Jānis Grasis: “Kā īpaša dāvana tika pasniegts kriminālistikas čemodāns, lai palīdzētu vākt pierādījumus par Krievijas armijas veiktajiem kara noziegumiem.”
Novadnieks Jānis Grasis, kurš ir dzimis Lizumā, beidzis Lizuma vidusskolu, tagad ir starptautisko tiesību doktors un Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns un profesors.
Viņš nesen atgriezās no Ukrainas. Novembrī profesora Bokariusa vārdā nosauktais tiesu ekspertīžu centrs Harkivā svinēja 100 gadu jubileju, un J.Grasis tika uzaicināts tajā piedalīties.
“Vēl pirms kara sākuma sākām sadarbību ar profesora Bokariusa vārdā nosaukto tiesu ekspertīžu centru Harkivā. Pēc kara sākuma Latvijā bēgļu gaitās ieradās centra darbiniece Olena Agapova ar ģimeni, ko mēs arī laipni uzņēmām un arī pieņēmām darbā. Lai arī šobrīd Olena jau dzīvo Harkivā, tomēr attālināti joprojām strādā par vadošo viespētnieci. Novembrī tiesu ekspertīžu centrs svinēja 100 gadu jubileju. Drošības apsvērumu dēļ pasākums tika pārcelts no Harkivas uz Kijivu, jo Kijivu aizsargā spēcīga pretgaisa aizsardzības sistēma. Svinīgajā ceremonijā es pasniedzu Rīgas Stradiņa universitātes rektora apsveikuma rakstu pašam centram, kā arī mūsu darbiniecei Olenai Agapovai, un kā īpaša dāvana tika pasniegts kriminālistikas čemodāns, lai palīdzētu vākt pierādījumus par Krievijas armijas veiktajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Arī es pats saņēmu simtgades krūšu zīmi. Interesanti, bet profesori Bokariuss un Stradiņš bija draugi un profesors Bokariuss viesojās pie Stradiņa viņa mājā Jūrmalā,” stāsta J.Grasis.
Kijiva kā drošības saliņa
Dodoties uz Ukrainu, kur joprojām notiek karš, J.Grasi nepavadīja baiļu sajūta. “Es nekad nebiju bijis valstī, kur notiek karadarbība, bet dzīve arī tur turpinās,” saka J.Grasis.
Ņemot vērā, ka Kijivu aizsargā spēcīga pretgaisa aizsardzības sistēma, tad tur, kā uzsver J.Grasis, mazāk vai vairāk esi tādā drošības saliņā.
“Jāsaprot, ka šobrīd Ukrainā jebkurš var aiziet bojā un jebkurš var palikt dzīvs. Vienkārši pārbaudi savu likteni. Kijivā viss notiek kā pirms kara. Sabiedriskais transports kursē, restorāni strādā, cilvēki svin dzimšanas dienas, dodas ciemos. Pašā Kijivas centrā pie valdības mājas ir barikādes, un tur nevar tikt cauri. No pulksten divpadsmitiem naktī līdz sešiem rītā Kijivā ir komandantstunda – uz ielām nav atļauts atrasties. Mēs redzējām sagrautu lielveikalu, kur bija trāpījusi raķete. Citādāk Kijivā, ja neskaitām pašu galveno laukumu, kur ir karā kritušo bildes, nekas neliecina, ka esi valstī, kur notiek karš. Kā man stāstīja vietējie, ja arī nokrīt kādas atlūzas, viss nākamajā dienā ir salabots. Braucot līdz Kijivai, bija maršruts caur pilsētām, kur nav bijušas kaujas. Pilsētu galvenajos laukumos kritušo fotogrāfijas un pie katras fotogrāfijas – karogs. Fotogrāfiju ir daudz. Sekoju karam līdzi no pirmās dienas. Kamēr ukraiņi pamatā aizsargājās, kritušo skaits bija daudz mazāks, bet, kopš sākās pretuzbrukums, dabīgi, ka kritušo skaits ir ļoti liels,” stāsta J.Grasis.
Iekoda sev rokā: vai tiešām?
Viņš “Dzirkstelei” stāsta, ka jau kopš 2014.gada ir pārtraucis jebkādus kontaktus ar Krievijas kolēģiem un sācis aktīvi komunicēt ar saviem kolēģiem Ukrainā.
Atminoties 2022.gada februāri, kad sākās karš Ukrainā, J.Grasis atzīst: “Nedomāju, ka tas būs pilna apmēra iebrukums. Tad, kad sākās karš, mani kāds neredzamais spēks pamodināja pulksten piecos no rīta. Es domāju – paskatīšos, cik ir pulkstenis, pa rokai trāpījās mobilais telefons, un tad pamanīju bildes un video. Es iekodu sev rokā, un tikai tad, kad sapratu, ka man sāp, sapratu, ka tā ir realitāte. Sajūtas bija dīvainas. Bet kas mani iedrošināja? Kara otrajā dienā es piezvanīju savam draugam Ukrainas parlamenta ārlietu komitejas priekšsēdētājam Oleksandram Merežko. Es viņam jautāju, kā ir. Viņš atbildēja: man pietiekami droši – Kijivu viņi neieņems. Šī cilvēka pārliecība deva pārliecību arī man, ka Ukraina noturēsies, par spīti tam, ka krievi bija iedarbinājuši mūsdienu modernā kara visus instrumentus, tajā skaitā informatīvu karu. Un pirmajā kara dienā skatos fotogrāfijas, ka krievu karavīri pie Harkivas apgabala maina jau Ukrainas karogu pret Krievijas. Aizsūtīju šo ziņu pazīstamai ukrainietei, jautājot – vai tiešām Harkiva ir ieņemta? Viņa saka – nē, tās ir blēņas! Informatīvais karš, kas bija no Krievijas puses – viņi tam bija gatavojušies, un viņi cerēja, ka tas patiešām būs ātrais karš – trīs dienas, bet Ukraina parādīja, uz ko tā ir spējīga un ka spēj noturēties.”
Tiklīdz raķetes trāpa paša mājā…
J.Grasis īsi pirms kara, 2019.gada septembrī, bija uzaicināts uz forumu kā goda viesis Harkivā.
“Jāsaka godīgi, ka toreiz es domāju, ka lielākā daļa Harkivas iedzīvotāju bija Putina atbalstītāji. Bet mēs redzam, tiklīdz raķetes trāpa paša mājā, saproti, ka tas, ko Putins sauc par krievu pasauli, tas ir tikai iegansts, jo viņam vajag teritoriju. Un tagad redzam, kas notiek Harkivā, un, kā man teica harkivieši Kijivā: kas Harkivu nosargāja? Protams, bruņotie spēki, kuri bija gatavi uzreiz uzsākt kaujas. Arī pašu harkiviešu neiedomājamā mobilizācija – piegādāt cilvēkiem pārtiku, vest ievainotos uz slimnīcu, jo visu jau nevarēja paveikt ātrā palīdzība vai armija, lai uzreiz palīdzētu glābt cilvēkus drupās. Armijas un pašu iedzīvotāju mobilizācija bijusi neiedomājama!” stāsta J.Grasis.
