Tirzas amatierteātra pirmizrāde “Ludolf, ceriņi jau zied!” atbilstoši nosaukumam un režisores Aldas Albertes iecerei tika nodota skatītāju vērtējumam ceriņu ziedēšanas plaukumā. To smarža un krāsas radīja īpašu noskaņu, piešķirot izrādei tās galvenā varoņa, viņa draugu un laikabiedru atmiņām dzīvu elpu.
“Vai tiešām ceriņi jau zied? Tie mani ziedi. Tie mani vienmēr satrauc. Un kas gan tā par māju manā dzimtenē, kur pie stūra nav ceriņkrūma?” teicis L.Liberts.
Izrādē atdzīvina mākslinieka laiku
Kad veras skatuves priekškars, redzama un dzirdama balle pagājušā gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu laikā. No valša dejotājiem ar vīna glāzēm rokās mazliet attālinās Ludolfs Liberts un Mariss Vētra, kuri bijuši sirdsdraugi. Esot jau pusmūžā, viņi atceras jaunību, kad tikko bija nodibināta Latvijas valsts un abi bija brīvības apskurbināti.
“Mēs bijām Rīgu ar jaunām ugunīm aizdedzinājuši,” saka L.Ludolfs. M.Vētra uzsver, ka abi bija “zaļie zēni” no Tirzas āboliņa laukiem, no bērzu un alkšņu audzēm. Tas bija daudzu jauno mākslinieku un arī viņu laiks. Ludolfs rīkoja pirmās gleznu izstādes, bet Mariss operās dziedāja galvenās lomas.
Un tad atmiņas atdzīvojas. 18.novembra rītā pa mālainu lauku ceļu iet Liberts un Vētra – jauni, skaisti un enerģiski. Ceļmalā viņi pamana ganu zēnu Kārļi, ar kuru aprunājas, kopā bauda svētku rīta brokastis un dzied, jo arī ganu zēns koncertā dzirdējis Marisa dziedājumu.
Atmiņu aina atdzīvina arī Liberta darbnīcu, kurā pie molberta strādā Ludolfs un viņa skolnieces. No operas izrādes pārnāk Mariss ar Amandu. “Vai tu savai sievai vari nodziedāt tā, kā šovakar es?” jautā M.Vētra. “Bet vai tu vari tā uzzīmēt Amandu, kā uzgleznoju es?” atspēko L.Liberts. Viņš atklāj, ka gribētu uzgleznot dzimto māju Tirzā. Turklāt uzgleznot tā, lai jūt, ka tur sirds guļ. “Tas nav viegli, Ludolf, jo šādā darbā jāieliek dvēsele. Tā tev ir, bet kā to parādīt?” saka Amanda.
Salīdzina ar izrādi par M.Vētru
Diemžēl īsā izrādē nevar iekļaut pat daļu no L.Ludolfa bagātā mūža un viņa personības, tāpēc saprotams, ka skatītājiem gribētos vairāk. Protams, ir daudz informācijas par mākslinieku, bet redzētais un izdzīvotais veido emocijas, kas nezūd līdz ar ceriņu smaržu. Tās radījis A.Albertes dramatizējums.
“Es biju iemīlējusies Tirzas amatierteātra izrādē par Marisu Vētru. Tiešām ļoti patika, tāpēc atbraucu arī uz šo. Šī bija pirmizrāde, bet nākamā gada pavasarī, kad būs pabeigti remontdarbi bijušajā Bērzu pamatskolā, aicināsim to izrādīt. Uz tikšanos Gulbenē!” novēl Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane.
Tirzas amatierteātra un jauniešu teātra studijas izrādes “Ak, Maris, ilgu nemiers nerimst” pēc M.Vētras darbiem “Rīga toreiz” un “Mans Baltais nams” pirmizrāde bija 2016.gada aprīlī Cesvaines pilī. Tā guvusi gan amatierteātru skates žūrijas, gan daudzu skatītāju augstu vērtējumu. Toreiz žūrijas eksperti atzina, ka sen viņus neviena izrāde (pat profesionālu teātru) nav tik ļoti uzrunājusi un aizkustinājusi līdz sirds dziļumiem.
Ne katrs pagasts var lepoties
Kad bija L.Liberta simtgade, A.Alberte īstenoja drosmīgu ieceri – atveda uz Tirzu viņa gleznas. Toreiz viņa aizbrauca pie Latvijas valsts mākslas muzeja direktores Māras Lāces, kura uzticēja atvest 20 mākslinieka gleznas. Atveda ar autobusiņu, un divi zemessargi tās apsargāja nedēļu, kamēr gleznas bija kultūras namā. “Tagad tas vairs neizdotos, lai gan arī toreiz muzeja direktore nevarēja mierīgi gulēt, jo izcilā gleznotāja darbu vērtība ir pat vairāki miljoni eiro,” atzīst A.Alberte.
Šobrīd Tirzas kultūras namā izliktas gleznas, kas tapušas pēc L.Liberta darbu motīviem. “Liberts ir bijis gleznotājs, scenogrāfs, Mākslas akadēmijas profesors, naudas kaltuves īpašnieks, bet galvenais – viņš bija un vienmēr paliek tirzmalietis. Ne katram pagastam ir iespēja lepoties ar tik izcilu mākslinieku. Tāds ir mums, novērtēsim viņu!” aicina A.Alberte.
– Mārīte Dzene
