Novadnieks Sandis Bukšs dzīvo Valmierā, Sandis ilgus gadus bija saistīts ar basketbolu, gan spēlējot, gan darbojoties kā menedžeris, tagad viņš strādā mērniecības nozarē un viņa uzņēmums darbojas arī Gulbenē.
“Esmu dzimis un audzis Gulbenē, kur pēc Gulbenes valsts ģimnāzijas pabeigšanas devos uz Valmieru un sāku studijas Vidzemes augstskolā ar cerību, ka tūrisms – tas ir interesanti. Izrādījās, ka ar ceļošanu tam visam ir maz sakara. Bija jāmācās tūrisma stratēģiskā vadība, viss, kas ar to saistīts, un pat viesnīcas veidošana no pašiem pamatiem. Pēc būtības tūrisms ir tikai 50 procenti, bet pārējais tāpat bizness. Pabeidzu “bakalauru”, turpināju “maģistros”, bet šī programma jau vispār bija tendēta tikai uz biznesu. Īstas pārliecības, ka tas ir mans, jau vispār nebija. Vienkārši pēc vidusskolas kaut kur bija jāmācās, un, tā kā mani vecāki daudz kur ceļoja, tad viņu iespaidā arī laikam uz to tūrismu pavilkos. Vidusskolā mani interesēja vēsture un ģeogrāfija, un, tā kā tas ir tuvu tūrismam, tad izvēle bija likumsakarīga. Taču doma, ka visu dzīvi ar to saistīšu, man nekad nav bijusi,” par savu specialitātes izvēli stāsta S.Bukšs.
– Kas tad vēl tevi interesēja?
– Otra mana aizraušanās ir basketbols. Tā sākās šeit, Gulbenē, un turpinās vēl joprojām, tikai tagad vairs ne kā spēlētājam. Gulbenē pēdējā gadā arī “Bukos” tiku paspēlēt, bet traumas pēc lielu laiku dabūju sēdēt uz soliņa. Kad sāku studijas, tad augstskolas komanda vēl tikai sāka attīstīties un mana pirmā kursa laikā spēlēja savam priekam. Tad jau nodibinājās biedrība “Vidzeme”, kas šobrīd ir “Valmiera Glass”, un mēs tajā gadā uzvarējām LBL3 grupā. Nākamajā gadā jau spēlējām LBL2, un viss ļoti strauji attīstījās. Es vēl paspēlēju, bet sapratu, ka menedžmenta funkcijā es komandai varu dot daudz vairāk. Vietā nāca jauni, spēcīgi puiši, arī no Gulbenes, un es pilnībā pievērsos menedžera darbam. Man bija ļoti laba komunikācija un saprašanās ar tā brīža treneri, un tā mēs attīstījāmies un izaugām līdz LBL divīzijai, kur komanda ir arī šobrīd. Divus gadus kā menedžeris esmu darbojies arī Latvijas jauniešu U16 izlasē, un šis darbs man tiešām patīk un padodas. Darba apjoms menedžerim ir liels – sākot ar visu mājas spēļu organizēšanu, vizuālā tēla spodrināšanu un visu, kas ar to saistīts, līdz pat sponsoru piesaistei. Man bija vairāku cilvēku komanda, kas taisīja plakātus, rakstīja rakstus un domāja konkursus. Bet nu jau pāris gadus tam visam ir mests miers.
– Vai tas nozīmē, ka basketbolu vairs skaties tikai televīzijā?
– Protams, arī televīzijā, bet simtprocentīgi no basketbola vēl neesmu aizgājis. Joprojām reizi gadā sadarbībā ar vietējo pašvaldību Valmierā tiek rīkots basketbola turnīrs jauniešiem. Man ir sava komanda, kurā ir arī gulbenieši, kas rūpējas par šo pasākumu. Katram, protams, ir savs darbs, bet uz to laiku visi kaut kā paņem to nedēļu brīvu, lai realizētu dzīvē šo turnīru.
Šogad tajā piedalījās 54 komandas, vairāk nekā 800 dalībnieki, no Baltijas valstīm un Somijas. Ir bijuši pat no Gruzijas, Dānijas, un tas notika jau devīto reizi. Ceru, ka arī ne pēdējo.
– Pret ko tika nomainīts basketbols?
– Nācās saprast, ka ar darbošanos basketbolā naudas īsti nepietiek, un veselu gadu lauzīju galvu, ko darīt. Pēc vienas sarunas man radās izdevība pastrādāt mērniecības uzņēmumā, un tur man pagāja divi gadi, kuru laikā iekrāju zināšanas par šo nozari. Man jau sen galvā “maisījās” domas, ka vajag kaut ko savu. Vienu brīdi sapņoju par sporta menedžmentu vai kaut ko saistībā ar sportu, bet sanāca tā, ka nu jau trīs gadus vadu savu uzņēmumu “Lauku mērnieks”, un tajā šobrīd strādā jau 11 cilvēki. Uzņēmējdarbību sāku Valmierā, bet pārsvarā jau darbs visā Latvijā, kaut gan tendēti esam uz darbu Vidzemē un Ziemeļlatgalē. Tagad esmu sapratis, ka mērniecība ir ļoti pieprasīta nozare, un, pēc manām sajūtām, pieprasījums ir lielāks nekā spēja paveikt darbus. Te gan jāņem vērā, ka zvana arī no Kurzemes, un jautājums ir, vai šis darbs ir izdarāms un rentabls. Mums ir labs kontakts ar citiem mērniecības uzņēmumiem, un reizēm mēs pat “piespēlējam” darbus kolēģiem. Mēs esam vajadzīgi daudziem – mežiniekiem, lauksaimniekiem, teritoriju attīstītājiem un, protams, privātpersonām. Par pēdējiem runājot, gan esmu novērojis, ka aizvien biežāk mūs sauc talkā, lai atrisinātu kaimiņu savstarpējos kašķus par zemes īpašumiem. Man liekas, ka agrāk cilvēki bija draudzīgāki. Tagad mērniecība var beigties arī ar policijas iesaistīšanu.
– Tad jau var teikt, ka mērnieka darbs ir bīstams?
– Visbīstamākie, protams, ir nepiesietie suņi lauku mājās, bet ir arī no lāča ņemtas kājas pār pleciem. Savstarpējos kaimiņu ķīviņos mērniekam ir arī brilles sasistas un pēc tam policijā sēdēts, rakstot paskaidrojumus. Piedzīvojumu netrūkt.
Es gan gribētu teikt, ka darbs ir ne tik daudz bīstams, cik smags. Ziemā sniegs līdz jostasvietai, vasarā nātres līdz padusēm, un ekipējums un tehnika, kas jānes līdzi, nemaz tik viegli nav. Tāds trakākais ir bijis, kad jāmēra bija purva gabals. Mērnieks gandrīz peldus, striķī iesiets, un atpakaļ vairs nav spēka tikt. Tā ka fiziskajai sagatavotībai arī ir liela nozīme. Ir bijuši daži jaunieši, kas pēc šādiem pārbaudījumiem darbu pamet.
– Kāpēc paplašinājies uz mūsu pusi, nevis Rīgas, kur darba noteikti ir vairāk?
– Tas ir likumsakarīgi. Dzimtā puse un tās sajūtas jau nekur nav pazudušas. Biežāk var satikt vecākus, kuri arī ir iesaistīti šajā biznesā, un Gulbenei ir ļoti laba atrašanās vieta. Ja mēs tā Vidzemi sadalām uz pusēm, tad ziemeļu pusē Gulbene ir apmēram centrā, un tad darboties var uz visām pusēm. Blakus arī Latgale, un Rēzeknes pusē mums darba netrūkst. Arī konkurence šeit ir mazāka nekā citviet, bet konkurence jau ir laba lieta. Tā dod iespēju klientam izvēlēties un pieņemt lēmumu, pie kura vērsties, un uzņēmējiem domāt, kā piesaistīt klientus. Noteicošais ir pieprasījums un tirgus cena konkrētā reģionā, kas arī ir katra biznesa pamatā. Mēs gan Gulbenē darbojamies salīdzinoši nesen un ne viss vēl ir izprasts, bet es domāju, ka viss būs labi. Ja salīdzinām ar Valmieru, tad tur attīstība notiek daudz straujāk, it sevišķi pēdējos gados un tieši dzīvojamā fonda jomā. Attīstītājiem ir projekti, un visiem ir vajadzīgi mūsu pakalpojumi. Šeit tas pagaidām izpaliek, bet ceru, ka mums būs sadarbība arī ar novada domi mūsu piedāvāto pakalpojumu jomā, kas ir ne tikai fiziskie uzmērījumi, bet arī zemju lietotnes mērķu maiņa lokāli un detālplānojumos.
