Gulbenes pilsētai zīmols “Divi Oskari” varētu kļūt tikpat spožs kā “Divi Jūliji” (mākslinieki, novadnieki Jūlijs Madernieks un Jūlijs Straume), ar ko vietējais muzejs ir ieguvis atpazīstamību aiz novada un aiz Latvijas robežām. Atliek tikai celt saulītē arī savus divus Oskarus.
Gulbenes divi Oskari ir divi vīri, kuri stāvējuši pie Latvijas fotogrāfijas pirmsākumiem. Tie ir Oskars Priedītis (1874-1941) un viņa krustdēls Oskars Zanders (1897-1971). Abu devums ir papildinājis Gulbenes muzeja krājumu. Īpaši – O.Priedīša fotogrāfijas, kuras muzejam dāvājusi viņa ģimene un iedzīvotāji, jo daudziem albumos bija saglabājušies attēli ar šā fotogrāfa zīmogu. Šogad O.Priedīša vārds ir papildinājis Gulbenes “Goda bibliotēku”. Viņa krustdēla kārta vēl nav pienākusi, bet gan jau. “Dzirkstelē” šoreiz vairāk tieši par O.Priedīti, kāds viņš bija kā personība, kā cilvēks.
Darbs un ģimene – kopā nejaucamas
O.Priedītim Gulbenē jau 20.gadsimta sākumā bija sava foto un pulksteņu darbnīca. Starp citu, darbnīcu varēja arī sazvanīt pa tālruni 32 – vēsta kādreizējais laikraksts “Gulbenes Balss”. Darbnīcā bija reizē arī veikals, kur varēja nopirkt “viskautko”. Sākumā adrese bija Vecgulbenes muižas teritorijā, vēlāk tuvāk tagadējam Gulbenes centram. Pēdējā mājvieta nav saglabājusies ne dabā, ne fotoattēlos, bet zināms, ka Gulbenē tā atradās iepretim tagadējai kafetērijai “Pienenīte” (kur agrāk bijusi fotogrāfa O.Zandera darbnīca). To “Dzirkstelei” stāsta O.Priedīša mazmeita Dzintra Gailāne (dzimusi Brutāne).
Viņa nekad vectēvu nav sastapusi dzīvē, jo piedzima, kad O.Priedītis jau bija vēris mūžības vārtus. Taču no mazām dienām sarunas ģimenē bijušas par un ap autoritatīvo vectēvu. Par viņu stāstījušas gan sieva, gan vienīgais bērns – meita. Viņas Dzintrai ir vecmāmiņa Līna un mamma Guna. Arī šīs abas savas dzimtas sievietes Dzintra ir pavadījusi mūžībā, taču kopīgās sarunas viņas sirdī un prātā turpina dzīvot.
No mammas Dzintra uzzinājusi, cik ļoti ciešu saikni tā jutusi ar tēvu. “Viņš ļoti ir uzpasējis meitu. Un man ir tāda sajūta, ka viņš mani ar’ uzrauga. Reizēm piebremzē šur tur,” stāsta Dzintra.
Vectēva ģimene dzīvojusi pašu uzceltā mājā Vidus ielā. Tur 1944.gadā noraktas O.Priedīša fotoplates. “Vecāmamma bija norakusi stikla fotoplates, ar kuru palīdzību agrāk taisīja fotogrāfijas. Bet, kad 1945.gadā viņa ar meitu Gulbenē atgriezusies no bēgļu gaitām, gandrīz nekas nebija palicis pāri. Sabombardēts bija – 12 vietās apkārt bija sprāguši lādiņi. Un ģimenes māja bija pilna ar krieviem. Savā mājā pašiem vairs nav bijis vietas. Bet vecāmamma Līna bija uzņēmīga un pa vienai istabai tomēr atkarojusi,” zina stāstīt Dzintra.
Tagad šajā mājā saimniece ir viņa pati. Un Dzintra ievēro vectēva principus, kurš nekad nav jaucis kopā ģimenes un darba vidi. Viņam tās abas bija divas atsevišķas dzīves daļas. Mazmeitai Dzintrai mūslaikos ir tieši tāpat. Viņa saka – katram cilvēkam ir jābūt savai dzīves telpai, jābūt privātumam. Līdzīgi vectēvam viņa ir uzņēmēja un arī viņa darbu neņem uz mājām. Dzintras puķu salons “Krāčukakts” Gulbenē atrodas tajā pašā ielā, kur savulaik O.Priedīša darbnīca/veikals, – Rīgas ielā. Saprašanu tirdzniecības lietās Dzintra mantojusi arī no vecmāmiņas Līnas, jo jau bērnībā abas gājušas uz Gulbenes tirgu pārdot pašu audzētās gladiolas. Agri sapratusi arī, cik svarīga ir pozitīva attieksme pret pircēju, jo tā ir savstarpēja enerģijas apmaiņa.
Barons noteicis, kad braukt ar motociklu
O.Priedītis dzimis 4.septembrī – liecina dzimtas vēsture. Kļūt par fotogrāfu bija viņa paša izvēle. Varētu pat teikt tāda kā sacelšanās pret vecāku Jāņa un Marijas Priedīšu, kas bija skolotāji, gribu. Oskars dzimis kā vecākais piecu bērnu ģimenē, beidzis Kalna skolu, tad Ministrijas skolu. Bijis tikpat muzikāli apdāvināts kā viņa tēvs. Sācis strādāt par palīgskolotāju Kalna skolā, bet šis darbs nav gājis Oskaram pie sirds. Viņš interesējies par fotogrāfiju, par to, kā veidoti pulksteņi, šaujamieroči, separatori, velosipēdi, iemācījies remontēt.
Dzimtas atmiņas liecina – O.Priedītis ir pirmais redzamais fotogrāfs Vecgulbenē un arī viens no pirmajiem, kam šeit piederējis motocikls. Gulbenes barons ar to O.Priedītim nav ļāvis rītos izbraukt agrāk par pulksten 11.00, lai netraucētu rīta miegu.
Savu darbnīcu/veikalu O.Priedītis pirmoreiz vaļā vēris aptuveni 1904.gadā Vecgulbenes pagastmājas piebūvē – liecina meitas Gunas atmiņu pieraksti. O.Priedītis bijis ļoti lojāls pret klientiem – devis preci uz nomaksu, tāpēc nereti cietis zaudējumus un piedzīvojis vilšanās. Sākumā O.Priedītis savā darbnīcā/veikalā darbojies viens pats, tad par palīdzi pieņēmis Līnu Sarķi, kuru 1912.gadā apprecējis.
“Vecāmamma stāstīja – viņš pie saviem darbiem nevienu svešu nav laidis, sievietes sevišķi. Tikai grīdas un logus nomazgāt,” stāsta Dzintra.
Līna esot vadījusi veikala ekonomisko pusi, pratusi arī fotografēt. O.Priedītis jokojot sevi dēvējis par “grāfu” (atvasinājums no “fotogrāfa”) – tā Dzintrai stāstījusi vecmāmiņa un piebildusi – tad jau sieva ir “grāfiene”! Vectēvam bijuši mācekļi, tomēr viņš kā fotogrāfs palicis nepārspēts.
Meitas Gunas atmiņas liecina – O.Priedītis visvairāk fotografējis savā paviljonā. Kā fotogrāfs bijis pieprasīts arī ģimeņu godos, bērēs. Brīvajā laikā rīkojis foto ekspedīcijas gan Vecgulbenē, gan lauku teritorijā. Braucis ar velosipēdu, uz bagāžnieka novietojis savu fotoaparātu, kurš nebijis nekāds maziņais. O.Priedītis izdevis kartītes, kurās redzama plaša apkārtne – viņš iemūžinājis dabu, sadzīvi, arhitektūru, cilvēkus, notikumus. Tā ir unikāla laikmeta liecība. Uz katra attēla – autora zīmogs un datums. Fotogrāfijas lielākoties bija brūnā krāsā ar baltām maliņām. Guna zinājusi teikt, ka pie fotogrāfiju izgatavošanas galvenokārt strādājusi O.Priedīša sieva un mācekļi. Guna iemācījusies nogludināt fotogrāfijas, uzspiest zīmogu, apgriezt maliņas.
Melošanu uzskatīja par lielāko grēku
“Vecāki manu mammu stingri bija audzinājuši. Vectēvs pats pret sevi bijis ļoti stingrs. Melošanu viņš uzskatījis par vissliktāko, kas var pasaulē būt. Teicis – Dieviņš visu redz. Viņaprāt, patiesība ir labāka par jebkuriem meliem. To viņš bija iemācījis meitai,” stāsta Dzintra.
Ja vectēvs pieķēris meitu melojam, sekojis sods – mājas arests, arī kaktā stāvēšana, bet nekad viņš neesot rokās ņēmis siksnu vai žagaru – liecina Gunas atmiņu pieraksti. Mazotnē viņai algota mājskolotāja. Uz skolu meitene laista 2.klasē. Uz pirmo balli savā mūžā Guna tikusi tikai 16 gadu vecumā. Kad bijusi pieaugusi, viņa aicināta uz Rīgu teātri spēlēt – bija talants. Bet tēvs nav meitu laidis uz galvaspilsētu, teicis – tur izlaidīgs dzīvesveids.
O.Priedītis ir bijis dziļi ticīgs cilvēks. Iespējams, tieši viņš Gulbenē ir bijis pirmās šeit 1930.gada 2.augustā dibinātās Septītās dienas adventistu draudzes vecākais. Vismaz cilvēks ar šādu vārdu un uzvārdu ir nosaukts minētās konfesijas mājaslapā informācijā par draudzes pirmsākumiem Gulbenē.
Gunas pierakstos par O.Priedīti ir teikts – “adventistiem sestdiena – svētā diena”, “tēvs to stingri ievēroja”, “tēvs Pirmā pasaules kara laikā Pleskavā bija iestājies adventistos”. Guna arī stāstījusi Dzintrai, ka bērnībā viņai, vakaros gulēt ejot un no rīta ceļoties, bijis jādzied garīgu dziesmu. O.Priedītis pats esot šādai dziedāšanai spēlējis pavadījumu uz harmonikām.
Meitas atmiņās teikts, ka O.Priedītis bijis pašdisciplīnas cilvēks, mīlējis glīti un kārtīgi ģērbties. Apkārtnei darbā un mājās vajadzējis būt pedantiskai. Viņš uzturējis kontaktus un sarakstījies ar ražošanas firmām Zviedrijā, Šveicē, Vācijā. O.Priedītim tas nav sagādājis grūtības, jo viņš pārzinājis vācu valodu. Pats ievērojis stingru dienaskārtību – cikos celties, cikos ieturēt maltītes, kad strādāt un kad doties pie miera. Gulējis allaž pie atvērta loga. No rītiem veicis rūdīšanās ūdens procedūras. Nav lietojis alkoholu, nav smēķējis. Līdz 66 gadu vecumam nekad nav apmeklējis ārstu, bet tad negaidīti saslimis ar plaušu karsoni, līdzīgi kā mūsdienās šķietami veseli cilvēki saslimst ar Covid-19. Strauji pasliktinoties veselībai, O.Priedītis pametis šo pasauli 1941.gada 20.jūnijā. Oficiālā diagnoze – asins saindēšanās.
O.Priedītis, viņa sieva un meita atdusas Gulbenes vecajos kapos. Dzīvesbiedre Līna mūžībā aizgājusi 94 gadu vecumā. Paspējusi redzēt, kā izaug mazmeita Dzintra, un devusi svētību viņai, ejot pieauguša cilvēka dzīvē. Dzintra savam dēlam, kuram tagad ir 30 gadu, ir devusi sava vectēva vārdu – Oskars. “Mani ļoti uzrunāja tas kārtīgums, pamatīgums,” saka Dzintra.
– Diāna Odumiņa
