Tā bija garākā runa, kādu savā mūžā bija turējis Ēriks. Iespējams, arī saturīgākā un līdz ar to – saistošākā. Spriest par to gan spēja tikai retais, jo parasti, aicināts uzsaukt tostu, Ēriks aprobežojās ar īsām frāzēm: “Lai dzīvo!”, “Lai veselība!”, “Ilgu mūžu!” Ērikam vispār nepatika lielas kompānijas, viņš tajās neprata uzvesties, tā vismaz apgalvoja Leontīne, viņa sieva.
Vislabāk Ēriks jutās mežā. Viņam iemērītajā gabalā darba netrūka. Zemē gāžamie koki sen bija pārvērsti malkā, bet cirsma, kas reiz prasījusi daudz darba, pamazām pārveidota par skaistu jaunaudzi. Ērikam tas šķita kā brīnums, ka starp viņa stādītajām eglītēm, par spīti visām pūlēm atbrīvoties no nevajadzīgā krūmāja, kāds smuidrs bērziņš tomēr bija iemanījies paglābties. Tiesa, sākumā tā bija tāda paplāna rīkste, bet, labi uzpasēts un stutēts, bērzs izauga par kuplu koku. Tam apkārt Ēriks bija iekopis skaistu noriņu ar gludu zālāju, uzmeistarojis ērtu soliņu, un kopš tā laika jaunaudze viņam kļuva interesants izpētes objekts. Sēžot savā iemīļotajā vietā, viņš aizrautīgi lasīja daiļrunīgo dabas grāmatu un pakāpeniski atguva sirdsmieru. Tieši tur, neviena netraucēts, ritinājās atmiņu pavediens, un kāds gan tur brīnums, ka, atskatoties uz pagātnes notikumiem, daudz kas atklājās pavisam citā gaismā un līdz ar to daži notikumi ieguva pavisam citu jēgu.
Leontīne gan īgni purpināja, ka vīrs augas dienas dzīvojot pa mežu, bet tā jau viņa purpināja ilgāk par pusgadsimtu. Precīzāk būtu teikt – piecdesmit divus gadus no abu laulības, jo pirms tam jau vēl bija citi divi gadi, kad jaunā sieva mīļoto vīru uzpasēja kā mazu bērnu. No rītiem gatavoja brokastis, ar siltām vakariņām sagaidīja mājās, sēdēja blakus Ērikam un stāstīja, cik ļoti ilgojas pēc bērniņa. Tomēr viņas cerības kavējās piepildīties, un otrā laulības gada beigās Leontīne sāka pārmest vīram, ka tā esot viņa vaina. Par laimi, situāciju savās rokās ņēma ciemata ārste un nosūtīja abus pie galvaspilsētas speciālistes. Tā izlēma Leontīni nedēļu paturēt slimnīcā, bet Ērikam izrakstīja kaut kādas spēcinošas tabletes: kad tās būšot izdzertas, viss notikšot, kā cerēts.
Pēc atgriešanās no slimnīcas un pāris dienu ilgas ciemošanās pie mātes Leontīne izskatījās tik apgarota, it kā jau būtu ieņēmusi mazuli. Klusi smaidīja, mīklaini izrunājās un pilnībā ignorēja Ēriku. Vēl pēc trim nedēļām, norijis vērtīgā medikamenta pēdējo tableti, viņš sievai lepni paziņoja, ka esot gatavs atbildīgajam darbam, bet Leontīne nomurmināja – citā dienā… Reizēm Ērikam šķita, ka bērna taisīšana viņu vairs tik ļoti neinteresē, bet prāts iebilda: tā nu gan nevar būt! Kam tad visas šīs pūles ar ārstiem un zālēm?
Kādā naktī pēc Leontīnes sarīkotām greznām vakariņām, kur īpaši izcēlās sarkanie ikri, baraviku mērce, izsmalcināts siers, paipalu oliņas, valrieksti un šokolāde, viņa atkal pieglaudās ciešāk un ļāvās Ērika miegainajiem glāstiem. “Mana dieviete,” viņš maigi dvesa sievai ausīs un ar sajūsmu atcerējās medusmēneša kaislīgās naktis. Viss skaistākais viņiem vēl tikai priekšā!
No rīta pamodies un ieraudzījis Leontīnes vēso seju, Ēriks īsu brīdi šaubījās: tā kaislīgā tuvība naktī bija patiešām vai tikai sapņojās? Sievas izvairīgais skatiens nešaubīgi lika saprast: “Liec man mieru.” Ko viņš bija izdarījis nepareizi? Vēl nenokoptais vakariņu galds piepeši uzvēdīja domu: vai tikai Leontīne vīram ko īpašu neiebaroja… Pārāk savāda viņa no tās Rīgas dakteres atgriezās. Bet varbūt māte meitai samācījusi viņa prātam ko nesaprotamu? No tās afēristes visu ko varēja sagaidīt.
Pēc mēneša Leontīne lepni paziņoja, ka ir gaidībās, kā arī izvirzīja noteikumus: no šīs dienas Ēriks viņai pienesīšot pie gultas brokastis, gatavošot pusdienas un vakariņas, kā arī celšot visus mājas darbu smagumus. Ārste esot viņai pieteikusi ļoti uzmanīties, citādi bērns varētu aiziet bojā, šo pasauli neieraudzījis. Tādu nežēlīgu prognožu priekšā Ēriks patiešām nobijās un, tikko no darba pārnācis, tūlīt ar sparu metās mājas darbos. Lai tikai Leontīne neceļoties, lai turpinot zvilnēt dīvānā un skatīties izklaidējošas filmas par zvēriņiem. Lai tikai sakot, kas jādara, viņš visu paveikšot. Uzvarētājas smaidu sievas sejā Ērikam todien nebija lemts ieraudzīt, un viņam pat prātā neienāca pārbaudīt sievas vārdu patiesumu.
Nākamajos sešos mēnešos darba viņam pietika gan dienā, gan naktī, jo Leontīnes iegribas auga proporcionāli vēdera apjomam. Ēriks nekurnēja un nevienam nežēlojās, tāds liktenis nu viņam bija iedalīts – apgūt visus sieviešu darbus sākot no veļas gludināšanas un ēst gatavošanas līdz pat gurķu marinēšanai, kompota gatavošanai un kūku cepšanai. Tieši smalkmaizītēm un kūkām nācās ziedot vēlās nakts stundas, ko nācās atraut miegam. Neizbēgami tas tika pamanīts arī darbā, un brīdinājumi sekoja viens otram. Pusaizmidzis autovadītājs nav vajadzīgs nevienā firmā. Ēriks atrunājās: tas tikai vēl pāris mēnešus, tad bērns piedzims un viss atkal ieritēs vecajās sliedēs. Tolaik viņš patiešām ticēja tam, ko teica, un dusmojās uz savu kolēģi, kurš atgādināja seno teicienu: “Atdod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku.” Doma, ka tā un vēl sliktāk var būt līdz mūža beigām, Ērikam šķita absurda.
Bērns pasteidzās un piedzima divus mēnešus pirms laika. Ēriks ļoti pārdzīvoja, kad pēc kārtējās konsultācijas pie ārstes Leontīne paziņoja – viņu paturēšot slimnīcā, esot kaut kādi tur riski. Jau nākamajā dienā viņš saņēma ziņu no sievasmātes: naktī piedzimusi meita, ar bērnu un māti viss esot kārtībā, lai neuztraucoties. Pēc nedēļas abas būšot mājās, lai gatavojoties pienācīgi uzņemt. Tolaik Ēriks maz ko zināja par priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, tāpēc tikai nopriecājās, ka jau pēc nedēļas abas viņa dievietes būs mājās. Viņam pat pietiks laika mazajā istabā pārlīmēt tapetes un ieklāt svaigu grīdas segumu. Gan jau sievasmāte atbrauks pārbaudīt, cik pienācīgi viņš gatavojas.
Bērna ierašanās mājās patiešām izvērtās par lielu notikumu. Pie slimnīcas jauno māti sagaidīja ne tikai sievas vecāki, bet arī daži viņas kolēģi; pie mājas sliekšņa tuvākie kaimiņi sveica ar balonu virteni un šampanieša salūtu; mājās Ēriks bija sagatavojis vieglu uzkodu galdu visiem, kas vēlēsies ienākt. Par laimi, tādu nebija daudz, un Ēriks drīz vien sagaidīja mirkli, kad drīkstēja meitu paņemt uz rokām. Tas bija brīnumskaists bērns, veselīgiem, apaļiem vaigiem, tumšiem matiem, laikam jau no sievas vecākiem mantotiem, brūnām acīm kā viņa mātei.
– Lauriņa, – sirsnīgā balsī vārdu izrunāja kāds no Leontīnes kolēģiem.
“Nē-e, kāda Lauriņa!” Ērikam gribējās izsaukties. “Tā ir Antra!” Tā jau sen bija izlēmusi Leontīne, un arī Ērikam šis vārds patika.
– Lauriņa, – smaidot apstiprināja Leontīne, un Ērikam atlika tikai iekost lūpā. Gan jau vēlāk sievai pajautās, kāpēc pieņemts šāds lēmums.
Nepajautāja, un viņa arī nepaskaidroja, jo, līdzko ciemiņi aizgāja, Ērikam atsākās nemitīgo mājas darbu riņķa dancis. Tagad Leontīnei vajadzību bija daudz vairāk un līdz ar to arī rīkojumu. Galu galā Ēriks jautāja draugam:
– Vai tiešām mātei visu laiku jāsēž blakus mazajam? Varot nosmakt un miegā nomirt, varot aizrīties un no gultas izkrist…
Draugam bērni jau bija paaugušies, turklāt izskatījās, ka viņš tā īsti nemaz nebija pamanījis, pa kuru laiku tie izauguši – tikpat kā neesot bijis mājās, visu laiku strādājis… Vai Ērikam nešķietot, ka Leontīne viņam pārāk īsu pavadu pievilkusi? Toreiz Ēriks strikti iebilda: tam visam taču ir pamatojums! Bet darbā uz viņa kārtējo taisnošanos skatījās ar greizu aci un brīdināja par pēdējo pilienu.
Ēriks izlēma runāt ar Leontīni un pāris reizes arī mēģināja uzsākt nopietnu sarunu, tikai – tad bērnam steidzīgi pups jādod un šo svēto procesu neviens nedrīkst traucēt, tad pašai steidzīgi jātiek pie telefona, jo kas svarīgs jautājams. Diena, kad beidzot lūza Ērika pacietības vadzis un viņš izsaucās: “Es tā vairāk nespēju!” – iezīmēja nopietnu pagrieziena punktu abu attiecībās. Sieva viņu izraidīja no guļamistabas un turpmāk vārdos kļuva vēl strupāka. Tomēr būtisko viņa bija sadzirdējusi – lai Ēriks nezaudētu labi apmaksāto darbu, naktīs virtuvē viņam vairs nevajadzēja rosīties.
Nākamie gadi abu attiecībās ienesa vēl vairāk vēsuma, jo atklājās, ka Ēriks mājas darbos kļuvis paviršs – izgludinātās drēbes nepareizi salocījis, traukus slikti nomazgājis un neparocīgi izvietojis, turklāt vēl konservētajiem gurķiem par daudz sīvuma atmērījis un ievārījumiem – salduma. Aizrādījumi par nenoslaucītajiem putekļiem un nez no kurienes izbirušajām drupatām uz grīdas izskanēja pavisam griezīgā tonī un nepārprotami lika saprast, ka Ēriks šajās mājās ir visslinkākais un neizdarīgākais cilvēks. Viņa pieklājīgās algas nepietika, lai nogludinātu savu vārdos neizsakāmo vainu.
Kopš dienas, kad Ēriks pirmo reizi apsēdās savā iekoptajā noriņā un ar muguru sajuta sava vienīgā īstā drauga – baltā bērza atbalstu, pagāja gandrīz pusgads, līdz viņš atskārta: pats vien pieļāvis šādu sievas attieksmi… Gadiem ilgi pazemīgi izdabājis, klusējot pacietis visus pazemojumus, nekurnot liecis muguru divu kaklakungu – sievas un viņas mātes – priekšā, visu, ko trīs darbos nopelnījis, atdevis ģimenei, uzcēlis vasarnīcu un nopelnījis jaunu auto gan Leontīnei, gan Laurai. Pats palaikam uzspodrinājis savu veco “Mazdu” un neko labāku arī neplānojis. Un Dievs vien zina, kā patiesībā bijis ar to bērna dzimšanu – tik aizdomīgi tur viss…
Kad meita sasniedza pilngadību, Leontīne sarīkoja pirmo lielāko radu un draugu pulcēšanos. Simtam pāri ļaužu sanāca, daudzi no tiem teica izjustas runas, un, šķiet, tā bija pirmā reize, kad Ēriks saņēma arī pa kādai uzslavai par savu ieguldījumu ģimenes dzīvē. Pat vēl pēc gadiem viņam piesarka vaigi, atceroties to neveiklības sajūtu, kādu izjuta toreiz. Mulsumu radīja ne tikai dzirdētie atzinīgie vārdi, vairāk gan Leontīnes dunkas un klusi teiktie nievājošie komentāri par katru Ērika slavinātāju. Par laimi, netrūka arī tādu, kas gribēja izpatikt namamātei, un tie turpmāk tika aicināti arī uz citām Leontīnes sarīkotajām jubilejām. Starp tiem nebija nedz Ērika radu, nedz darbabiedru, tāpēc pēc piecdesmit gadu robežas pārkāpšanas viņš pārtrauca sekot līdzi savam vecumam.
Diemžēl, liktenim reizēm patīk pajokot – Lauras sirdi iekaroja Ērika drauga Ilmāra dēls. Ilmārs bija viens no tiem, kurš pēc pašaizliedzīgā saimnieka slavināšanas uz mūžu tika izslēgts no Leontīnes interešu loka. Loģiski, ka par šo savienību viņa nepriecājās un visādi centās meitu atrunāt no precībām. Laura iespītējās, savāca savas mantas un kopā ar līgavaini iekārtojās īrētā dzīvoklī. Kāzu rīkošanu uzņēmās topošā vīra radi. Uz jaunā pāra kāzām tika aicināti visi Ērika kolēģi, un Leontīnei atlika tikai neganta šķendēšanās. To visu gan dzirdēja tikai Ēriks, kurš, pieradis pie šīm izdarībām, izlikās tās nedzirdam. Par laimi, viņam vēl bija skaistā meža jaunaudze un bērzs, kam uzticēt savas skumjākās domas.
Pēc kāzām krasi uzlabojās Ērika attiecības ar meitu. Viņš bieži ciemojās pie jaunā pāra, un Laura reizēm nāca pie tēva pasēdēt uz soliņa zem bērza. Tās bija pašas skaistākās dienas Ērika mūžā – nesteidzīgas un gaišas, patiesas sirsnības un mīļuma pilnas. Viņi daudz sarunājās, un izrādījās, ka Laurai visu laiku ļoti bijis žēl tēva. Iebilst mātei viņa tomēr neuzdrošinājusies, jo baidījusies no sāpīgajām dunkām. Kad piedzima mazais Raivis, Ēriks steidzās palīdzēt meitai, bet Laura neļāva – viņi paši visu spējot paveikt, lai jau tēvs beidzot izdarot kaut ko sev, lai atpūšoties. Kāda gan tur atpūta, ja Leontīnei pensijas vecums nebija mazinājis nedz sparu, nedz komandēšanas garu. Vēl joprojām nebija pienākusi tā diena, kad Ēriks visu darāmo būtu paveicis nevainojami un laikā. Par vēlu tagad ko mainīt, par vēlu kaut ko sev iesākt, lai gan – vai tad krāšņā jaunaudze jau nebija viņam? Bērzs un šī vieta. Viņa vieta.
Astoņdesmit gadu jubileju tēvam izlēma sarīkot Laura ar Raimondu. Tas tomēr tāds īpašs gadu loks. Īsts varoņdarbs nodzīvot līdz tik cienījamam vecumam. Tēvs esot pelnījis goda mielastu, kurā piedalītos viss radu pulks. Ēriks gan centās iebilst – kas nu tādam vecim, ko izrādīties. Leontīnei viņa radi nepatiks. Laura ieteica tēvam par to nedomāt un pierast pie domas – viesi būs! Labāk lai padomājot par galda runu. Ērikam nepatika garas runas, vienkāršāk esot izdarīt nekā izrunāt. Garajās stundās pie sava bērza viņš jautāja tam, un kādā dienā arī saklausīja atbildi: “Nesaki – par vēlu. Nesaki – viss pagājis. Pasaki – paldies! Meitai, sievai, draugiem, dzīvei. Gan jau ir arī kas skaists, ko atcerēties.”
Un Ēriks runāja. Tā bija garākā runa, kādu savā mūžā viņš bija turējis. Saturīgākā un saistošākā. Klausījās visi, pat Leontīne aizmirsa bakstīt sānā vai varbūt bija piekususi? Laurai gan tēva teiktais ļoti izklausījās pēc atvadām, bet Raimonds sievu mierināja – tas no tiem astoņdesmit gadiem.
“Iestādiet koku, tādu īsteni savu koku!” Ēriks teica savas runas noslēgumā. “Lai ir, kur atsliet muguru, grūtā brīdī pieglaust vaigu un pateikt pēdējo vārdu.”
Nākamajā rītā Laura ilgi meklēja tēvu. Raimonds ieteica aiziet līdz Ērika bērzam. Tur viņš arī karājās rupjā linu virvē. Pret mūžību vērstais skatiens bija aizķēries bērza lapotnē, bet zem apgāztā bluķēna – dzeltējošu lapu klājiens. Pie koka piespraustajā zīmītē bija rakstīts: “Meitiņ, es tev dāvinu šo mežu, šo bērzu, šo vietu, kur Raivim iestādīt savu koku, lai vēlāk nav jāsaka: par vēlu…”
Iveta Kilinkaridou
