Novadnieks Egīls Tišanovs ir Valsts prezidenta militārais adjutants jau trīs prezidentiem, viņš ir arī starptautiskais pludmales volejbola tiesnesis, un viņa mērķis, uz ko tiecas, ir olimpiskās spēles.
Stradu pagasts ir Egīla dzimtā vieta, Stradu pamatskola – viņa skola. Savu bērnības un skolas laiku viņš atceras ar siltumu sirdī. Atmiņā palicis, ka ceļš, kas savulaik kājām bija jāmēro uz Stradu skolu, bijis līkumots un garš. Savukārt tagad to ar mašīnu var izbraukt vienā mirklī.
Izvēlas Aizsardzības akadēmiju
Egīla dzīvesstāsts ir ļoti interesants. Tas ir ne tikai pieredzes bagāts, to caurvij arī liela mērķtiecība, un pamatu tam devusi viņa mamma. “Mamma bērnībā iemācīja, ka jebkurš darbs, ko dara, ir jādara pēc labākās sirdsapziņas un ar vislielāko atdevi,” saka Egīls.
Pēc Stradu pamatskolas absolvēšanas Egīls devās uz Ogri, kur mācījās arodģimnāzijā un ieguva profesiju “ceļu policijas inspektors”.
“Sākumā tā bija Ogres lauksaimniecības vidusskola, bet, kamēr es mācījos tajā, pārtapa par arodģimnāziju. Kad absolvēju, tad likās, ka nākamais solis būtu Policijas akadēmija. Bet uz Ogri man bieži vien sanāca braukt ar vilcienu, un vilcienā brauca Aizsardzības akadēmijas kadeti. Viņus varēja viegli atpazīt, jo viņi bija formā, un tas, kā viņi uzvedās, mani uzrunāja. Mums Ogrē bija militāra rakstura vasaras nometnes kopā ar viņiem. Tajās piedalījās gan virsnieki, gan kadeti no Aizsardzības akadēmijas, un tā viņi mani ievilka “savos tīklos”. Bet vispār pēc Ogres man bija izvirzīti trīs ceļi: Aizsardzības akadēmija, Policijas akadēmija vai Sporta akadēmija,” stāsta Egīls, kurš jau no bērnības ar sportu ir bijis uz “tu”.
Skolas laikā viņš daudz piedalījās dažādās sacensībās. “Stradu pamatskolā strādāja sporta skolotājs Gunārs Cāns. Viņam patika volejbols, un mēs bijām aizrāvušies ar šo sporta veidu un daudz trenējamies. Braucām uz sacensībām, un bija arī rezultāti. Un tā sports man ir gājis līdzi. Sporta spēles bija iecienītas ģimenē. Augu septiņu bērnu ģimenē. Mani ieskaitot, bijām pieci brāļi un divas māsas. Mums nevajadzēja pieaicināt kaimiņu bērnus vai draugus, lai sāktu spēlēt kādu sporta spēli. Mēs bijām pašpietiekami. Citi nāca pie mums, jo vēlējās iestāties mūsu “klubiņā” vai piedalīties mūsu spēlēs: futbolā, basketbolā, volejbolā vai uzspēlēt “kariņu”. Līdz ar to arī Sporta akadēmija bija viens no virzieniem, ko varētu darīt pēc Ogres. Bet veiksmīgi nokārtoju Aizsardzības akadēmijā iestājeksāmenus, un tā tas ceļš sākās militārajā virzienā,” stāsta Egīls.
Kad Egīls sāka studijas Aizsardzības akadēmijā, uz Gulbeni sanāca atbraukt arvien retāk. “Mamma devās mūžībā 2010.gadā. Vecāku mājās Stradu pagastā palika brālis, un viņš joprojām tur dzīvo. Palaikam sanāk aizbraukt, bet tas notiek arvien retāk,” saka Egīls.
Izvēlas turpināt militāro dienestu
Aizsardzības akadēmiju Egīls pabeidza kā labākais kadets, un viņa vārds ir iegravēts “Goda zobenā”, tas joprojām dod priekšrocības. Proti, labākajam kadetam ir iespēja izvēlēties savu turpmāko dienesta vietu. “Tas ir kā apbalvojums, papildu stimuls, motivācija labi mācīties,” uzsver Egīls.
Drauga mudināts, Egīls pēc akadēmijas absolvēšanas devās uz Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu. “Tā es nokļuvu līdz Saeimai. Tas bija 2003.gadā. Un 2009.gadā notika apvienošana, kas izpaudās tā, ka šo Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu apvienoja ar Militāro policiju. Tad man bija jāizlemj – vai palikt drošības dienestā Saeimā vai turpināt militāro dienestu, bet tad bija jāpāriet uz Valsts prezidenta pili. Es izvēlējos turpināt militāro dienestu. Tas arī bija nākamais solis tuvāk šim amatam, kad es nokļuvu Rīgas pilī. Tajā laikā Valsts prezidents bija Valdis Zatlers. Tad Andris Bērziņš. Šo prezidentu laikā es turpināju pildīt drošības virsnieka pienākumus, tātad rūpējos par drošību dažādos pasākumos, kur devās Valsts prezidents vai viņa uzaicinātie ārvalstu viesi, augsta ranga politiķi,” stāsta Egīls.
Lielākais izaicinājums – laiks
Savukārt adjutanta pienākumus viņu uzaicināja pildīt līdz ar Raimonda Vējoņa prezidentūras sākumu. Tā bija 2015.gada vasara, un no tā brīža Egīls ir bijis Valsts prezidentu Raimonda Vējoņa, Egila Levita un tagad ir Edgara Rinkēviča militārais adjutants.
Valsts prezidenta militārā adjutanta pienākumos ietilpst organizēt un koordinēt prezidenta dalību pasākumos, ceremonijās un svinīgās pieņemšanās.
“Adjutants rūpējas par to, lai noteiktā prezidenta dienaskārtība tiktu ievērota gan ikdienā uz vietas, gan arī ārvalstu vizītēs vai reģionālajās vizītēs. Mēs esam divi adjutanti, un mums lielākais izaicinājums ir laiks – laikā sākt un laikā pabeigt pasākumu. Tas ne vienmēr ļoti labi izdodas, bet mēs esam ļoti gandarīti, ja tas dienas beigās ir izdevies. Prezidentam dienaskārtība ir ļoti noslogota. Mēs, adjutanti, esam kā tāds “tiltiņš” no viena pasākuma uz otru. Viens pasākums savlaicīgi jābeidz, lai varētu sākties nākamais. Un pa vidu ir dažādas lietas, kas mums ir jāizdara: jānoinstruē prezidents, kas viņu sagaida nākamajā pasākumā, viss nepieciešamais jāsaskaņo ar atbildīgajiem cilvēkiem. Bieži vien ir tā, ka pa ceļam no viena pasākuma uz otru prezidentam jānodod, kur jāiet, kas sagaidīs, kur būs jāsaka runa, kur fotografēšanās, lai viņam par šīm praktiskajām lietām nebūtu īpaši jāuztraucas, lai var domāt par saturiskām lietām. Savlaicīgs sākums – tā ir tāda cieņas izrādīšana arī katram nākamajam pasākumam, jo jāsaprot, ka mums ikdienā šie pasākumi ir cits pēc cita, bet pasākuma dalībniekiem varbūt šī ir viena unikāla iespēja satikt Valsts prezidentu. Mums jāsaprot, ka tas ir īpašs pasākums viņiem. Protams, arī mums,” stāsta Egīls.
Militārā adjutanta priekšrocība ir tā, ka viņš prezidentu redz katru dienu un pavada viņu ikdienas darbos. “Otrkārt, Valsts prezidents tiekas ar tik daudziem cilvēkiem! To pat grūti iedomāties, ko mēs satiekam ikdienā! Kopā ar prezidentu man ir iespēja tikties gan ar karaļnamu pārstāvjiem – Zviedrijas, Nīderlandes, Dānijas un Spānijas karali un citām prominencēm, gan valstu vadītājiem, piemēram, Ukrainas prezidentu Zelenski, Francijas prezidentu Makronu, Vācijas, Polijas un citu valstu vadītājiem, kā arī Romas pāvestu. Bet ne mazāk svarīgas ir tikšanās ar pašmāju cilvēkiem – no bērnudārza bērniem līdz senioriem – visattālākajos Latvijas reģionos,” stāsta Egīls.
Un vēl viņam ir ļoti svarīgi atstāt pozitīvu pirmo iespaidu, un tas izdodas. Par to “Dzirkstele” pārliecinājās, kad viņš kopā ar Valsts prezidentu maija sākumā ieradās vizītē Gulbenē. Vienkāršība un smaids – kā uzsver Egīls, smaids neko nemaksā. “Man patīk radīt patīkamu pirmo iespaidu, un es no tā tikai pozitīvi uzlādējos katru dienu, esot šajā amatā,” atzīst Egīls.
Par Edgaru Rinkēviču Egīls saka, ka viņš ir tieši tāds, kā mēs viņu redzam, un tas attiecas arī uz sociālajiem tīkliem, ko viņš publicē. “Nekas netiek uzspīlēts. Dabisks, ar aktīvu dzīvesveidu. Prezidentam ir ļoti izkopta darba ētika. Kā jau vēsturniekam viņam ir fenomenāla atmiņa. Un vēl – prezidentam ir ļoti laba humora izjūta. Tas, man liekas, ir ļoti no svara,” saka Egīls.
Tiesā visaugstākās raudzes volejbola turnīrus
Ikdienas grafiks Egīlam ir noslogots, jo viņam ir ne tikai ikdienas pienākumi kā adjutantam, viņš līdztekus ir apguvis un nokārtojis licenci, lai varētu tiesāt volejbola spēli. Egīls ir pludmales volejbola tiesnesis.
“Latvijā tiesāju arī klasisko volejbolu, bet starptautiski es drīkstu tiesāt pludmales volejbolu. Man ir tiesības tiesāt visaugstākās raudzes turnīrus pasaulē, to esmu arī darījis. Esmu piedalījies Eiropas čempionātos, tiesājot finālu. Pērn tiesāju arī pasaules tūres finālu. Grafiks arī šajā jomā ir ļoti noslogots, un gandrīz viss mans atvaļinājums, kas ir no dienesta, aiziet otrā manā ļoti profesionālā nodarbē. Bet pēc jebkura darbiņa, lai kurā pasaules malā tas arī būtu, jo esmu bijis jau vairāk nekā 30 valstīs, gan adjutanta pienākumus pildot, gan tiesājot pludmales volejbolu, mani mājās gaida sieviņa ar mūsu trīs brīnišķīgām atvasītēm – dēlu un divām meitiņām. Mājās un savā ģimenē atkal varu uzlādēties jaunam dienas cēlienam!” saka Egīls.
