Gulbenes novadā šobrīd atrodas aptuveni 200 cilvēki no Ukrainas. Bērnu ir vairāk nekā pieaugušo. Pārsvarā ir sievietes. “Ir arī vīrieši, bet vīrieši, kas nav derīgi aktīvajam karadienestam, piemēram, ar invaliditāti. Gaidījām vēl vienu grupu – bērnus, kuri palikuši bez vecākiem. Dažiem vecāki karo, citiem gājuši bojā. Bet mēs nevaram viņus nodrošināt ar tik daudz speciālistiem, cik vajadzētu, un viņi dosies uz citu novadu,” “Dzirksteli” informē Gulbenes novada sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs.
Viņš stāsta, ka Ukrainas iedzīvotājiem nepatīk, ja viņus sauc par bēgļiem. “Kāpēc? Ja viņus sauc par bēgļiem, tad viņu atbilde ir: nē, mēs brauksim atpakaļ. Viņi ir “uz koferiem” un tic, ka atgriezīsies Ukrainā. Ir Ukrainas valstspiederīgie, kuri iziet cauri mūsu novadam, proti, uzturas te vienu vai divas diennaktis, un dodas tālāk prom. Tas vairāk raksturīgs bija sākotnēji. Tiem, kas uzturējās vienu vai divas diennaktis, nekāda sociālā palīdzība arī netika nodrošināta. Mēs viņiem devām patvērumu, gultasvietu un ēdinājām,” stāsta J.Antaņevičs.
Viņš noliedz publiski izskanējušo informāciju, ka ukraiņi, kuriem pašvaldība nodrošina izmitināšanas iespējas, dzīvo necilvēcīgos apstākļos. “Mēs pret Ukrainas valstspiederīgajiem izturamies humāni, izpalīdzīgi un pretimnākoši. Mums viņi ir jāatbalsta psiholoģiski un morāli, jo šie cilvēki ir piedzīvojuši lielas šausmas. To dzirdam, klausoties viņu stāstos par piedzīvoto. Daļa no viņiem, kas ieradās pie mums, bija tādi, kā stāv. Nebija nekā, tikai tas, kas mugurā. Bērni tagad jau ir adaptējušies, bet pirmajās naktīs pie mazākā trokšņa trūkās augšā un prasīja vecākiem, vai atkal sākas “salūts”. Tas ir smagi. Daudziem Dievs stāvējis klāt. Izgājuši no savām daudzdzīvokļu mājām Ukrainā, kuras pēc pusstundas tika noslaucītas no zemes virsmas. Un viņi ir lielos kredītos, jo pirkti dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās, bet tur tagad ir tukša vieta. Māju nav,” stāsta J.Antaņevičs.
Izrāda vēlmi strādāt
“Lai sniegtu visu nepieciešamo palīdzību, tiek piesaistīti mūsu speciālisti, arī psihologi. Bet arī viņiem ir jāsaprot tas, ka viņi tagad atrodas svešā valstī, un ir jāpieņem šīs valsts likumdošana un jādzīvo ar cieņu vietā, kur viņi atrodas,” uzsver J.Antaņevičs.
Tiem Ukrainas valstspiederīgajiem, kas ieradušies Gulbenes novadā, daudziem ir augstākā izglītība. Viņi lūdz iespēju strādāt. Ir pavāres, šuvējas un skolotājas. Ir daļa, kas jau arī strādā Gulbenes novadā. Bet, lai sāktu darba attiecības, kā uzsver J.Antaņevičs, ir jānokārto nepieciešamās dokumentu formalitātes. Jāreģistrējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur viņiem piešķir vīzu vai uzturēšanās atļauju. Jāatver bankas konts. “Pabalsti iet caur banku. Kad viņi ierodas šeit, vēršas sociālajā dienestā pēc atbalsta,” saka J.Antaņevičs.
Var pretendēt uz vairākiem sociālās palīdzības pabalstiem
Ukrainas valstspiederīgie var pretendēt uz vairākiem sociālās palīdzības pabalstiem. Viņi saņem garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu. Visiem tiek nodrošinātas “LMT” piegādātās SIM kartes, kuras izsniedz sociālais dienests. Tiek nodrošināta humānā palīdzība, kura ietver ne tikai apģērbu un apavus, bet arī pārtikas pakas, higiēnas paku, “bērnu” paku.
“Paldies mūsu iedzīvotājiem par pretimnākšanu, atbalstu un sapratni. Varbūt ne visi to saprot, jo diemžēl ir iedzīvotāji, kuriem palīdzības sniegšana asociējas ar savas mājas tīrīšanu – cauri dvieļi, savemtas bērnu drēbītes. Varbūt cilvēki šādi pauž savu protestu. Bet, ja vēlas sniegt palīdzību, tad lūgums tomēr izvērtēt, ko ziedo. Šobrīd visa pietiek. Ja būs nepieciešama iedzīvotāju palīdzība, tad informēsim par to,” saka J.Antaņevičs.
Uzsākot mācības, valsts maksā arī 50 eiro kancelejas preču iegādei. Ir vēl pabalsts ārkārtas aizbildņa nodrošināšanai. “Mums ir atbraukuši bērni, sportistu grupa, kuri dzīvo Gulbenē un kuriem līdzi ir pavadoņi, tad mūsu likums nosaka, ka ir jāieceļ aizbildnis, jo pats bērns nevar rīkoties ar naudu. Tāpēc ir iecelti aizbildņi, kuri saņem naudu, kas pienākas bērnam. Arī aizbildnim ir vienreizējs pabalsts, ko izmaksā par aizbildņa pienākumu veikšanu,” skaidro J.Antaņevičs.
Vēl ir pabalsts tiem, kas dzīvo ģimenēs un ir noslēguši īres līgumu ar saimnieku vai īpašnieku. Viņiem pienākas mājokļa pabalsts. “Vēl ir arī citi pabalsti. Pabalsti tiek izmaksāti no pašvaldības budžeta, bet reizi mēnesī mums šo naudu atgriež atpakaļ valsts, izvērtējot, vai nauda ir piešķirta pareizi un likumīgi. Valsts to pārbauda diezgan skrupulozi. Pašreiz pašvaldības līdzekļi tiek izlietoti ļoti lieli. Cik daudz, to vēl grāmatveži “velk kopā”, bet, piemēram, tikai GMI pabalstos mēneša laikā izmaksāti 13 000 eiro. Nodrošinām arī ar ēdināšanu četras reizes dienā tos Ukrainas valsts piederīgos, kuri dzīvo mūsu pašvaldības dzīvojamajā fondā. Ēdināšana notiek Rankā skolas ēdnīcā vai pilsētā vidusskolas ēdnīcā. Nodrošinām viņus arī ar bezmaksas dzīvošanu, uzturēšanos šeit. Pašreiz tos cilvēkus, kas ierodas no Ukrainas ar bērniem, koncentrējam uz Gulbeni, Ranku, kur ir gan skola, gan bērnudārzs. Bērni skolās un bērnudārzā iejūtas ļoti labi. Mūsu bērni labprāt viņus uzņem savā pulkā,” stāsta J.Antaņevičs.
Ukrainas valstspiederīgajiem tiek sniegta palīdzība ar nokļūšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē dokumentu sakārtošanai, organizētas rindas bankā. “Organizējam arī medicīnisko aprūpi. Ja nepieciešams, vedam uz Balviem, Valmieru, Madonu. Bija gadījums, kad bērnam bija problēmas ar zobiem. Viņš bija jāaizved pie zobārsta uz Stomatoloģijas centru Rīgā. Paldies šim centram par pretimnākšanu!” uzsver J.Antaņevičs.
Sociālais dienests turpina sniegt palīdzību arī vietējiem cilvēkiem. “Paldies maniem darbiniekiem, kuri strādā, galvas nepacēluši, un viens otrs ir arī uz izdegšanas robežas, jo darba apjoms ir liels. Mums sociālajā jomā jau ar saviem cilvēkiem ir ļoti daudz darba, bet tagad ir jādomā un jāpalīdz arī Ukrainas valstspiederīgajiem,” norāda J.Antaņevičs.
– Inita Savicka
