Kādas nianses jāņem vērā, ierīkojot stādījumus uz kapu kopiņas, un kā izvēlēties vietai piemērotākos augus, kas neprasa pastāvīgas rūpes, stāsta stādaudzētavas «Baižas» dārzniece Maija Baiža.
Kā ierīkot stādījumu vietu?
Kapsētas parasti ierīko smilšainās vietās, kas diemžēl ne pārāk patīk augiem, jo zeme tur ir nabadzīga un ātri izžūst. Lai puķes nav jādēsta gluži vai baltā smiltī, bez augsnes ielabošanas iztikt nevarēs. Taču kapu augiem nevajag arī tik treknu augsni kā, piemēram, rozēm, lai tie neizaug par garu un nesaveldrējas.
Dārzniece Maija Baiža min trīs variantus, kā augsne kapu kopiņā ielabojama. Ekonomiskākais – izmantot savu dārza kompostu vai sarakt augsni no kādas dobes.
Var izmantot arī speciālos kapu stādījumiem paredzētos augsnes maisījumus. Tiem, kā stāsta M. Baiža, ir augiem nepieciešamais pH līmenis. Tāpat tiem pievienotas barības vielas, bet dārgākos maisījumos arī mitrinātāji – ķīmiskas vielas, kas augsnei neļauj tik ātri zaudēt mitrumu, vai dabiskākā alternatīva māla daļiņas, kas ne tikai palīdz labāk saglabāt mitrumu, bet arī padara augsni auglīgāku. Dārzniece atklāj, ka agrāk cilvēki esot sūdzējušies, ka arī speciālajā kapu substrātā nekas neaug, taču pēdējā laikā atsauksmes esot visai labas. Ja kapu zeme nav pieejama vai tā šķiet pārāk dārga, tad vēl laba alternatīva ir vietējā kūdras substrātu ražotāja «Laflora» speciālais substrāts augiem kastēs un podos, uz kura iepakojuma jābūt burtu virknējumam KKS PP. Arī tajā ir pietiekami daudz barības vielu, un papildu mēslošana sezonas laikā vairs nebūs vajadzīga. Tas ir arī rupjāks substrāts, un tik ātri nesablīvējas. Parastos substrātus, ko izmanto stādu audzēšanai, M. Baiža neiesaka, jo tajos nebūs pietiekami daudz barības vielu visai sezonai. Sākumā ziedi varbūt būs skaisti, bet drīz vien manīsit, ka tiem kaut kā trūkst.
Trešā versija ir pievienot esošajai augsnei minerālmēslus. Dārzniece iesaka izvēlēties ilgi šķīstošos vai ilgas iedarbības minerālmēslus, kas baros augus visu aktīvo augšanas laiku. Tos pievieno brīdī, kad gatavo augsni stādīšanai.
Ja kapa vietā novēro skābu augsni, var nedaudz pakaisīt pelnus. Tikai nevajadzētu aizrauties – tāda prāvāka šķipsna būs pietiekama.
Savukārt, ja problēmas ar apkārt augošo koku un krūmu saknēm, kuras ātri vien pamanās iestiepties auglīgajā augsnē, tad var pirms augsnes piebēršanas izklāt vietu ar ģeotekstilu. Tam jābūt caurlaidīgam materiālam, taču spējīgam vismaz uz laiku aizkavēt «ēdelīgās» saknes.
Augsni vai substrātu pieber līdz kapa kopiņas apmales malai. Kad dēsti no podiņiem tajā ievietoti, nevajadzētu veidoties nedz uzkalnam, nedz bedrei.
Ko ņemt vērā, izstādot augus?
Kā atzīst Maija Baiža, mūsdienās kapu augu daudzveidību vairāk veido nevis kaut kāda nebijusi eksotika, bet gan arvien jaunās jau ierasto ziedu šķirnes. Piemēram, kādreiz zinājām tikai vienu zilo ziedu kapumirtes variāciju, turpretī tagad nopērkamas arī baltas, pildītas, ar krāsainu lapojumu.
Izvēloties augus, noteikti jāizvērtē, cik bieži varēsit apmeklēt kapu kopiņu. Ja tas iespējams tikai pāris reižu gadā, tad, piemēram, nevajadzētu raudzīties cimperlīgu augu virzienā. Nederēs arī tās puķes, parasti ar lieliem ziediem, kurām pēc noziedēšanas vēlams izgriezt vecos ziedus, jo tās zaudēs dekorativitāti. Tāpat, kaut iecienīti kļuvuši ziedi podos, jārēķinās, ka tiem būs nepieciešams pavisam cits – biežs – laistīšanas un arī mēslošanas režīms.
Jāatceras, ka viskritiskākais brīdis augiem ir divas nedēļas pēc izstādīšanas. Šajā periodā noteikti būtu jānodrošina pietiekams mitrums, ja vien daba par to neparūpējas. Augiem ir jāvar ieaugties, un saknēm jāstiepjas dziļāk augsnē. Pēc tam jau augiem kļūst vieglāk. Piemēram, plānojot iestādīt samtenes un tad atbraukt tās apraudzīt pēc pāris mēnešiem – visticamākais, jūs sagaidīs vien nokaltuši stumbeņi.
Izturīgāki būs arī tie augi, kas jau apsakņojušies katrs savā individuālā podiņā. Tos pirms stādīšanas var iemērkt ūdens spainī, lai labi piesūcas, tad, ja vien nelīst, nākamā laistīšana varētu būt pēc piecām un tad vēl pēc tikpat dienām. Laistīšanas biežumam, protams, svarīgi arī tādi mainīgie apstākļi kā augšanas vieta, vējš, temperatūra.
Ja augi auguši nevis podiņos, bet gan kopīgā traukā, tad laistīšana jāuzmana vēl vairāk. Tiem izstādot tiek saraustīta sakņu sistēma, un šādi augi izkalst vēl ātrāk.
Kādus augus izvēlēties?
Trīs populārākie kapu augi arvien ir daudziem labi zināmā klasika: kapu rāzīte, kapumirte un akmeņlauzīte. Taču izvēle ir daudz, daudz plašāka. To gan ierobežo ne tikai stādītāja patikšana un naudas daudzums, bet arī attiecīgās kapu kopiņas atrašanās vieta. Ir mērenākas vietas, kur saule mijas ar ēnu, bet ir arī saules dedzināti uzkalniņi vai koku ēnā paslēptas pavisam tumšas kapu vietas. Katrai no tām ir savs piemērotāko augu klāsts.
Ļoti sausām, karstām vietām M. Baiža iesaka divmāju kaķpēdiņu. Tas ir augs, ko sastapsit arī Latvijas dabā. Pelēks, zems lapojums, izteikta sausumizturība. Dabā zied nelieliem balti pelēkiem ziediem aptuveni desmit centimetru augstumā. Tagad pieejama arī šķirne ar biešu sarkaniem ziediem. Šādiem ekstrēmiem apstākļiem piemēroti arī dažādi laimiņi. Tie mēdz būt gan pavisam zemi, kas no zemes vien dažu centimetru augstumā, bet ir arī tādi, kas izstiepjas pat 10-15 centimetrus. Zemie būs sešstūru, baltie laimiņi.
Starp citu, M. Baiža pirmos min arī kā visvispieticīgākos, bet labi augošus kapu augus. Tos mēdz jaukt ar savvaļā bieži sastopamajiem kodīgajiem laimiņiem, kuri nemaz tik ātri nevairojas. Augstāki būs maldu, Kamčatkas laimiņi. Ar lapojuma krāsu izcelsies Japānas laimiņš. Vēl šādās vietās var stādīt akmeņlauzītes, bet tikai skarainās, kas piemērotas saulainām vietām. Uz saules apspīdētām kapu kopiņām ļoti labi augs arī mārsils.
Interesanti un dažādās krāsās tagad ir arī saulrieteņi, ko tautā mēdz saukt arī par sīpoliņiem vai bumbulīšiem. Tie ir ziemzaļi, un ar tiem var veidot glītus paklājveida stādījumus. M. Baižas ieteikums ir nepirkt tikai vienu lielo rozīti, vajadzētu raudzīties pēc tāda saulrieteņa, kam jau ir bērniņi. Šim augam ir trīsgadīgs mūžs – pirmajā tas aug, otrajā tādās kā atvasēs izdzen bērnus, trešajā – bērni izdzen bērnus, lielais saulrietenis arī vēl dod atvases, bet pēc tam tas izzied un aiziet bojā. Ja podiņā nebūs šo bērnu, tad var gadīties uz kapa kopiņas pa tukšam melnam pleķim.
Tāpat iedvesmu augu izvēlei var smelties dabā – kas aug līdzīgos apstākļos. Sausas un saulainas vietas patiks augiem, kuriem raksturīgs pelēcīgs, sudrabains lapojums.
Ļoti ēnainai vietai, kurā pastāvīgi tumšs, dārzniece iesaka vēl vienu Latvijas dabā sastopamu augu – Eiropas kumeļpēdu. Ziedi tam gan necili, bet lapas spīdīgas un labi veido tādu kā paklāju. Kumeļpēdai gan nepatiks pavisam izkaltušas vietas.
Ne tik ekstrēmos apstākļos, bet arī ēnainākās vietās var audzēt kapumirtes. Tām pašlaik pieejamas ļoti krāšņas šķirnes. Kapumirte ir dūšīga audzēja, un jāspēj tik «valdīt», lai tā «neaizskrien» pa visu kapa vietu.
Ne tik pazīstama ir trīskāršā valdšteinija. Tās lapas un ziedi atgādina zemeni. Tikai ziedu krāsa ir koši dzeltena. Lapojums ir ziemzaļš. Pavasarī vecās lapas sāk brūnēt, bet tad jau aug jaunas vietā. Laba ziemcietība, un aug raženi.
M. Baiža piebilst, ka liela tiesa kapu augu ziemā saglabā zaļo lapojumu, lai kopiņa nestāvētu tukša un melna.
Vidēji ēnainai vietai piemērota klasiskā, labi augošā paēnas akmeņlauzīte ar rozītē sakārtotām biezām lapiņām, ko mēdz dēvēt arī par kāpostiņiem. Pati zema – septiņus astoņus centimetrus virs zemes, bet ziedu plīvurs veidojas apmēram 15, 20 centimetru augstumā. Tai arī ir vairākas šķirnes, piemēram, ar zaļām vai dzelteni punktētām lapām. Jāņem vērā, ka šo akmeņlauzīti iesaka apgriezt pēc ziedēšanas.
Pusēnai var izvēlēties ārendsa akmeņlauzīti, tautā sauktu arī par burkānrāzīti. Tai ir smalks lapojums. Krāšņi ziedoša dažādos toņos – sarkana, balta, krēmkrāsas. Veido teju ziedošu paklāju. Šķirnes atšķiras augstumā no 10 līdz 15 centimetriem. Saulē mēdz izdegt. Noteikti nevajag pārmēslot – tad izstīdzēs un sagāzīsies.
Kaut aslapu flokši šķiet ļoti piemēroti kapu apstādījumiem un zied krāšņi, jāuzmanās, lai mūsu pavasara saule tos neapdedzina. Ja regulāri rūpējaties par kapu stādījumiem, tad tos var izvēlēties un ar skujeņiem noēnot, kad saule īpaši jaudīga. Tiem, kas kapus apmeklē retāk, tos neiesaka.
Uz kapu kopiņas var audzēt arī mazas hostiņas, kurām patiks ēna, pusēna; neliela auguma heihēras, kas atkarībā no šķirnes var būt pielāgotas ēnainākām un saulainākām vietām; čīkstenes ar sudrabainām, sarkanbrūnām, pupursarkanām lapām. Tāpat var izvēlēties arī dekoratīvas graudzāles.
Maija Baiža stāsta, ka no daudzgadīgajiem augiem, piemēram, hostām, heihērām un to radiniecēm tiarellām ēnainākās vietās vai gandrenēm, lavandām saulainākās vietās var veidot arī dekoratīvu augstāku kapa vietas apmali.
Ja uz kopiņas vēlas veidot dažādu daudzgadīgo augu jaukto stādījumu, tad noteikti jānoskaidro, cik ātri kurš plešas, jo augi konkurēs. Teiksim, kapumirte aug naski. Tā noteikti nomāks uz vietas vairāk sēdošo akmeņlauzīti. Maija Baiža zina stāstīt, ka Vācijā uz kapa kopas tiek stādīti pat vairāk nekā desmit dažādi ziedi, taču tad regulāri jāseko tam, kas dobē pārāk izplešas, jāpiegriež un «jāsavalda».
Jāņem vērā, ka ziemcietes ziedēs vidēji vienu mēnesi gadā. Ja ziedus gribas redzēt visu vasaru, tad neiztikt bez vasaras puķēm. Taču Maija Baiža neiesaka miksēt – sak, gribu zaļu, bet, kamēr saaug, iestādīšu begonijas. Tā kopiņa nekļūs zaļa, jo ap begonijām paliks tukši laukumi. Vasaras puķes labāk stādīt, piemēram, pie kapakmens, kapa vietas ieejas. Vasaras puķes nenoliedzami ir krāšņākas, bet tās katru gadu jāstāda no jauna, un katru gadu par tām arī jāmaksā.
Cik augu vajadzēs?
Iegādājoties augus podiņos, kurus vairs nedala un kuri jau labi ieaugušies, standarts (bet tas nav likums, un katrs stāda tik, cik rocība atļauj) ir astoņi stādi. Uz kapu kopiņas tos izkārto vai nu divās rindās katrā pa četri, vai divās rindās katrā pa trim un tad vēl divi augi pa vidu pamīšus rindās esošajiem. Ja ir vēlme vēl biezāk apstādīt, tad izmanto jau 11 podiņus. Šādi, protams, visa kapa vieta uzreiz nebūs noklāta ar augiem, bet stādījums tāpat izskatīsies glīts un akurāts. Divu mēnešu laikā augiem būtu jāsasparojas un kopiņa pilnībā jānoklāj.
Dārzniece atminas, ka agrāk iegādājās tādu kā dēstu paklāju un tad knibināja pa stādam. Var darīt arī tā, tik tad jārēķinās ar rūpīgāku laistīšanu sākuma periodā. Turklāt dēstus no podiņa tik izņem ārā un iestādi – tas prasa mazāk pūļu.
– Kristīne Sēnele
