Neviens bērns nepiedzimst slikts. Bērna uzvedības izmaiņas vai likumpārkāpumi norāda uz to, ka nav apmierinātas viņa vajadzības vai pārkāptas viņa tiesības. Šajos gadījumos vienmēr blakus stāv kāds pieaugušais, kurš nav ko izdarījis vai nav rīkojoties tā, kā viņam vajadzējis rīkoties konkrētajā situācijā, lai palīdzētu bērnam. Tas secināts Valsts kontroles veiktajā revīzijā “Vai bērnam ar uzvedības problēmām un tā ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu?”.
“Bērns nav pieaugušais un līdz maģiskajiem 18 gadiem viņš attīstās, mācās, veido savas attiecības ar apkārtējiem, socializējas. Lai, sasniedzot pilngadību, turpmāk pats varētu uzņemties atbildību par savu rīcību. Gribētu kliedēt mītu par to, kas visbiežāk asociējas, izdzirdot vārdu salikumu “bērns ar uzvedības problēmām”. Tas neattiecas tikai uz sociāli nelabvēlīgām ģimenēm vai no fiziskas vardarbības cietušiem bērniem. Tas tā nav. Viņu vajadzības ir ļoti dažādas un ietekmē psihoemocionālo stāvokli un labbūtību. Daudzos gadījumos neplānoti tas var notikt jebkurā ģimenē, piemēram, tuviniekam saslimstot vai pat dodoties viņsaulē. Tie var būt šķirtu vecāku bērni, kurus pamet novārtā, arī ja netiek apmierinātas ar izglītību vai veselības aprūpi saistītas vajadzības,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa un atgādina, ka atbildīgai jābūt visai sabiedrībai – svešu bērnu nav. Katra pieaugušā pienākums ir pamanīt problēmu, zināt, kur par to pastāstīt un profesionāļiem – rīkoties. Centrā jābūt bērnam. Tomēr ne vienmēr tā notiek.
Neizzina cēloņus
Diemžēl Latvijā nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām, it īpaši pusaudžiem, jo nav pieejami nepieciešamie atbalsta pakalpojumi. Izmaiņas uzvedībā netiek pamanītas savlaicīgi un arī netiek izzināti problēmas cēloņi. “Darbs ir formāls ar no augšas dotām komandām jeb pavēlēm spurainajiem pusaudžiem – “Nesmēķē!”, “Neizdari likumpārkāpumu!”, “Ej uz skolu!”, “Saturiski pavadi brīvo laiku!”, nesniedzot nekādu atbalstu, ko tas vispār nozīmē, piemēram, pareizi un saturīgi pavadīt brīvo laiku, un nemēģina viņu ieinteresēt tajā. Vissliktākais no profesionālā viedokļa ir tas, ka nenotiek darbs ar cēloņu izzināšanu – kādēļ šis jaunietis nonācis tādā situācijā un kas viņam liek tā rīkoties? Tam neseko arī tālāk darbs ar ģimeni. Iedarbojas tikai uz konkrēto bērnu, bet problēmas rodas vidē, kurā viņš uzturas – ģimenē un skolā,” norāda M. Āboliņa.
Faktiskais skaits lielāks
Saskaņā ar revidentu aplēsēm 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10 tūkstoši bērnu ar uzvedības
problēmām, un vairāk nekā 36 tūkstošiem bērnu pastāvēja jau pierādāms uzvedības problēmu iestāšanās risks – piemēram, šie bērni regulāri bez attaisnojoša iemesla neapmeklē izglītības iestādi, ir cietuši no vardarbības vai noziedzīga nodarījuma, atrodas ārpusģimenes aprūpē vai dzīvo ģimenē, kurā ir riski nepietiekamai bērna aprūpei. Tas nozīmē, ja šiem bērniem un to ģimenēm savlaicīgi netiks nodrošināts nepieciešamais atbalsts, ar laiku to uzvedības problēmas tikai saasināsies un būs nepieciešami daudz lielāki resursi atbalsta sniegšanai tiem, bet daudzos gadījumos uzvedības maiņa vairs nebūs iespējama. M. Āboliņa pieļauj, ka viņu skaits faktiski varētu būt vēl lielāks, jo apkopta informācija tikai no datubāzēm, un ne visu bērnu vajadzības ir reģistrētas kādā no sistēmām. “Tie nav 20 bērni “Naukšēnos”, bet katrs desmitais Latvijā. Tā ir liela sabiedrības daļa, un tas var skart daudzas ģimenes,” norāda M. Āboliņa.
Revīzijā secināts, ka pašvaldību rīcībā ir informācija tikai par nelielu daļu bērnu, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks. Galvenokārt tikai par tiem, ar kuru ģimenēm veic sociālo darbu vai kuriem sniedz sociālos pakalpojumus. “Likuma līmenī kompetenču sadalījums ir noteikts un sociālās vides izpēte, kas ietver arī šo bērnu un ģimeņu vajadzību patstāvīgu apzināšanu, ir pašvaldību lieta. Šī diemžēl nav pirmā revīzija, kurā Valsts kontrole norāda ne tikai uz to, ka šī funkcija netiek pildīta kvalitatīvi, bet faktiski netiek veikta vispār. Pašvaldības pat nezina, cik tajās ir ģimeņu ar bērniem, cik no tām ir viena vecāka, bet cik daudzbērnu ģimenes,” stāsta M. Āboliņa.
Vai uzreiz jāsoda?
Jau no 2016. gada Latvijā sperti pirmie soļi, lai mainītu pieeju bērnu administratīvajā sodīšanā, apzinoties, ka bērna labākajās interesēs ir samazināt tā saskarsmi ar sodošo sistēmu, kas nav vērsta uz pārkāpuma izdarīšanas cēloņu apzināšanu, un ka valstī ir svarīgi nodrošināt tādu justīcijas sistēmu, kuras galvenais mērķis ir audzināt nevis sodīt. Lai to īstenotu, bērnu izdarīto administratīvo pārkāpumu lietās atbildīgajām institūcijām primāri jāpiemēro nevis administratīvais sods (brīdinājums vai naudas sods), bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi. Revīzijā konstatēts, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu prioritāte bieži netiek ievērota.
“Diemžēl administratīvos sodus piemēro arī bērniem no bērnu namiem, neņemot vērā, ka aiz viņiem nestāv neviens pieaugušais, kurš varētu atbalstīt vai samaksāt sodu. Bieži vien šiem jauniešiem veic arī alkohola ekspertīzes, kuru izmaksas pārsniedz pat soda apmēru. Vēl esam novērojuši tendenci, ka, tuvojoties 18 gadiem, sodīšana ar administratīvo sodu pieaug, un rodas situācija, ka, sasniedzot pilngadību, uzreiz pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs. Jaunietis ir parādu jūgā un viņam atņem pat to mazumiņu, ko valsts jauniešiem nodrošina patstāvīgas dzīves uzsākšanai,” norāda M. Āboliņa. Viņa vērš uzmanību, ka katram pašvaldības un arī valsts institūciju darbiniekam, kurš iesaistīts darbā ar bērniem, jāapzinās, cik liela ietekme paviršai pieejai vienam gadījumam viņu ikdienā, var būt tālāka ietekme attiecībā uz to, kāds būs tālākais jaunieša dzīves ceļš un liktenis.
Piedalās projektos
Secināts arī, ka bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku un viņu ģimenēm nav pieejami pietiekami pakalpojumi ne primārajā prevencijas līmenī (pirms uzvedības problēmas vēl radušās), ne sekundārajā prevencijas līmenī (kad tās jau radušās). “Daudzi pakalpojumi pieejami tikai Rīgā. Diez vai ir tā, ka bērni, kuriem nepieciešama palīdzība, dzīvo tikai Rīgā,” pārliecināta M. Āboliņa. Daudzu pašvaldību izglītības iestādes neizmanto arī dažādu projektu iespējas piesaistīt trūkstošos speciālistus atbalsta sniegšanā bērniem vai par projektu līdzekļiem. Kā piemēri minēti programma “Stop 4 – 7” un projekts “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” (PuMPuRS).
Kurš vainīgs?
“Nevar teikt, ka vienmēr tieši sociālais darbinieks ir nekompetentais un vainīgais, kurš nav varējis pamanīt un atrisināt problēmu. Tas ir tikai viens no spēlētājiem pieaugušo komandā. Svarīga ir sadarbība. Vērtējot pēc bērna vecuma hronoloģijas – pirmais profesionālis, kurš redz situāciju, ir ģimenes ārsts. Viņš dodas pie jaundzimušā uz mājām un veic sociālo novērtējumu. Otrs posms – pirmsskolas izglītības vecums, un ne velti šobrīd runā par agrīno diagnostiku, jo laikā, kad bērns ir mazs, viņam atbalstu sniegt ir vieglāk un rezultāti būs labāki. Taču būtiski pareizu atbalstu saņemt uzreiz pēc diagnostikas, lai tā nekļūst par bērna apzīmogošanu bez risinājuma. Uzsākot skolas gaitas, svarīga loma ir izglītības iestādei, jo tur viņš pavada lielāko daļu laika un, ja būs kādas problēmas, tās būs redzamas. Piemēram, mācību kavēšana. Tikai tad, kad palīdzēt vairs nevar atbalsta personāls izglītības iestādēs, jādomā par specifiskiem pakalpojumiem. Ja ģimene ir nelabvēlīga – jāiesaista institūcijas,” norāda M. Āboliņa.
– Agita Bērziņa
