Pagājušās nedēļas nogalē sanāca pabūt ļoti dažādās vietās pavisam netālu. Cik gan reizes ir braukts cauri Smiltenei, bet ne reizi nebija sanācis pabūt Kalnamuižā. Protams, tie, kas mācījušies tehnikumā, gan jau tur visu zina, bet man tas bija jaunums, cik plaša ir šī teritorija. Tur visur ir klātesoša tā sajūta, ka vietējie lepojas ar savu dzīvesvietu. Visur pie objektiem ir ļoti izsmeļoši apraksti, “firsta madāma” mierīgi izved mūs cauri mājas pagalmam, kas ir vecās apbūves nams, garām rejošam sunim, kurš gan droši viens sveicinās ar mums, lai parādītu vecās drupas un namiņus. Kaut kas jau laika gaitā mainījies, bet tie stāsti jau ir palikuši. Un katrs priecīgs vai bēdīgs atgadījums atkal ir kārtējais stāsts. Arī kanēļa trauciņš, kas iebiris kādas audzēknes ievārījuma katlā, tagad ir stāsts. Tāpat arī gan paipalu audzētāju, gan sidra darītāju veiksmes un neveiksmes ir stāsti. Stāsti par cilvēku dzīvi. Laikam jau tāpēc arī dodamies ciemos, lai uzzinātu vairāk par citu cilvēku dzīvi, jo par savējo jau vairāk vai mazāk visu zinām.
Kad esam aplūkojoši kārtējo pozitīvi trako cilvēku ideju, kāds saka: skaisti, bet priekš kam? Laikam jau priekš sevis vispirms. Un arī priekš mums, jo mēs taču esam atbraukuši! Tātad kādam tas ir vajadzīgs! Kas liek gatavot miniatūras celtnes, audzēt meža vidū ābeles un gatavot sidru, pārģērbties tērpos un brīvdienā nākt izklaidēt tūristus, krāt padomju laiku mantojumu, audzēt neskaitāmas puķes apkārt mājai? Laikam jau pozitīvās emocijas, kuras gūstam abpusēji. Tas pārsteiguma moments, kad pat spoki atdzīvojas! Ja cilvēki ir priecīgi, ka mēs esam atbraukuši, un mēs esam priecīgi, ka esam aizbraukuši, tad viss ir izdevies!
Un vēl gribas piebilst par trim salīdzinājuma pakāpēm: labs, labāks, vislabākais. Pie mums ir daudz kas labs, ir arī labāks, bet vislabāko jau nevar nosaukt, jo viss jau vēl nav redzēts, lai salīdzinātu. Tomēr mēs vēl tikai balsojam par ūdens brīvkrānu uzstādīšanu, bet Smiltenē spīdīga piena kanna ezera krastā pa nabiņu uz resnā puncīša jau tecina ūdentiņu. Kad kāds pieiet pie kafijas automāta, atskan jautājums: vai jums izdevās dabūt kafiju, vai viss darbojās? Jo citādi jāziņo, ka ir problēma ar kafiju. Arī ūdens līmenis jau tiek regulēts elektroniski.
Es varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas to visu dara! Un atkal kāds kādreiz pasaka: kam tev to vajag? Katrs ceļojums ir cilvēku stāsti un manas pozitīvās emocijas, kas arī nav nemaz tik maz. Un vēl tā ir milzīga pieredze, no kuras bieži vien vajadzētu pamācīties.
