Pieminot barikāžu laiku: lejasciemietis Juris Zaķis: “Es ticu, ka “X stundā” mēs atkal spēsim vienoties.” (3)

Šogad aprit 32 gadi kopš 1991.gada janvāra barikādēm, kad vairāki desmiti tūkstošu brīvprātīgo devās uz galvaspilsētu, lai aizsargātu savu valsti kailām rokām, neapbruņoti. Viņi ar savu pārliecību un drosmi spēja veicināt brīvas un neatkarīgas Latvijas Republikasatdzimšanu. Šogad šis laiks sakrīt ar laiku, kad ukraiņi turpina cīņu par neatkarību. Krievijas izraisītais agresīvais karš Ukrainā raisa pārdomas arī mūsu barikāžu dalībniekiem.

Lejasciemietis Juris Zaķis “Dzirkstelei” atzīst, ka tāds pacēlums, kāds bija barikāžu laikā, tautā laikam var uzviļņot tikai reizi simts gados. 1991.gadā bija izveidojusies situācija, kad Baltijas tautām parādījās reāla iespēja atgūt pašnoteikšanos. Un šī iespēja bija jāizmanto, to nedrīkstēja palaist garām. Skaidri redzams, ka šodien tas vairs nebūtu iespējams.

“Tajās barikāžu dienās darbojos nelielas mobilas grupas sastāvā. Katru nakti mūs nosūtīja uz vietām, kur cilvēku rindas bija kļuvušas retākas. Nācās pabūt gan Jēkaba ielā pie Augstākās Padomes, gan Dzirnavu ielā pie sakaru centrāles, gan Zaķusalā pie TV centra, arī pie torņa,” stāsta J.Zaķis.

Ar lielo kaimiņu mums nav paveicies

J.Zaķis atzīst, ka tā laika atmiņas ir grūti aprakstāmas – tur ir viss, sākot ar lepnumu un sajūsmu, beidzot ar šaubām, bažām, vai cerības nebūs veltīgas. Neaizmirstama kopības sajūta, ko radīja gan vispārējā atmosfēra, gan sīkas epizodes. “Piemēram, kādā naktī Zaķusalā stāvu Daugavas krastā un piestātnē vēroju zvejas kuģīti. Mani aicina uz tā sasildīties, pacienā ar karstu tēju un svaigi ceptas plātsmaizes gabalu. Vecrīgā kafejnīcas atvērtas cauru nakti, un tur katrs var iemalkot kafiju bez maksas. Stāvgrūdām pieblīvētā piepilsētas vilcienā, kur cilvēki parasti ir īgni un neiecietīgi, tagad brauc dziedādami un smiedamies. Tas viss raisīja ticību uzvarai un apņēmību stāvēt līdz galam, ja vajadzīgs – arī mirt. Tas skan patētiski, bet tā tas tik tiešām bija. Stāvējām Dzirnavu ielā pie sakaru centrāles, kad tika sacelta trauksme – nāk “omonieši”! Bēgt vai slēpties nemetās neviens. Sakrampējušies elkoņos, ieejas priekšā mēs izveidojām trīskāršu cilvēku ķēdi. Mēs labi apzinājāmies, ka trenētie un bruņotie “omonieši” droši vien spēs ielauzties centrālē, bet tas notiks pār līķiem. Sirds, protams, drebēja. Pretinieku bailes laikam tomēr bija lielākas – viņi neatnāca. Ne šoreiz un ne šeit,” atminas J.Zaķis un turpina, ka lielais pārmaiņu laiks daudziem ir radījis vilšanos, neapmierinātību.

“Jā, varēja daudz ko izdarīt labāk, ir bijušas kļūdas, neizdarības, pat ļaunprātības. Negāciju ir bijis daudz un ir joprojām. Aiz tām mēs liedzamies atzīt tos ieguvumus, ko dod dzīve brīvā valstī. Es negribu atgriezties “paradīzē”, kur pēc darba dienas beigām stundu vai vairāk jāstāv pārtikas veikala rindā un tad cerētā pirkuma vietā jāuzklausa sauciens: “Ņe stojķe boļše, kolbasa končajetsa!” Es ticu, ka “X stundā” mēs atkal spēsim vienoties. Kad namā ugunsgrēks, savstarpējo rēķinu kārtošana kļūst nesvarīga. Manu pārliecību stiprina tas, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mūsu Zemessardzē lielā skaitā ieplūda jauni spēki,” saka J.Zaķis.

Viņš tāpat kā daudzi citi uzskata, ka ar lielo kaimiņu mums nav paveicies. “Kas nekait dzīvot Lihtenšteinā, kas ir divreiz mazāka par Lejasciema pagastu! Vēl mazāka ir Sanmarino un pavisam maziņa Monako. Bet šīs valstis pastāv, zeļ un plaukst simtiem gadu, kaut iespiestas starp lieliem un vareniem kaimiņiem. Neviens tās neapdraud un neaiztiek. Ar mums ir citādi. Putins gan “klārē”, ka Krievija nekad un nevienam nav uzbrukusi, tikai aizstāvējusies. Kāda loģikas ekvilibristika! Nav tādas tautas pa visu Krievijas perimetru (un ne tikai), kurai Krievija nebūtu nodarījusi pāri. Un joprojām sapnis par Krievijas impēriju, “krievu pasauli” ir dzīvs. Tās nav tikai Putina ambīcijas – tāpat kā Hitleram savā laikā, Putinam ir milzīgs atbalsts krievu sabiedrībā. Ir gan noplakusi tā eiforija, ko izraisīja Krimas aneksija un tā lavīna ar “Z” burtu, kas pirms gada iegāzās Ukrainā, tomēr tieksme pēc impērijas atjaunošanas nav mazinājusies. Kaut krietni papluinīta, Krievija ar saviem milzīgajiem cilvēku, ekonomiskajiem un militārajiem resursiem joprojām ir ļoti spēcīga un bīstama. Tas ir kā Damokla zobens, kas karājas virs daudzām Eiropas valstīm. Redzot Ukrainā notiekošo, varam īsti novērtēt, cik pareizs un savlaicīgs bija mūsu lēmums iekļauties NATO. Tas rada zināmu drošības sajūtu. Tomēr īsta drošība būs tikai tad, kad Krievija kļūs brīva no imperiālisma un šovinisma, kad nožēlos un izpirks pāridarījumus visiem kaimiņiem. Diemžēl tā ir tikai tāla vīzija,” saka J.Zaķis.

Mēs varējām būt nākamie

Barikāžu aizstāvju atceres dienā, 20.janvārī, stāmerenieša Viktora Podziņa mājas pagalmā tradicionāli tiek iekurts ugunskurs un tā katru gadu viņš ciemos gaida citus barikāžu dalībniekus. V.Podziņš atzīst, ka pirms gada neko tādu iedomāties nevarējis. “Pasaule pašreiz ir bumba ar laika degli,” uzsver viņš.

“Es ticēju tiem krieviem, kuri teica: mēs par mieru. Mani taču mācīja jau no bērnības, ka Padomju Savienība neuzbrūk, Padomju Savienība tikai aizstāvas. Bet manā galvā tas īsti negāja kopā, tad kāpēc tik dikti ir jābruņojas? Priekš aizstāvēšanās? Tad sekoja notikumi Afganistānā, arī Gruzijā. Sapratu, ka esmu pareizi domājis – krieviem uzticēties nedrīkst – viņi runās vienu, bet darīs citu. Un es ar tādu pārliecību droši vien arī nomiršu. Man vairs pretējo nepierādīs. Ja krieviem būtu izdevies ieņemt Ukrainu trijās dienās, kā viņi bija to paredzējuši, mēs būtu bijuši nākamie, un šīs sarunas (ar laikrakstu – red.) tagad nemaz nebūtu. Tāda ir viņu politika – ka krievam ir jāvalda pār visu pasauli. To, ka viņi varētu valdīt ar savām dabas bagātībām, cilvēki brauktu pie viņiem strādāt, tas nav ienācis prātā,” saka V.Podziņš.

Lai gan, dodoties uz barikādēm, viņš bija par citu Latviju, tāpat būtu gatavs aizstāvēt mūsu valsts brīvību arī tagad. “Mēs esam nabadzības nospiesti, kaut gan īsti jau nevar arī teikt, ka cerības neattaisnojās. Pareizs jau bija tas sauklis: kaut pastalās, bet brīvi. Bet cik tad mūsu vairs ir palicis? Paskat, cik daudz ir ārzemēs! Ja ņemam vērā, ka daļa arī Latvijā dzīvojošo ir Kremļa politikas piekritēji, kas tad te paliek? Cik ir to, kas ir par Latviju? Pat daļa no tiem, kas bija barikādēs, aizstāvēja republiku, pateicoties šīs dienas valdības rīcībai, nu neietu otru reizi aizstāvēt Latviju. Diemžēl,” domā V.Podziņš un uzsver, ka viņa paaudzes cilvēki, tie, kuriem 60, 70 gadi, ir laimīga paaudze. “Karu pie mums neesam redzējuši. Lai tā arī būtu!” vēl V.Podziņš.

Ar domām, ka nekad vairs tas neatkārtosies

Rancēnietis Māris Brencis toreiz strādāja Rankas kartonu fabrikā. Viņš atminas, ka barikādēs viņu punkts bija uz Gaisa tilta pie VEF.

“Protams, visu nakti sildījāmies pie ugunskuriem, autobusā nedaudz pasnaudām. It kā baiļu nebija, bet tajā pašā laikā mēs neviens nebijām gatavi gulties zem kāpurķēdēm. Smagās mašīnas bija sabraukušas uz tilta tā, ka tikai tramvajs varēja izbraukt. Bet, paldies dievam, no Ādažiem nenāca krievu karaspēks. Bet nākamajā rītā skatāmies – piebrauc melna volga. Mēs domājām: kas nu būs? Varbūt “interfrontieši” atbraukuši? Kas tagad notiks? Izkāpj viena sieviete, bijusī rancēniete. Ziniet, ko viņa mums iedeva? Lašmaizītes un pudeli šampanieša! Nav jau ko slēpt – pa glāzei arī iedzērām. Barikādēs biju diennakti. Tajā laikā kartonu fabrika strādāja, un mēs, kas varējām, izbrīvējāmies un braucām, bet nākamajā dienā atkal gāju uz darbu. Ne jau visi brauca uz barikādēm. Bija tādi, kuriem bija nogaidoša nostāja – kā nu būs, varbūt “lielais brālis” atkal nāks atpakaļ,” atminas M.Brencis.

Pirms pandēmijas viņš barikāžu atmiņu pasākumu bija sarīkojis pie sevis mājās. Ieradās aptuveni 30 pagasta cilvēki, kuri kavējās atmiņās, pārrunāja senos notikumus, ēda zupu. Šodien, 20.janvārī, M.Brencis apmeklēs Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centra organizēto pasākumu “Atminamies un pieminam barikāžu laiku” Saieta laukumā.

Atceroties barikāžu laiku tagad, kad Ukrainā notiek karš, M.Brencis atzīst: “Ja esam atklāti, grūti runāt. Klausāmies un skatāmies, kas notiek Ukrainā. Mūsu kaimiņi ir ļoti nobažījušies, cik saprotu, Polijas prezidents un noteikti arī visi Baltijas valstu līderi. Nav izslēgts, ka Putins var uzbrukt arī NATO, viņš var uzbrukt tuvākajām valstīm, kas te ir – Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija. Arī tagad, kaut attālināti, esam ierauti karadarbībā. Cik varam, tik palīdzam Ukrainai gan valsts līmenī, gan katrs individuāli, cik var un spēj. To esam izdarījuši. Uzņēmēji, kuriem ir līdzekļi, ziedo vairāk, piemēram, apvidus auto. Putinam jau galvenais ir iznīcināt nāciju. Iedomājos, kā ukraiņi varēs visu atjaunot, es ceru, ka kādreiz tā notiks – ka būs tiktāl tikuši, ka varēs domāt par savas valsts atjaunošanu. Visu atjaunot – tas ir milzīgs darbs! Esmu pēckara bērns un netiku redzējis, kā izskatījās pēc Otrā pasaules kara, bet fotouzņēmumos redzams – pilsētas bija sagrautas, cilvēki strādāja ar domām, ka nekad vairs tas neatkārtosies,” saka M.Brencis.

– Inita Savicka

Fakti

Barikādēs varētu būt piedalījušies ap 50 000 iedzīvotāju. Oficiāla statusa noformēšanai ir pieteicies neliels skaits. Gulbenes novadā uz 2021.gadu tie bija 182 cilvēki.

Avots: www.barikades.lv