2.novembris, 2 stundas un 22 minūtes. Nedēļas nogalē Gulbenes novada kultūras centrā notika īpašas dokumentālās filmas “Zem mūzikas zvaigznāja” pirmizrāde. Novadnieces, žurnālistes un režisores Laumas Ozolas filma bija veltīta ilggadējam pūtēju orķestra diriģentam Donātam Veikšānam un viņa darba mūžam. Sapratne un uzticēšanās valda starp Laumu un viņas skolotāju D.Veikšānu, tieši tāpēc filma varēja tapt, to labi var redzēt arī šajā attēlā. Filma tika izrādīta īpašā datumā – 2. novembrī, jo arī pati filma ir divas stundas un 22 minūtes gara. Kultūras nama zāle bija piepildīta un pirmizrāde noslēdzās ar skaļām stāvovācijām.
Pirmizrāde īpašā datumā
Pirmizrādē satiktie D.Veikšāna bijušie audzēkņi uzsvēra, ka pedagogs vienmēr ir bijis stingrs un prasīgs, bet tas nebūt nemazināja viņa tēvišķo lomu. To, ka D.Veikšānam bija svarīga savu audzēkņu labklājība, apstiprina ne tikai tas, ka viņu uztrauca bērnu un jauniešu veselība, piemēram, spēlējot ārā aukstā laikā, bet arī kāds gadījums ārvalstīs, kur vienā no pieņemšanām kāda vēstniece D.Veikšānam taujājusi, ka būtu labi, ja orķestra meitenes delegācijas vīriem pie galda izdalītu glāzītes ar Latvijas Balzāmu. D.Veikšāns uzreiz atteicis, jo gribējis pasargāt savas orķestra meitenes. “Es nekad neesmu uzskatījis, ka sievietei ir tāds uzdevums,” pauda D.Veikšāns. Šādu pietāti pret cilvēka cieņu un mūzikas talantu atzīst ikviens viņa audzēknis un tieši tādēļ stingrība un prasīgums D.Veikšānā vienmēr savijās ar tēvišķo un vēlmi sargāt savus tuviniekus un audzēkņus.
Filmas pirmizrāde bija īpašs notikums, jo pirms tam arī pats D.Veikšāns filmu nebija redzējis. “Tā ir ļoti liela uzticēšanās mums un manas komandas darbam,” pauda L.Ozola, kurai šī jau ir piektā dokumentālā filma, bet pirmā mūža filma. Tāpat šī filma ir režisores sirdij vistuvākais darbs, jo radīt vēstures liecību par savu pedagogu un savu orķestri, kurā viņa ir spēlējusi 15 gadus, ir ļoti īpaša privilēģija un atbildība.
Filma tika izrādīta arī īpašā datumā – 2. novembrī. L.Ozola stāsta, ka filma ir divas stundas un 22 minūtes gara. “Tas, ka mums ir “2” šajā datumā un filmā ir īpaša sakritība. Cerams, ka tas ir uz labu,” teic režisore.
Dzīves garīgā stīga
D.Veikšāns “Dzirkstelei” par filmas tapšanu izsakās aizkustinoši un novērtējoši. Diriģents uzskata, ka filma ir ļoti vērtīgs pienesums Gulbenes novada kultūrvēstures mantojuma saglabāšanā. “Jūtu gandarījumu par audzēkņu paveikto, esam daudz paveikuši un priecējuši klausītājus,” pauda D.Veikšāns un izteica pateicību filmas radītājiem. L.Ozola uzsvēra, ka filmas pirmizrāde notiek īpašā brīdī, jo ir pagājis tieši puse gadsimta, kopš D.Veikšāns pirmo reizi diriģējis orķestri. “Šajā dienā ne visi orķestranti varēja apmeklēt pirmizrādi. Sveicienus sūta arī tie orķestranti, kuri šobrīd atrodas ārzemēs. Kāda no orķestrantēm tieši šobrīd atrodas Spānijā un iet Santjago ceļu (vienu no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē), bet cita gaida savu satikšanos ar otro bērniņu. Arī tie orķestranti, kuri netiek uz pirmizrādi domās ir klāt,” pauda L.Ozola.
Garīgās dzīves ceļš ir svarīgs arī pašam D.Veikšānam un filmas tapšanā interviju sniedz arī viens no viņa audzēkņiem – patreizējais katoļu bīskaps Andris Kravalis. Filmas noslēgumā D.Veikšāns dalījās pārdomās par to, kāds būtu viņa dzīves ceļš, ja viņš nebūtu izvēlējies iet mūzikas ceļu. “Es gribēju kļūt par mācītāju,” atzina D.Veikšāns.
To, ka izcilais pedagogs audzis dievbijīgā vidē, klātesošajiem uzsvēra arī viņa bijušais audzēknis, deputāts Normunds Mazūrs, kurš stāsta, ka reiz, kad abi ar skolotāju devušies tālā izbraucienā, viņi iegriezušies pie D.Veikšāna mammas Helēnas Rēzeknē. “Tā ir pirmā un vienīgā reize, kur es redzēju, ka uz sviestmaizes uzklātā sviesta ir uzvilkts krustiņš,” atmiņās dalījās N.Mazūrs.
Sapnis – absolventu kopīgs koncerts
Filmā par savu dzīvi, tās līkločiem, ieguvumiem un sāpīgiem zaudējumiem stāsta D.Veikšāns un atmiņās dalās arī viņa ģimene un bijušie audzēkņi.
“Reiz kādā lielā konkursā ieguvu trešo vietu un zvanīju vectēvam, lai par to pastāstītu. Viņš man jautāja – vai tas ir labi? Un ne jau aiz ļauna, bet tā ļoti sirsnīgi, jo viņš ar orķestri nekad nav ieguvis trešo vietu, gūtas tikai pašas augstākās vietas. Atceroties šo gadījumu, smejos, bet tas tikai parāda to, cik izcils viņš ir kā cilvēks un pedagogs,” filmā pauda D.Veikšāna mazmeita un talantīga čelliste Anna Katrīna Paukšēna.
“Dziesmu svētkos 2018.gadā mēs ieguvām 1. vietu, bet otrajā vietā ierindojās Rūjienas kultūras nama pūtēju orķestris “Tālavas taurētājs”, kuru vada mans bijušais audzēknis Gvido Brenčevs. Tas tikai parāda to, kāda ir šī pēctecība un darba augļi,” klātesošajiem filmas pirmizrādē uzsvēra D.Veikšāns.
Pasākuma noslēgumā viņš atzina, ka ir ļoti priecīgs, kad uz ielas satiek bijušos audzēkņus jau ar savām jaunajām atvasēm. “Manī gan ir ienākusi tāda doma, ka visi absolventi varētu reiz sanākt uz kopīgu koncertu, bet to ir grūti izdarīt, jo katram no viņiem ir sava dzīve un pienākumi, taču tāda doma manī gan ik pa laikam pavīd,” ar smaidu pauda D.Veikšāns.
