Novadniece Laima Kota, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Turcija, nu jau trešo vasaru pavada Tirzā savās “Brīvzemnieku” mājās, kurās viņa bauda Latvijas siltumu un lauku burvību. Nesen tika izdota viņas tulkotā turku rakstnieka Orhana Pamuka grāmata “Mans vārds ir Sarkans”. Tagad viņa krāj spēkus darbam pie nākamās tulkotās Orhana Pamuka grāmatas “Mēra naktis/Veba geceleri”, kurai vēl rediģēšanas darbs priekšā. Laima labprāt piekrita laikrakstam “Dzirkstele” padalīties savā dzīves uztverē, dzīvojot divās tik atšķirīgās valstīs.
– Kur tad ir tā labā dzīve – šeit vai Turcijā?
– Tur ir labi, bet šeit jau arī ir laba dzīve – miers, neviens netraucē, darbojies dārzā, lasi ogas. Mašīna pie sāna, braucu ciemos pie bērniem – nu kas nekait? Tā taču ir laba dzīve. Redz, tai Stambulā mana dzīve ir pavisam citādāka. Es divas ziemas biju “iegrimusi” tai grāmatu tulkošanā un tad nekādas atpūtas, nekādas izklaides. Tas ir metodisks un disciplinēts darbs. Ja kāds saka, ka grāmatu tulkošana ir vienkāršs darbs, tad tā nav tiesa. Es jau arī saprotu, ko raksta autors un kā tas būtu jāpasaka latviski, bet, lai to izdarītu labi un pareizi, tās valodas zināšanas visu laiku ir jāpapildina. Es tulkoju literārus darbus, bet, ja jāķeras klāt juridiskiem terminiem vai tehniskajai valodai, tad es to noteikti neuzņemtos, jo tā ir pilnīgi cita terminoloģija. Tomēr literārā valoda nav arī ikdienas valoda, un Orhanam Pamukam tā ir ļoti īpaša.
– Kas tevi pamudināja tulkot tieši darbu “Mans vārds ir Sarkans”?
– Es pati to vēlējos. Man ļoti iepatikās šī grāmata, un es sapratu, ka neviens cits to neiztulkos un līdz ar to šis darbs latviešu lasītājam izpaliks. Es to biju lasījusi turku valodā, tad pārlapoju angliski un secināju, ka grāmata ir zaudējusi, jo tulkojums bija tā pa vienkāršo. Es gribēju to redzēt pavisam citādāk, un tad, kad es sāku to tulkot, sapratu, ka gribēšana ir bijusi lielāka nekā manas spējas. Tad es biju spiesta mācīties visādas turku valodas gudrības un pat grāmatā saliku skaidrojumus vārdiem, ar kuriem lasītājiem varētu rasties problēmas. Kopumā tādu ir krietni virs diviem simtiem.
– Kas finansē grāmatas izdošanu?
– Man ir ilggadēja sadarbība ar “Dienas grāmatu”, kas mani atbalstīja. Nāca pretī arī Valsts kultūrkapitāla fonds, un bija cerība, ka šo grāmatu atbalstīs arī Turcijas, tā teikt, analogā iestāde, bet viņi nepārtraukti visu atliek un pārceļ. Tā tur ir normāla parādība, un gan jau kādreiz viss notiks arī no turku puses. Neskatoties uz to, grāmata jau ir izdota un iztulkota jau nākamā. Tiesa, tur gan vēl ļoti daudz darba pie redakcijas, un tas ir tikpat nopietns darbs kā pati tulkošana. Tā ka divas grāmatas ir iztulkotas, un es par to esmu ļoti laimīga!
– Par ko ir stāsts grāmatā, kas tevi tik ļoti uzrunāja?
– Tas ir stāsts par sešsimto gadu beigu Stambulas māksliniekiem, kas tolaik tika ļoti atbalstīti. Un tagad sākas viņu zelta laiku noriets, jo lēnām tiek pieņemta Rietumeiropas mākslas kultūra, kuru liela daļa tomēr uzskata par austrumu mākslu bojājošu. Bet pārsvarā jau tas ir kārtīgs detektīvs, nu riktīgs “burlakgabals”, kurā līdz pat beigām īsti nevar saprast, kurš tad ir tas vaininieks. Piedevām vēl Orhans Pamuks visu ir pamatīgi samudžinājis, lai būtu interesantāk.
– Kas tev visvairāk vasarā patīk Latvijā?
– Nu dārzā es varu sēdēt no saules lēkta līdz rietam, vienīgi kāds laiks jāziedo, lai to “Panorāmu” noskatītos. Tad jau varētu arī kādu “Midsomeras slepkavību” paskatīt, bet līdz galam jau netieku, jo parasti aizmiegu. Dārzs – tā ir burvība, jo Turcijā tā ir pavisam citādāka. Turki pēc būtības ir klejotāji un iekopj dārzus pēc saviem principiem. Nav nekāds brīnums, ja tur vienkārši ganās aitas un dārzs ir tik liels, cik vajag tagad, un audzē tik, cik var apēst. Pamatā tomāti, baklažāni, pipari, lai gan to visu var nopirkt tirgū. Te gan jāteic, ka dzīve mainās. Viss kļūst ļoti dārgs, un cilvēki sāk audzēt vairāk. Un nevar jau teikt, ka viss ir tikai vēderam, ir jau arī puķes – un tās rozes! Ja Latvijā rozēm būtu tik labi apstākļi, tad rožu dāmas būtu stāvā sajūsmā. Es apbrīnoju tās dāmas, kas ar viņām ņemas un piedevām no galvas zina visus nosaukumus. Es domāju, ka latīņu valodu zina tikai mediķi un kāds mācītājs, un varbūt vēsturnieks, bet ne – izrādās arī botāniķi, rožu audzētāji. Par to es pārliecinājos šovasar, kad pabraukāju pa mūsu novada sakoptākajām sētām. Cepuri nost! Tas bija mans skaistākais vasaras piedzīvojums, kad es sapratu, cik daudz pie mums ir fantastiski sakoptu sētu!
– Spriežot pēc šodienas, tu esi arī aukle uz pilnu slodzi.
– Ne tikai šodien, bet visai bieži es rūpējos par saviem mazbērniem, kuru man ir diezgan daudz. Viņiem es esmu Nonna vai Nanna – kā nu kuram sanāk. Man tas patīk, un zinu, cik tas ir svarīgi! Kad pašai bija mazi bērni, man ļoti vajadzēja kādu, kas reizēm palīdz. Mana mamma bija medmāsa, un maiņu darbs neļāva viņu redzēt tik bieži, kā to vēlējos. Man trūka viņas, trūka kāda brīva brīža. To es labi atceros, tāpēc tagad, cik varu, palīdzu saviem bērniem. Tas ir jauki, bet prasa spēkus no agra rīta līdz vakaram. Pieskatīšanas, ēšanas, gulēšanas un mazie kašķīši – tas prasa daudz. Nesen sociālajos tīklos viens vīrietis bija rakstījis, ka viņam bija bērna kopšanas atvaļinājums veselu gadu. Ha, ha, es gribētu acīs paskatīties tam ierēdnim, kas to ir nosaucis par atvaļinājumu. Mīļo stundiņ, tas taču ir smags un atbildības pilns darbs!
– Kas tu tagad vairāk esi – turciete vai latviete?
– Man nesagādā emocionālus protestus Turcijā uzsiet lakatu un staigāt tajā, un es pieņemu tās valsts uzvedības normas, jo tā vienkārši ir. Tāda ir sabiedrība, un mēs dzīvojam tā, lai nerastos problēmas ne man, ne mūsu ģimenei. Šeit tie likumi ir citādāki. Man ik pa brīdim prasa: mammu, kas mums jādara? Es, protams, zinu kas, bet vai tad viss ir jāsaka priekšā vai jākomandē? Lai jaunie domā un dara paši! Es taču tagad te vecā saimniece. Šeit man ir pavisam citādāks dzīves ritms. Daru, ko gribu, bet daru arī to, ko vajag. Turcijā ir lietas, par kurām es vispār nedomāju, un man tas nav jādara, kā, piemēram, mašīnas remonti vai kaut kas tehnisks. Šeit problēmām jāpieslēdzas vairāk. Arī pati māja prasa daudz. Tā ir kā dzīvs organisms, kas visu laiku prasa, lai tam pieliek roku. Tās ir divas atšķirīgas valstis un atšķirīgi dzīvesveidi, ar kuriem jāsadzīvo.
– Līdz cik gadiem cilvēks jūtas varošs?
– Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk saproti, ka dvēselei ir arī ķermenis. Un teiciens “nedomā par miesu, domā par garu” īsti nav vietā. Varbūt līdz 50, bet vēlāk rūpes par ķermeni ir vajadzīgas. Mani pārsteidz, cik daudzi Latvijā uzņemas fizisku darbu, visus zemniekus un bioloģiskos ieskaitot. Turcijā to dara tikai ļoti mazizglītoti cilvēki, bet šeit bietes velk cilvēki pat ar augstāko izglītību. Ar to es gribu teikt, ka cilvēkiem, it sevišķi sievietēm, tomēr vajadzētu pasaudzēt sevi, lai ķermenis nerunātu pretī garam un otrādi. Un ja tu esi bioloģiskais, tad arklu kopā ar zirgu tomēr nevajadzētu izmantot. Mēs jau mākam, bet vai to vajag? Es reizēm domāju, nez vai es vēl mācētu govi slaukt. Mums taču bija četras govis un divreiz, trīsreiz dienā jāslauc. Kā tur var nemācēt vai aizmirst? Tur ir izieta pamatīga dzīves skola, un domāju, ka ar tām četrām govīm es sen to dzīvi Stambulā esmu nopelnījusi.
