Svētdienas pēcpusdienā Beļavas pagasta Ozolkalna Blomes muižā notika 1991.gada barikāžu aizstāvju tikšanās un atmiņu stāstu pasākums, kuru šogad organizēja Beļavas tautas nama vadītāja Dace Sīmane.
Tas sākās ar simbolisku ugunskura iedegšanu, pēc tam klātesošie vecajā Ozolkalna skolas ēkā baudīja tēju un dalījās atmiņās. D.Sīmane teica, ka apzināti un aicināti bijuši daudzi to laiku notikumu dalībnieki, taču dažādu iemeslu pēc ieradās četrpadsmit, kas arī nav mazs skaitlis, jo daudzi jau ir cienījamā vecumā un katram arī savi mājas darbi ir darāmi.
Ļoti daudz interesantu faktu, ko nezināja pat barikāžu dalībnieki, klātesošajiem pastāstīja mūsu novadnieks Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baškers. Šī nevalstiskā organizācija ir Aizsardzības ministrijas (AM) sadarbības partnere, kas veic iedzīvotāju informēšanu un izglītošanu par valsts militārās vēstures jautājumiem, kā arī organizē jaunatnes patriotiskās audzināšanas pasākumus, piedalās sabiedriskos un vēsturiski nozīmīgos pasākumos. Šajā sakarā Jānis ir biežs viesis arī Gulbenes novadā, bet 1991.gadā viņš darbojās Rīgā koordinācijas centra štābā kā informācijas dienesta priekšnieks.
Darbošanās koordinācijas centrā
“Kopš barikāžu pirmās dienas es zināju, kas man ir jādara, kas ir mans aicinājums, un tā visu atlikušo dzīvi esmu saistījis ar mūsu valsts aizsardzību un drošību. Biju klāt pie barikāžu veidošanas Vecrīgā jau no 13.janvāra kopā ar saviem apvienības biedriem. Tika izveidots aizsardzības štābs, un mūsu informācijas nodaļas galvenais uzdevums bija apkopot un izziņot visu par situāciju, kas un kur notiek. Mainījās aizstāvju grupas, mainījās smagā tehnika, un viss tas bija jākoordinē. Pēc mazāk zināmiem faktiem, tolaik slepenās vietās tika gatavotas degmaisījuma pudeles, dažiem no aizstāvjiem zem mašīnu sēdekļiem bija arī pa kādam šaujamajam. Tagad liekas smieklīgi, bet no atvestās malkas arī vāles tika gatavotas, ja nu kas. Galvenais, ko mēs tolaik panācām, bija tas, ka parādījām pretiniekam, ka tauta var vienoties, un tad tas ir liels spēks. Tajā pašā laikā sapratām, ka Interfronte ir nopietns pretinieks, jo viņu toreiz bija daudz, taču arī tad pēc sava mītiņa īsti līdz mums viņi netika. Galvenais jau bija katra barikāžu dalībnieka pārliecība. Lai tā būtu noteicošā, svarīgi bija, vai ģimenē tika runāts par Latviju, jo skolā, kā zināms, toreiz bija cita vēsture,” uzsver J.Baškers.
Plecu pie pleca sievas un vīri
Beļaviete Ilze Mezīte atceras savu dalību barikādēs. “Tolaik man bija mazi bērni un es domāju tā: ja nu kas notiek, tad vīrietim ar bērniem izdzīvot ir vieglāk nekā sievietei, tāpēc jābrauc man. Viss kas jau varēja notikt. Kā aizstāvi jau parasti uztver vīrieti, bet, kad es ierados uz barikādēm, redzēju, ka tur ir ļoti daudz sieviešu. Sapratu, ka galvenais ir tas, kas notiek cilvēka dvēselē, vēlme zināt, kāpēc tas notiek, kas vispār notiek Latvijā, jo mēs jau neko daudz nezinājām. Vecāki jau kaut ko stāstīja, bet līdz galam tā īsti tomēr ne. Atceros, kā dziedājām dziesmas: Mondrusas, “Čikāgas piecīšu”, “Zilo lakatiņu”, kaut daudzām pat īsti vārdus nezinājām. Domāju, ka barikādēs daudzi tikai uzzināja, kādas ir Latvijas karoga krāsas,” saka I.Mezīte.
Astoņdesmito beigās Ilze pati nesapratusi, kāpēc vecmamma par viņas sarkanbaltsarkano prievīti teica: “Šito gan labāk, meitiņ, neliec!” Kāpēc? Smuka taču bija.
“Šie notikumi bija pēdējais piliens, lai veidotos kopības sajūta, ka tā dzīvot nevar un to nevar izturēt. Tāpēc ir jāpateicas tiem cilvēkiem, kas organizēja, kas sauca kopā, jo tam bija ļoti liela nozīme. Protams, mainās paaudzes un mainās prasības. Toreiz vajadzēja vārda brīvību, tagad “guči” un “naiki”, jo ir citas vērtības. Tomēr to, ko mēs savulaik izcīnījām, nedrīkst pazaudēt, tas ir jāsaglabā un jācenšas iemācīt, ka uz pasaules nav tikai materiālie un sociālie labumi. Var izdzīvot arī bez mobilajiem telefoniem, kā toreiz, kad informāciju varēja iegūt tikai no radioaparātiem,” atceras I.Mezīte.
Katrs no dalībniekiem atcerējās kādu konkrētu notikumu un savas izjūtas no barikāžu laikiem. Taču vairums atzina, ka atmiņas kļūst aizvien vājākas, daudz ko vairs nevar atcerēties un liecības, lai tās nodotu nākamajām paaudzēm, visdrošāk ir “uzlikt” uz papīra vai, kā mūsdienās pieņemts, saglabāt kādā no datu nesējiem.
Nobeigumā D.Sīmane klātesošajiem pasniedza nelielas dāvanas un izteica cerību tikties arī nākamajā gadā. Lai nezaudētu patriotisma jūtas sabiedrībā, šos atmiņu stāstus un veicinātu jauniešu interesi par Latvijas vēsturi, tika izteikts priekšlikums turpmāk līdzi ņemt arī skolēnus – gan savu ģimeņu locekļus, gan draugu un paziņu bērnus. Varbūt pat sarīkot kādu viktorīnu vai jautājumu un atbilžu spēli, jo viena lieta ir apgūt vēsturi no mācību grāmatām, bet otra – kaut ko uzzināt no notikumu dalībniekiem.
