājās Tukumā Āžu kalnā un tikai nedēļu pēc Rīga-Valmiera skrējiena.
“Sākumā, kad aizbraucu, neko nezināju, jo šo maratonu skrēju pirmo reizi. Visi pārējie atbrauca jau sagatavojušies, līdzi bija atbalstītāji ar ūdeni, uzkodām, enerģijas želejām un medikamentiem, ja nu kas notiek, bet man no tā visa bija tikai maza daļiņa, jo nezināju, ko sagaidīt. Maratons bija 13 apļi, nedaudz vairāk par 3 kilometriem katrā aplī. Sākās sacensības, nokļuvu pie pirmā kalna, kas bija tik stāvs, ka bija nepieciešamas nūjas, lai tiktu augšā. Katrā aplī bija divi ļoti stāvi kalni un vairāki mazāki kalni, tad iedomājieties, ja bija 13 apļi, un cik kalni kopumā bija jāuzkāpj! Ja visi saka, ka maratons sākas pēc 30.kilometra, un tā ir taisnība, tad šis maratons sākās jau pēc piektā apļa, kas ir tikai aptuveni 15 kilometri. Katrs kalns, kurā bija jākāpj augšā, bija kā neliels pārbaudījums, jo mugura, kājās un rokas, pat varētu teikt, ka viss ķermenis, jau pēc pāris apļiem sāpēja. Es sevi visu laiku motivēju ar to, ka man ir jāizcīna “Dieva suns”, tāpēc tikai turpināju skriet. Vēl tagad atceros, ka, skrienot pēdējos apļus, kājas rāva krampjos un bija smagi skriet pa taisnu virsmu, kur vēl pa kalniem, bet es to izdarīju ar rezultātu 5:31:57, kas, manuprāt, ir pietiekami augsts rezultāts,” saka Aivars.
Krakšķis potītes rajonā neaptur skriet
“Stirnu buka” distance “Vilks” ir aptuveni 89 kilometrus gara un ir ne mazāk izaicinošs pārbaudījums, jo trase jāveic 16 stundās. Starts šīm sacensībām bija 1.jūlijā Munameģī Igaunijā un jau pulksten 6.00. Līdz ar to Aivaram bija jāceļas pulksten 3.00 tikai tāpēc, lai tiktu līdz starta vietai.
“Protams, nakts nebija kārtīgi gulēta un nedaudz nāca miegs. Aizbraucot uz startu, viss bija ļoti labi. Sajūta – visu izdarīšu. Tika dots starts, noskrieti jau pāris kilometri, un sāku justies pavisam slikti. Bija sajūta, ka noģībšu un netikšu nemaz līdz pusei, līdz ar to turpināju skriet lēnām uz priekšu ar domu, ka gan jau paliks labāk, bet visjautrākās lietas tikai turpinājās. Noskrēju aptuveni 10 kilometrus un pagriezu potīti, bija tāds nepatīkams krakšķis potītes rajonā, un tad man galvā bija viena doma – šī nav mana diena priekš skriešanas. Nedaudz pastāvot trases malā, apdomājos un sapratu, ka man ir jāpabeidz iesāktais, lai tur vai kas. Līdz ar to iedzēru pretsāpju zāles un turpināju skriet, jo nekas jau daudz nebija palicis – nieka 78 kilometri. Ar to visa jautrība nebeidzās, jo laiku palaikam lija lietus un trase palika dubļaina un slidena, skriešana lejā no kalniem bija kā viens liels izaicinājums. Beigās ar visu pagriezto potīti tiku līdz galam ar pienācīgu rezultātu – 9:37:39,” piedzīvoto stāsta Aivars.
Izpildot šos skrējienus, Aivars ir ieguvis balvu “Dieva suns”, ko ir paveikuši tikai 16 skrējēji, jo, kā viņš uzsver – šis izaicinājums pat pašiem rūdītākajiem skrējējiem liek aizdomāties – darīt to vai ne. No 16 skrējējiem Aivars ierindojās 9.vietā kopvērtējumā. “Esmu savus šīgada mērķus sasniedzis, bet ar to neapstāšos, jo jau augustā došos uz Itāliju, kur skriešu 10 maratonus 10 dienās, un šis arī būs viens liels izaicinājums man,” saka Aivars.
