Mēdz teikt, ka ar bērna muti runā patiesība, jo bērni ir tie, kas savas domas pasaka tieši un atklāti. Viņi runā par savām sajūtām, par to, kas patīk vai nepatīk, un tieši tāpēc šādās sarunās, kuras caurvij atklātība, ir vērts ieklausīties.
Tūlīt būs aizritējis jaunā mācību gada pirmais mēnesis. Par to, kas patīk un nepatīk skolā, sirsnīgā sarunā ar “Dzirksteli” dalās Gulbenes novada vidusskolas 2.klases skolnieks Rihards Mikolajs.
Rihards atzīst, ka 92 dienas garais vasaras brīvlaiks paskrējis kā 18 dienas. Tagad viņš ar nepacietību gaida rudens brīvlaiku.
– Kā tev iet skolā?
– Labi. Man nepatīk matemātika. Ir jāatņem un jāsaskaita. 1.klasē bija jāmācās arī pulkstenis. Tas nebija viegli. Kāpēc nepatīk matemātika, īsti nemāku izstāstīt. Latviešu valoda gan ir normāla, bet man nepatīk rakstīt, jo piekūst roka. Bet vislabākā ir angļu valoda, mūzika un sports. Sportā ir spēles, mūzikā ļoti daudz nekas nav jādara – vienkārši jādzied, un angļu valodu es māku. Patīk, kad tiekam pie datoriem. Es vienu reizi pa kluso iegāju “YouTube” un skatījos savus video, un skolotāja to nepamanīja. Reizēm arī špikojam, bet mums neizdodas nošpikot. Kad ir pārbaudes darbi, mums izdala lapas. Mēs rakstām, un skolotāja ir pie datora. Man nepatīk pārbaudes darbi. Un katru dienu pēc skolas mājās ir jāmācās, kaut gan dažreiz arī nav. Skolā pusdienu ēdiens ir normāls, bet citreiz ne īpaši, un es vislabāk ēdu saldos.
– Kādi tev ir klasesbiedri?
– Forši! Man ir arī daži draugi. Es sēžu otrajā rindā. Man blakus sēž Deivids – normāls puisis. Bet labāk tomēr bija bērnudārzā, jo tur varēja gulēt pusdienlaiku. Arī no rīta piecelties ir ļoti grūti – nāk miegs. Klasē mēs esam 20 bērni. Tas ir maz. Varēja būt kādi apmēram 30.
– Vai skolotāja tiktu galā?
– Domāju, ka nē. Mana klases audzinātāja ir Lienīte Leišavniece. Normāla skolotāja. Man patiktu, ja skolotāja teiktu: labdien, skolēni, šodien jūs visi varat iet mājās. Un vēl patiktu, ja varētu mācīties tikai tās stundas, kuras patīk.
– Kādus pulciņus tu apmeklē?
– Apmeklēju Gulbenes mākslas skolu, un skolā es eju sporta pulciņā pie skolotājas Sarmītes. Un šogad es atteicos no lego robotikas, jo apnika. Īsti neinteresēja. Mākslas skola un sports – tas ir foršāk. Man patīk zīmēt, bet mamma saka: kas tev tās par kripatiņām, jo es griežu papīru, līmēju un taisu pasakas. Tie man ir tādi kā pasaku tēli. Man jau no pašas bērnības patīk to darīt.
– Kad izaugsi liels, kas tu gribētu būt?
– Vienu brīdi es domāju, ka gribēšu būt veterinārārsts, bet tagad gan saku, ka tomēr ne.
– Ko tu darīji vasaras brīvlaikā?
– Svinēju dzimšanas dienu, braucu uz laukiem un palīdzēju auklēt brālīti, un vēl ciemojos pie draudzenes.
– Un 1.septembris bija klāt?
– Man nepatika 1.septembris, jo mamma man taisīja frizūru un matos bija matu laka, un man tas ļoti nepatika. Viņa neklausīsies, ja es teikšu, lai vairāk tā nedara.
– Tu atceries savu 1.klasi?
– Mums jau 1.klasē uzdeva mājasdarbus katru dienu. Un mājās bija jāstrādā, bet man pēc skolas mājās nepatīk mācīties. Kaut gan tas ir labāk, nekā pildīt uzdevumus skolā, jo skolā ir maz laika, lai izpildītu uzdevumus, bet mājās var pildīt kaut līdz pašam vakaram. Un mājās ir arī mierīgāk, jo skolā ir liels troksnis. Starpbrīdī ir ļoti skaļi, un man tas nepatīk. Šonedēļ mani pagrūda, es kritu un tagad man uz elkoņa ir plāksteris. Pēc skolas es zvanu mammai un eju pie viņas uz darbu. Es drīkstu arī viens pats iet mājās no skolas.
– Kas tev patīk skolā?
– Man patīk, kad klasē svinam dzimšanas dienas. Ja ir dzimšanas diena, tad nav jādara latviešu valodas darbi, bet jāzīmē apsveikums un viss. Un tas man patīk, jo kaut vienu stundu nav jādara darbi. Piektdienā mums ir četras stundas, bet visas citas dienas – piecas mācību stundas. Tas ir ilgi. Viena mācību stunda iet ļoti ilgi. Liekas, ka pa to laiku var aizbraukt līdz Polijai. Starpbrīžos mēs spēlējam “ķerenes”. To man patīk darīt. Man patīk starpbrīži un tad, kad jau var iet mājās. Nezinu, kā varēšu izturēt vēl tik daudz gadus skolā. Es ļoti gaidu rudens brīvlaiku.
