Ziemassvētki Ilmāra, Alises un Baibas Lubiņu mājās sākas ar gatavošanos, lai svētki gaumīgi iemirdzētos gan pašā namā, gan arī ārpus tā. Rūķu cepures, skaisti skuju dekori un gaismiņas visapkārt gan mājai, gan pirtij un malkas šķūnim vēstī par to, ka svētki šajā Lejasciema namā tiek gaidīti! Baiba ikdienā darbojas tirdzniecības, Ilmārs – mežsaimniecības jomā, bet jau vairāk nekā gadu abi piedalās bezceļu sacensībās. Ilmārs saka, ka viņš sievu Baibu ir pieradinājis pie dubļiem, savukārt viņa Ilmāru – pie Ziemassvētkiem. Baiba noslēpumaini saka – šajā mājā ticība Ziemassvētku vecītim vēl joprojām ir!
Mazās lietas, kas rada svētku noskaņu, Lubiņu mājās ir augstā vērtē. “Kaut vai tā pati Ziemassvētku zeķe, ko piepildīt ar dāvaniņām. Arī vēstules un apsveikuma kartītes ir obligātas,” atklāj Baiba Lubiņa. Ar roku rakstītas vēstules ir neiztrūkstošas pirms svētku darāmo darbu sarakstā. Baiba stāsta, ka ar svētku apsveikumiem, kas ceļu mēro caur pastu, apmainās gan ar savām abām māsām, gan mammu, gan tanti no Rīgas un vedējiem.
Idejas, kā sagatavoties svētkiem, kopā liek abi – gan Baiba, gan Ilmārs. Dienā pirms pašiem Ziemassvētkiem tiek mērots ceļš uz mežu pēc eglītes. Ilmārs, kurš Lejasciemā dzīvo jau kopš 1994. gada, ir pārliecināts: “To īsto svētku sajūtu un to, kas mums ir apkārt, veidojam mēs paši. Tad, kad pats sāc kaut ko darīt, ieraugi, ka arī kaimiņi sāk censties vairāk.”
Baiba saka, ka svētku nojausma iesākas brīdī, kad sāk domāt, ko un kā veidot, lai atkal ir smuki. “Man ļoti patīk tā rosīšanās! Līdzīgi, kā tagad meita Alise gaida Ziemassvētku vecīti, arī man bērnībā mājās parasti vecītis atnāca vai nu ar ragaviņām, vai lielajos gumijniekos, lai saliktu dāvanas. Tad, kad mēs ar māsām bijām lielākas, pašas jau gājām meklēt dāvanas vai nu šķūnī, vai garāžā, tomēr ne jau pašai dāvanai ir tā lielākā nozīme. Atceros, ka reiz man Alise vienā gadā pirms savas dzimšanas dienas paprasīja, lai uzdāvinu viņai dzēšgumiju. Viņa teica, ka neko vairāk nevajag,” stāsta Talsos dzimusī Baiba. Mazo lietu nozīmi viņa saskata arī savā ikdienas darbā, kur sirsnīgas nelielas uzmanības ļoti motivē un dod īpašu piederības sajūtu kolektīvā ikvienam.
Gaismiņas ārā neslēdz
Abi ir vienisprātis, ka nereti svētku noskaņojumu var nolaupīt krietni par agru radiostacijās skanošās Ziemassvētku melodijas. “Mums atskaites punkts, kad sākt gatavoties un, piemēram, iedegt lampiņas, ir pirmā advente. Šogad gan es pirmais pasteidzos tās iedegt, lai arī vienmēr līdz šim esam to darījuši kopā. Gaismiņas mums ir gan ap māju, gan pirti, gan šķūni, un mēs tās neslēdzam ārā arī pa dienu, jo gribas, lai, atbraucot mājās vakarā, tās jau būtu pamanāmas,” saka Ilmārs.
Baiba iedvesmu jaunām idejām smeļas arī internetā. “Es, piemēram, šogad vairs negribēju adventes vainagu pie vārtiem. Uztaisīju skuju dekorus, ko saucam par slotām. Un jau tagad zinu, ko taisīšu nākamgad. Gribējās kaut ko no kadiķiem, tomēr pārdomāju, jo kadiķi pārlieku asi,” bilst Baiba.
Svētkos patīkamas rūpes ir arī par galdu, uz kura ir pašas gatavotie ēdieni. Arī šogad tiek plānots īpašais Ziemassvētkos cepetis, pīrāgi, piparkūkas, zirņi un rasols. “Varbūt vēl zivtiņa sarkanajā marinādē, kā arī uz galda jābūt sarkanajām dzērvenēm, kas mums ir pašu salasītas,” piebilst Baiba.
Ievilka dubļos un Ziemassvētkos
Ilmārs atceras, ka bērnībā oficiāli Ziemassvētkus svinēt nedrīkstēja. “Kā jau visiem padomju laika bērniem, atceros, ka mums drīkstēja būt tikai jaunais gads. Salavecis gan vienmēr bija un vienmēr ļoti līdzinājās kādam skolotājam.” Vienas no viņa atmiņām ir, ka pat tajos laikos kopā ar vecmāmiņu ir iets uz baznīcu. “Viņa bija ļoti ticīga, un, neskatoties uz visiem aizliegumiem, kopā ar citiem ticīgajiem pulcējās Gulbenes katoļu baznīcā. Galvenais, kas mums šodien katram ir jāatrisina, ir tas, kas ir katra sirdī. Galvenais ir manas paša sajūtas, uz baznīcu nav jāaiziet, lai to redzētu citi cilvēki vai tādā veidā, kā to mēdz darīt politiķi, kuri grib, lai tikai viņus ierauga. Es pats saprotu, ko jūtu un ko zinu,” ir pārliecināts Ilmārs.
Viņš uzsver, ka “visu nosaka ģimene”. “Mums ir tā, ka es Baibu ievilku dubļos, bet viņa mani – Ziemassvētku sajūtā. Man agrāk tās nebija, tagad ir! Es Baibai saku paldies arī par visiem tiem sīkumiem svētkos, lai arī, protams, citreiz liekas, ka kaut kas atkal jādara papildus. Piemēram, Baiba saka, ka Jāņos ir jābūt deviņām zālēm. Tad nu tām bija šogad jābrauc pakaļ, un tad ūdenī jābrien iekšā, jo kalmes arī esot svarīgas. Tomēr, ja mīli otru, tad tam ir jēga. Man nekad mūžā nepatika dzērvenes lasīt, ar Baibu sāku to darīt un sapratu – nekāda vaina! Ja tev nav otra cilvēka, ar kopā kaut ko darīt, tev būs pilnīgi vienalga, vai ir Ziemassvētki vai Jāņi, vai Lieldienas,” uzskata Ilmārs.
Trīs gadu laulības laikā sapratne un izpalīdzība abu attiecībās tiek vērtētas visaugstāk. “Es zinu, ka vienmēr varu paļauties uz vīru. Ja kaut ko nevaru izdarīt, to palīdzēs paveikt viņš,” sirsnīgi bilst Baiba. Ilmārs papildina, ka neesot nozīmes otram teikt, ka viņu mīl, ja nespēj izprast viņu elementārās lietās. “Protams, ka ir reizes, kad viens paliek pie sava un otrs pie sava, bet tādēļ jau “šķīvji nav jāplēš” un “pasaule otrādi nesagriežas”. Mums ir tā, ka pietiek man kaut ko nodomāt, varu pat to skaļi nepateikt, jo Baiba pēc brīža to pasacīs. Ļoti svarīgi, ka darām arī lietas kopā, tas daudz iedod attiecībām. Kaut vai iet un kopā rakt sliekas,” saka Ilmārs.
Apņēmība turpināt iesākto
Baiba ir viena no pirmajām un, iespējams, vienīgajām sievietēm Gulbenes novadā, kas jau gandrīz divus gadus startē bezceļa sacensībās. “Pagājušajā gadā sacensībās biju es un vēl viena igauniete, šogad skatījos – no Igaunijas bija vēl pāris sievietes. Pati sāku braukt, jo mani uzaicināja, un es nodomāju: kā tad nu atteikšos! Pēc tam sapratu, ka nevaru vairs atteikties: kā tad būs – visi turpinās braukt un es vairs nebraukšu? Ilmāram jau tagad katru reizi prasa, vai sieviņa arī nākamajā reizē brauks. Man pat nevajag būt pirmajai, bet vajag vienkārši piedalīties,” stāsta Baiba.
No dubļu sacensībām viņu neattur arī pērn piedzīvotais negadījums, kad virsū uzkritis kvadricikls. “Jā, nākamajā posmā startā man bija nedaudz bail. Tomēr sapratu, ka braukšu, bet vienkārši palaidīšu visus pārējos, jo man jau nekur nav jāskrien. Tomēr šogad Ilmāram kopvērtējumā bija 3. vieta un man no septiņpadsmit vietām bija – 13. vieta! Lai arī zinu, ka vēl nevaru tik ātri un pārgalvīgi, bet daru to sev. Vairāk par fizisko “krampi” dzīvai ir jābūt domai, ka nevaru atpalikt no puišiem. Kā arī esmu sapratusi – jo vairāk ir, ko darīt, jo vairāk vari izdarīt, savukārt tad, kad ir maz, ko darīt, zūd vēlēšanās. Tad arī iezogas domas, ka var jau vēlāk izdarīt,” saka Baiba, piebilstot, ka “tie mazie jau vienmēr ir stiprāki”.
Jaunais gads Lubiņu ģimenē tiek sagaidīts ar apņēmību turpināt iesāktās lietas: ”Ja ir nosprausti mērķi, uz kuriem ejam, tie ir jāturpina.” Abi kopā šobrīd apgūst BE kategorijas piekabes vadīšanas kursus. “Ja mēs kopā braucam uz sacensībām Latvija-Lietuva-Igaunija, tad tālajos posmos, kad viens būs piekusis, varēs otrs nomainīt,” saka Ilmārs.
Viktorija Slavinska-Kostigova
