Roberts Raivo Putnis ir profesionālā dienesta karavīrs, kurš strādā arī par militāro fotogrāfu. Viņš ir dzimis un audzis Gulbenes novadā, taču pašlaik dzīvo Rīgā ar sievu Aneti.
26 gadus vecais karavīrs savu bērnību pavadījis pie vecvecākiem un krustvecākiem Stāmerienā, un pavadītā bērnība pie dabas bijusi viens no pirmajiem pamudinājumiem apgūt fotografēšanu.
“Skolas gaitas uzsāku Gulbenes Bērzu sākumskolā, pēc tam turpināju mācības Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, bet pēc 9. klases devos uz Gulbenes 2. vidusskolu, tālāk ceļš mani aizveda uz Lejasciema vidusskolu. Skolā nebiju tas klusākais un paklausīgākais audzēknis, tāpēc, iespējams, skolotāji joprojām atceras mani kā nemiera garu,” ar smaidu atminas Roberts un uzsver, ka gribot gan bijušos skolotājus nomierināt – viņš esot pieaudzis.
“Laika gaitā pats sapratu, kas man ir svarīgs, un atradu virzienu, kur jūtos īstajā vietā. Strādāju profesijā, kurā apvienojas gan disciplīna, gan radošums, un tas man dod jēgu un piepildījumu,” teic Roberts.
Skolā apgūtais palīdz arī profesijā
Roberts Gulbenes sporta skolā trenējies orientēšanās sportā, kā arī mācījies Gulbenes mākslas skolā.
“Liels laiks tika pavadīts, nedēļas nogalēs braucot pa Latviju uz sacensībām. Paldies sporta skolotājām Sarmītei Gobiņai un Gerdai Sirmajai, kas ielika labus pamatus — tas šodien ļoti noder arī militārajā vidē. Savukārt tieši no mākslas skolas nāk manas radošās izpausmes dzinulis. Kameras gan bērnībā man nebija, bet ar bildēm un video aizrāvos jau toreiz — veidojām dažādus smieklīgus klipus draugu lokā. Tas viss bija vairāk jautrībai, nevis ar domu par kaut kādu profesionālu virzienu. Tikai vēlāk, dienestā, sapratu, ka fotografēšana var būt arī nopietns amats, ne tikai izklaide,” stāsta Roberts.
Viņš militāro karjeru izvēlējies laikā, kad vēl īsti nezinājis, ko vēlas darīt pēc vidusskolas.
“Tajā brīdī vēl nebija iespējas pieteikties valsts aizsardzības dienestam, tāpēc izvēlējos profesionālo dienestu. Pamatplāns bija doties uz vietu, kur varu sevi norūdīt gan fiziski, gan mentāli. Šobrīd dienestā esmu jau septiņus gadus un nenožēloju ne mirkli šādu profesijas izvēli,” teic Roberts, kurš dienestu uzsāka 2. Mehanizētajā kājnieku bataljonā.
“Biju ložmetējnieks, “granātnieks”, prettanku raķešu operators, autovadītājs un šobrīd dienu Brigādes štābā kā militārais fotogrāfs,” stāsta Roberts.
Aizraušanās ar militāro fotogrāfiju
Par militāro fotogrāfu jeb kaujas kameras komandas biedru viņš kļuvis pēc atgriešanās no miera uzturēšanas misijas Kosovā.
“Tur papildus tiešajiem pienākumiem uzņēmos veidot rotas iekšējo atskata video par pavadīto pusgadu misijā. Tas sākās kā vienkārša iniciatīva, bet gala rezultātu pamanīja īstie cilvēki. Vēlāk saņēmu piedāvājumu pievienoties Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Komunikācijas daļai kā militārajam fotogrāfam,” stāsta Roberts un teic, ka šobrīd viņa pamatnodarbošanās ir arī viņa hobijs.
Militārajam fotogrāfam vispirms jābūt arī pieredzējušam karavīram. “Mēs pārsvarā uzņemam reālus, neinscenētus notikumus, tādēļ ir ļoti svarīgi spēt paredzēt situācijas — saprast, kur stāvēt, kā kustēties un kā notvert kadru, vēl pirms tas īsti noticis. Līdzās tehniskajām prasmēm jābūt arī taktiskajai domāšanai un radošam redzējumam. Protams, pastāv nerakstīti noteikumi, piemēram, netiek publicēts viss, kas noķerts. Ir jāspēj atšķirt, kuri attēli var apdraudēt drošību vai cilvēkus un kurā brīdī fotogrāfs kļūst par liecinieku, bet ne stāstītāju. Cieņa pret karavīru, viņa seju un brīdi, kurā viņš atrodas, vienmēr ir pirmajā vietā,” stāsta Roberts.
Hobijs var kļūt par darbu
Ikvienam, kurš vēlas pamēģināt militāro karjeru, Roberts iesaka nebaidīties. Viņš uzsver, ka militārais dienests iemāca disciplīnu, skaidrību un spēju pārbaudīt sevi. Tas ir ceļš, kas norūda un iemāca būt daļai no komandas.
“Ja kādu interesē tieši militārā fotogrāfa profesija, manuprāt, vispirms ir jāiepazīst armijas vide un jāsaprot, kā norisinās karavīra ikdiena. Kad tas ir piedzīvots, tad var sākt domāt par virzību šajā radošajā, bet arī atbildīgajā amatā. Mūsdienās foto un video nozarē gandrīz visu ir iespējams iemācīties pašam. Viss, kas nepieciešams, ir interneta pieslēgums un motivācija. Arī pats visu apguvu pašmācības ceļā, un daudzus vērtīgus padomus deva jau pieredzējušāki kolēģi,” teic Roberts un uzsver, ka vaļasprieks var kļūt par profesiju un īstenu dzīves aicinājumu.
