Šovasar jau vairākas reizes uz savu dzimto Gulbeni bija atbraucis novadnieks Valters Stojašs, kurš Anglijā ir izveidojis profesionālu stilista karjeru. Projām no Latvijas Valters ir jau gadus piecpadsmit. Lielāko daļu šā laika dzīvo un strādā tieši Londonā. Joprojām daudzi Gulbenē viņu atceras kā spilgtu jaunieti, kurš te pabeidza vidusskolu un piedalījās Ingas Troices veidotajā konkursā “Mis un Misters Gulbene”. Tā bija viņam pirmā pieredze, esot tiešā saskarsmē ar jomu, kurai Valters turpmāk nolēma veltīt savu profesijas izvēli.
Šodien viņš ir vairākkārtējas Anglijas nacionālās balvas ieguvējs friziera darbībā. Nākamgad pats jau būs starp žūrijas komisijas locekļiem un vērtēs citus. Viņa “Instagram” kontā var pārliecināties – Valters modes pasaulē Londonā jūtas kā zivs ūdenī.
– Kā raksturotu savu karjeru Londonā?
– Es strādāju individuāli. Ir bijis garš un grūts ceļš. Bija vajadzīga ilgstoša plānošana. Uzņēmējdarbībā vienmēr pastāv risks. Anglijā spēj izdzīvot viens no trim uzņēmumiem. Šis gads man ir bijis pats raženākais, savā arodā esmu ieguvis četras nacionālās balvas. Nākamgad jau pats esmu pieteikts būt Anglijas nacionālās balvas žūrijā un vērtēt citus. Attīstība friziera darbībā ir nepārtraukta. Kā jebkurā industrijā. Visu laiku ir jāseko līdzi novitātēm. Esmu perfekcionists. Tā ir rakstura iezīme, kas ir palīdzējusi izcelties un attīstīties. Zinu, ka arī Gulbenē ir frizieri, kuri pastāvīgi piedalās semināros Rīgā. Protams, katram frizierim ir savs, atšķirīgs, rokraksts.
Man šobrīd joprojām pirmajā vietā ir karjera. Visas savas iespējas ieguldu izaugsmē. Vēlos izveidot arī valsts līmeņa pasākumu Latvijā, kas noteikti uzlabos gan izpratni, gan industrijas kvalitāti un standartus. Un ceru, ka šis pasākums aptvers visu Baltiju.
Savas profesionālās karjeras laikā esmu bijis vispusīgs, tomēr jau no paša sākuma mani piesaistīja tieši friziera darbs. Papildus kā sava aroda meistars darbojos modes skatēs. Esmu piedalījies labdarības pasākumos. Esmu privāti palīdzējis klientiem izveidot viņu garderobi un stilu. Tas viss ir noderējis manā karjerā, jo es iepazinos ar cilvēkiem, nodibināju kontaktus. Bet šobrīd mans ceļš skaistuma biznesā ir sašaurināts – darbojos kā frizieris. Es, mans salons un tā darbinieki izmantojam iespējas iesaistīties visdažādākajos projektos. Klienti ir gan dāmas, gan kungi. Kad strādājam modes skatēm, baleta izrādēm, kinofilmu nominācijas pasākumiem, tur – mākslas pasaulē – skaistuma un izsmalcinātības ziņā nav robežu starp dzimumiem. Gadu gaitā esmu bijis svētīts satikt daudz zvaigžņu, daudz interesantu un populāru cilvēku. Nosaukt konkrētus vārdus – tas būtu nevietā. Nenoliedzami, manā profesijā, strādājot ar slavenībām, tas ir prestižs un iespēja iegūt atpazīstamību. Tas notiek dabiski.
– Kāpēc gribējāt profesijā sevi apliecināt ārpus Latvijas?
– No vecāku puses man bija uzstādījums: ja profesionālajai darbībai izvēlos stilistiku, tad pēc izglītī-
bas iegūšanas ir jābrauc un jāveido karjera ārpus Latvijas, jo tad ir vairāk iespēju izpausties.
Mana pirmā izvēle bija doties uz Itāliju, uz Milānu. Tur biju apmēram pusgadu. Nezināju itāļu valodu. Ar angļu valodas prasmi nepietika. Izjutu finansiālas grūtības. Atgriezos atpakaļ Latvijā uz pāris mēnešiem. Un tad devos uz Londonu. Tai es pieķēros, paliku un cīnījos kā lauva. Man bija draudzene, kas man sagādāja pirmo naktsmītni. Draudzene mani dāsni uzņēma un iepazīstināja ar ikdienas dzīves niansēm Londonā. Pateicoties viņai, es jaunajā vidē neapjuku.
Esot Lielbritānijā, man sākumā bija grūti izprast angļu akcentu valodas lietošanā. Apmeklēju kursu nodarbības koledžā, lai uzlabotu un padziļinātu savas prasmes.
Londona salīdzinājumā ar Milānu ir ļoti multikulturāla. Vietējie akceptē sarunbiedru arī tad, ja viņa angļu valoda nav perfekta. Mēģina saprast un runāt. Londonā es nesajutos kā svešinieks. Es drīzāk sajutos pieņemts.
– Vai jau bērnībā sapratāt savu dzīves aicinājumu?
– Jau astoņu gadu vecumā mēdzu pats sev izvēlēties apģērbu. Atceros sevi kā puiku, kurš šajā nolūkā apmeklē Gulbenes tirgus laukumu. Mani interesēja mode. Skolā vizuāli es biju spilgts, nebaidījos no krāsām un to salikumiem. Pēc vidusskolas beigšanas es vispirms gribēju studēt publiskās attiecības un žurnālistiku. Es iestājos Rīgas Stradiņa Universitātes sagatavošanas kursos, bet četru mēnešu laikā sapratu – man tas viss ir par sausu. Man gribējās būt radošam, nodarboties ar kreativitāti. Izvēlējos mācīties Birutas Mageles Starptautiskajā stilistu skolā. Tā bija trīs gadu izglītības programma. Tās bija ļoti labas lekcijas, sākot ar mākslas un tērpu vēsturi un beidzot ar friziera darbību, skaistumkopšanu. Anglijā šī skaitījās izglītības programma, kas atbilst bakalaura grādam. Varēja iegūt arī internacionālu sertifikātu, pie kura es veiksmīgi tiku. Vienu gadu mācījos Konstantīna Bogomolova imidža skolā un to arī absolvēju. Plus man bija pilnas slodzes darbs galvaspilsētā. Tas bija mērķtiecīgi. Savā ziņā laikam arī riskanti. Nevaru teikt, ka sākumā vecāki par manu izvēli bija sajūsmā. Bija šaubas un noteikti arī satraukums par to, kas tur galā no manis būs vai nebūs.
– Ikviens jaunais cilvēks meklē savu stilu un sirgst ar paškritiku.
– Domāju, ka neviens tā īsti nav apmierināts ar savu dabas doto vizuālo izskatu. Un neviens nav īsti perfekts. Saskatīt sevī oriģinālās iezīmes, pieņemt un sadzīvot ar sevi – tas ir ļoti smags darbs. Es pie tā esmu strādājis daudz. Mana mamma, kura ir psiholoģe, pateica priekšā, kādas grāmatas lasīt, lai labāk saprastu sevi. Tas viss man mācīja pieņemt sevi tādu, kāds es esmu. No ārpuses var šķist, ka viss ir kārtībā. Bet, kas notiek cilvēkā iekšēji, tas jau ir pavisam cits stāsts. Katram novēlu strādāt ar sevi un tā pa īstam arī iemīlēt sevi ar visiem trūkumiem. Bet tam ir vajadzīgs laiks. “Padsmitnieka” gados vai tad, kad jaunajam cilvēkam ir vēl tikai 20, neviens vēl nav spējīgs pilnībā akceptēt sevi.
– Londonā jūtaties kā mājās?
– Londona un Anglija, kur uzturos pastāvīgi, ir mana darba vieta. Tās nav manas mājas. Un nekā citādāk. Zeme, uz kuras mēs esam dzimuši, saista mūs enerģētiski. Tas notiek, mums pašiem neapzinoties. Vieta, kur mēs esam uzauguši, arī būs mūsu mājas. Gadiem ejot, cilvēks to saprot. Kādreiz man Latvijā vairāk patika pavadīt laiku Rīgā un mazāk Gulbenē. Tagad manas prioritātes ir mainījušās. Esot Latvijā, lielāko laika daļu es pavadu Gulbenē, bet Rīgā esmu tikai pāris dienas. Gribas lauku mieru un klusumu, gribas dabu un svaigu gaisu.
Darba apjoma dēļ ne vienmēr ir iespējams būt Latvijā tik bieži, kā gribētos. Tomēr vasaras un ziemas saulgriežos es vienmēr esmu centies braukt uz mājām. Būšana šeit padara mani visnotaļ spēcīgāku. Tas ir ģimenes un draugu atbalsts. Tas dod spēku pēc tam atgriezties Londonā. Kad mana enerģija apsīkst, es zinu, ka ir laiks braukt uz Latviju.
Ar Gulbeni, ar Latviju sazvanos katru nedēļu. Man te ir savs psihologs. Tā nav mana mamma, kura arī ir psiholoģe. Pārāk cieša emocionālā saikne psihologam neļauj būt objektīvam palīgam saviem radiniekiem, draugiem un pat kaimiņiem. Psiholoģe, kuras atbalstu esmu izmantojis jau gadus sešus, strādā Rīgā un savā nozarē ir viena no Latvijas vadošajām speciālistēm. Viņa konsultē mani arī biznesa psiholoģijā. Ar viņu es pārrunāju ne tikai savus privātos, bet arī darba jautājumus. Tas ir nozīmīgs atbalsts, ko saņemu Latvijā, pats veidodams savu profesionālo karjeru ārzemēs. Vidē, kurā dzīvoju es, būt pastāvīgā saziņā ar savu psihologu ir norma. Cilvēkam nav jābūt nonākušam galējā krīzē, lai meklētu šādu palīdzību. Mūsdienās cilvēka ikdiena ir piesātināta ar emocionāliem pārdzīvojumiem, stresu. Un ir ļoti svētīgi parunāt ar speciālistu.
– Kā uzlādējat sevi ikdienas darbam, kā izklaidējaties?
– Dalība izklaidēs – tas noteikti neveicinās attīstību jebkurā profesijā. Turklāt fokusam un mērķtiecībai alkohols noteikti darīs pāri. Mana aktīvā atpūta ir pastaigas ar suni, kuram ir pieci gadi. Viņu sauc Kenzo. Tulkojumā no japāņu valodas tas nozīmē – gudrība un veselība. Pateicoties šim draugam, ir mainījušies mani ikdienas ieradumi. Vēl es nodarbojos ar jogu. Pastāvīgi apmeklēju trenažieru zāli. Esmu gājis uz deju nodarbībām. Esmu slēpojis, braucu ar motociklu, spēlēju gan lauka, gan galda tenisu. Pēdējā laikā nodarbojos arī ar paukošanu.
Vēl mani interesē savas ģimenes saknes. Pamazām esmu sācis pētīt un veidot dzimtas koku. Ar vecākiem – tēti Ilmāru un mammu Irinu – mums ir vienas asinis. Tēta šarms un mammas gudrība, atbalsts – tas man nozīmē ļoti daudz! Vecāki ir tie, kuri palīdzējuši man dzīvē nonākt un būt tur, kur esmu.
