Mednieku biedrības “Jaktskalniņš” medību platībās, kas atrodas Daukstu pagastā, dzinējmedību laikā medniekus pārsteidza lāča parādīšanās.
Viens no tās dienas medniekiem Arnis Baldonis, kurš sastapās ar ķepaini aci pret aci, laikrakstam stāsta, ka situācija neesot bijusi dramatiska, bet arī patīkamas emocijas neizraisījusi.
“Tikko bija izskanējusi informācija, ka viens no dzinējiem mastā esot redzējis lāci, taču īstas pārliecības par to neesot. Tādas īstas ticības man tobrīd nebija, bet pēc pāris minūtēm lācis stāvēja divdesmit metru attālumā no manis un vēsā mierā vēroja manas darbības. Negribu teikt, ka bija baiļu sajūta, pat adrenalīns neizdalījās tā, kā ieraugot skaistu alni. Nekādas “mandrāžas”, drīzāk jau sajūta, ka vajag pakustēties, lai dabūtu viņu prom. Neskatoties uz to, es tomēr viņu turēju “uz grauda” un domāju, nez vai viņam pietiks ar trīs patronām vai ne. Godīgi sakot, ja viņš man būtu nācis virsū, es, visticamāk, šautu. Dažas sekundes mēs viens otru vērojām, un vienam no mums bija jāmūk. Labi, ka to izdarīja lācis. Viņš sagriezās un pārgāja pāri ceļam kādus 70 metrus no manis. Es tik lielu lāci nebiju redzējis, pat Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir mazāki. Viņš tak nāca kā vilciens – visi zari brīkšķēja! Nedaudz vēlāk turpat nāca samērā lielas cūkas, taču pret lāci tās izskatījās kā mazi sivēntiņi. Beigās man prasīja: kāpēc tu nefilmēji? Man tak pat tāda doma prātā neienāca! Vienīgais, ko gribēju, ir dabūt viņu prom. Par laimi, šoreiz tas izdevās,” saka Arnis.
Laikraksts sazinājās arī ar Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” “Lāču monitoringa 2020-2022” projekta vadītāju Gunu Bogradi, kura skaidroja, ka lāči Latvijā nebūt vairs nav retums. “Šobrīd vēl tiek veiktas ģenētiskās analīzes paraugiem, ko esam saņēmuši pagājušajā gadā, tāpēc par kopējo lāču skaitu Latvijā informācija vēl nav apkopota. Taču par konkrēto gadījumu Daukstu pagastā varu teikt, ka mūsu cilvēki notikuma vietu apsekoja un tika ievākti lāča pēdu nospieduma un apmatojuma paraugi. Pēc tā varēs noteikt, vai tas ir jauns vai arī mums zināms sugas pārstāvis. Ja runājam par lāču kopējo izplatību Latvijā pēdējo gadu laikā, tad tā noteikti palielinās, tomēr to var saistīt arī ar aizvien intensīvāku paraugu ievākšanas procesu. Te jāteic liels paldies cilvēkiem, kas iesaistās lāču klātbūtnes novērošanas procesā, kuru pēdējā laikā kļūst arvien vairāk. Īpaši vērtīgi ir sugas pārstāvju ekskrementu paraugi, kas sniedz ļoti noderīgu informāciju. Kopš 2015.gada, kad sākās šis monitorings, ģenētisko un matu paraugu iegūšanas rezultātā mēs varam teikt, ka lāči vairojas arī Latvijā. Pēc mūsu datiem dzīvnieku lielākā koncentrācija ir Latgalē un Vidzemē, īpaši Igaunijas un Krievijas pierobežā, kur notiek intensīva lāču migrācija, tomēr daži īpatņi ir piefiksēti arī Kurzemē,” saka G.Bograde.
Cilvēki, kuri ierauga lāča pēdas vai viņa klātbūtnes pazīmes, iespēju robežās tiek lūgti nofotografēt priekšējās ķepas pēdu, blakus pievienojot priekšmetu, pēc kura mēroga var noteikt tās izmēru. Ja iespējams, fotogrāfijā jāpievieno GPS koordinātes un pēc iespējas ātrāk tā jānosūta uz e-pastu “lacumonitorings@gmail.com”.
“Facebook” grupā “Lāču izplatība Latvijā” publicēta karte, kurā attēlota lāču izplatība Latvijā.
– Gatis Bogdanovs
Fakti
Šobrīd pasaulē dzīvo apmēram 200 000 brūno lāču.
Eiropā dzīvo apmēram 14 000 brūno lāču, vislielākā to populācija ir Karpatu kalnos.
19. un 20.gadsimtu mijā plašu meža masīvu izciršanas, kā arī medīšanas rezultātā brūnais lācis Latvijas teritorijā izzuda.
20.gadsimta 1970.gados atsākās dzīvnieku regulāra ieceļošana no Igaunijas un Krievijas.
Šobrīd Latvijā uzturas vairāki desmiti īpatņu.
Latvijas Dabas muzejs brūno lāci nominējis par 2009.gada dzīvnieku Latvijā.
Avots: “Vikipēdija”
Laiks un vilki ir – limita nav
2022.gada 23.janvārī līdz ar 280 vilku nomedīšanu ir beigusies 2021./2022.gada vilku medību sezona. 280 vilki bija pieļaujamais vilku nomedīšanas apjoms, kādu šosezon bija noteicis Valsts meža dienests.
Valsts meža dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Vineta Vilcāne laikrakstu informē, ka šosezon visvairāk vilku – 53 – nomedīja Austrumlatgales virsmežniecībā, tālāk seko Ziemeļkurzemes virsmežniecība ar 47 nomedītiem vilkiem un Zemgales virsmežniecība ar 39 nomedītiem vilkiem. Savukārt Ziemeļaustrumu virsmežniecībā, kurā ietilpst arī Gulbenes novads, kopumā nomedīti 27 pelēči, no kuriem 12 Gulbenes novadā. Pēdējie no tiem – 15.janvārī Galgauskas un Daukstu pagastā.
Par savu pieredzi šo dzīvnieku medībās stāsta gulbenietis Vilnis Zvirgzdiņš, kuram jau ir septiņas vilku trofejas. “Galvenā panākumu atslēga noteikti ir piedalīšanās medībās. Kad varu, es izmantoju katru iespēju doties vilku medībās. Galu galā tās ir medības, kad jādodas uzreiz, ja vilki ir ielenkti, un, jo vairāk mednieku, jo lielāka iespēja kādam tikt pie trofejas. Protams, neiztikt arī bez veiksmes, lai sastaptos aci pret aci, bet es uzskatu, ka tas ir izdarāms, jo vilku pie mums ir daudz. Viņu nepaliek mazāk, un limits taču katru gadu beidzas pirms termiņa. Tieši tāpat ir arī ar lūšiem, kuru šogad ir redzēts ļoti daudz. Tikai mūsu medību teritorijā vien šosezon redzēti septiņi lūši un vienreiz pat četri kopā. Bet ar vilkiem man tiešām veicas. No visiem septiņiem seši ir iegūti dzinējmedībās un viens gaides, kad sēdēju uz pavisam citu zvēru. Arī garām ne reizi neesmu aizšāvis. Visas izdevības ir izmantotas, ja neskaita divas, kad nesaņēmos un neizšāvu, tad varbūt būtu pat visi deviņi. Arī šogad tieši uz vilkiem biju tikai vienu reizi, kas izrādījās veiksmīga. Tas notika Stradu pusē, un zīmīgi, ka tieši tajā pašā vietā pirms pāris gadiem man izdevās nomedīt divus vilkus reizē. Vienkārši jābrauc, tad arī būs trofejas,” saka Vilnis.
– Gatis Bogdanovs
