Militārie speciālisti uzskata, ka modernais karš ir arī ekonomisks, psiholoģisks un informatīvs, ar politiski motivētu ielaušanos datorsistēmās, to sabotāžu un spiegošanu. Sadzīviskā līmenī hibrīdkara elementi izpaužas kā manipulēšana ar ļaužu prātiem un iebiedēšana. Patiesība kopā ar puspatiesību, profesionālu propagandistu radītas viltus ziņas un veikli meli šaubu izraisīšanai, kā arī troļļu atklāti naidīgās izpausmes virtuālajā vidē. Varētu jau šo informatīvo lavīnu laist pār galvu, ja vien tā nešķeltu sabiedrību un neveidotu sprādzienbīstamus viedokļu blokus. Princips “skaldi un valdi”, ko pirms mūsu ēras esot formulējis senās Maķedonijas valdnieks Filips II, turpina kalpot par ieroci arī 21.gadsimtā.
Nesen Latvijā tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kas līdzās skaidri paustam viedoklim uzrādīja kādu vērā ņemamu faktoru. Uz jautājumu, kuru pusi atbalsta saistībā ar Krievijas iebrukumu jeb “specoperāciju” Ukrainā, 46 % aptaujāto, kam ir krievu sarunvaloda ģimenē, atbildēja – “ne vienu, ne otru”, savukārt 11 % respondentu izvēlējās viedokli “grūti pateikt”. Par ko liecina šo 57 % pozīcija? Vai pelēkā zona slēpj bumbu ar laika degli?
Katram savs temps
Jēdziens “viedoklis” klasiski tiek skaidrots kā uzskats, izpratne, attieksme vai nostāja kādā jautājumā. Ikvienam viedoklim ir autors, kurš atspoguļo savas subjektīvās domas, un viedokli nevar pārbaudīt tieši.
Psiholoģe Inta Santa piebilst, ka viedoklis ir prāta veidots, pausts vai nepausts spriedums, kas pilnīgi noteikti veidojas vairāku komponentu mijiedarbībā. “Tas, ka esam Latvijas iedzīvotāji, ir tikai viens no faktoriem. Citi ietekmējošie faktori var būt šaurāki – ģimene, sociālā vide, informatīvā telpa, kurā dzīvojam. Viedokli veido arī dzīves pieredze, intelekts, zināšanu līmenis – ko esmu mācījies, lasījis un sapratis. Tāpat uzskatus ietekmē tas, kā skatāmies uz pasauli.”
Bet kāpēc daļa sabiedrības savu viedokli neatklāj? I.Santa rosina palūkoties caur motivācijas prizmu – kā tieši šāds viedoklis formējies. Viņasprāt, dažiem cilvēkiem, lai izveidotu viedokli, nepieciešams ilgāks laiks, nedēļa, mēnesis vai pat vairāk. Līdz tam viņi saka, ka viedokļa nav. Savukārt citi savus spriedumus maina ātri un raiti, sak, šodien man ir tāds viedoklis, bet rīt vai parīt, iespējams, būs cits. Viedoklis var “nebūt” arī tāpēc, ka cilvēks kādu apsvērumu (motivācijas) dēļ izvairās to atklāt. Piemēram, “es nevēlos izraisīt konfliktu”, “es nevēlos aizskart kāda jūtas”, “es gribu saglabāt labas attiecības ar visiem”. Vai arī es baidos sevi apgrūtināt ar smagām lietām, jo gribu pa dzīvi iet viegli.
Nereti reakcija uz bailēm ir piesliešanās stiprajam, agresoram.
Psiholoģe uzsver, ka negrasās noniecināt kāda uzskatus, bet atgādina – pat koncentrācijas nometnēs bija ieslodzītie, kuri izdzīvoja ar uzstādījumu: šis viss ir filma, pasaka, kam jāiziet cauri.
Esam tik dažādi!
Cilvēki, kuri neslēpj savu pārliecību, mēdz spriest, ka pelēkajā zonā slēpjas glumie, kam īsti nevar uzticēties: nav paredzams, ko tādi iesāks “X stundā” – šaus mugurā vai arī sava labuma dēļ būs gatavi nodot gan kaimiņu, gan tuvinieku.
I.Santa saprot nostāju salikt visus labajos un sliktajos, vienlaikus vēršot uzmanību, ka reizēm tie, kuri sevi sauc par labajiem, kaut kādā dzīves periodā skaļi nodeklarē pilnīgi pretējo. Savukārt indivīds, kura viedoklis vienā pasaules daļā tiek uzskatīts par sliktu, savā izpratnē var rīkoties kā labais.
“Nav runa par kažoka mešanu uz otru pusi, cilvēkam ir tiesības mainīt viedokli. Tas, kā to uztveram, liecina ne tik daudz par otru cilvēku, kā par mums, kam ir tendence visu dalīt kategorijās – balts un melns. Pēc lielveikala “Maxima” sabrukšanas Zolitūdē dzīvojoša paziņa palūdza mani iztulkot latviski tekstus no krievu valodas ievietošanai viņas izveidotajā mājaslapā, lai upuriem un viņu piederīgajiem būtu vienots informācijas avots. Piekritu un ar tādu kā misijas apziņu vairākas dienas pavadīju tulkojot. Pēc laika aizgāju uz kādu nodarbību, tur tika apspriesta arī šī traģēdija. Pazīstams cilvēks skaļi deklarēja, ka nekad mūžā vairs “Maximā” neiepirksies un visi, kas to darīs, būs nodevēji. Sapratu, ka nevaru uz šo cilvēku normāli paskatīties, jo, manā izpratnē, tā nebija adekvāta reakcija šīs nelaimes sakarā. Piecēlos un izgāju no telpas, neko nesakot. Protams, pēc laika viss nosēdās, turpināju ar šo vīrieti komunicēt un sadarboties, jo sapratu, ka viņam tā ir norma – ātri formulēt un paust viedokli un tikpat ātri to aizmirst. Viņš joprojām dodas uz “Maximu” iepirkties. Tajā mirklī, izkliedzot frāzi par attiecīgā lielveikala boikotēšanu, vīrietis sabiedrībās acīs pozicionējās kā labais, turpretī es, kura klusējot piecēlās un aizgāja – sliktā. Nepaudu viedokli, jo man bija sāpīgi: tulkojot nācās lasīt neskaitāmus sēru paziņojumus un citus ar šo lietu saistītus dokumentus. Mēs esam ļoti dažādi, un ir vērts mēģināt izturēties pret dažādību ar cieņu, dodot cilvēkiem laiku mainīties. Protams, ir situācijas, kad laika vairs nav, Ukrainā šobrīd ir aktuāls jautājums par izdzīvošanu.”
Saglabāt saites
Psiholoģe norāda, ka pašlaik mēs visi teoretizējam, un pieturas pie pārliecības, ka nedrīkstam kādu “nogalināt”, nedomājot par to, ka viņš varētu būt “labais”. Tas, ka cilvēks nav paudis savu viedokli, nenozīmē, ka viedokļa nav. Iespējams, ka viedoklis vēl tikai formulējas.
“Manuprāt, pelēko zonu der izpētīt, jo tā ir avots, no kā gūt vērtīgu informāciju. Iespējams, cilvēkā notiek smagi psiholoģiski procesi. Man ir daudz krieviski runājošu paziņu Krievijā un citās valstīs. Redzu, cik viņiem ir grūti pieņemt lēmumu, jo sabrukusi daļa viņu pasaules, daļa galveno vērtību, kam ticējuši gadu gadiem. Ir tāda multfilma par skudriņu un sauli. Katrs no kukainīšiem domāja, ka sauli nes liela skudra, maijvabole vai briežvabole. Ja uz pasauli skatāmies tikai caur savu prizmu un pēkšņi tā brūk, sagriežas otrādi, pārmaiņas ir ļoti grūti pieņemt.”
I.Santa neslēpj, ka viņai personīgi pasaules sagriešanās otrādi notika pirms divdesmit gadu sasniegšanas, un jaunības maksimālismā tas šķita mazsāpīgi. Turpretī cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvojuši vienā vidē, nebūt nav tik vienkārši. Pārliecināšana te neder, ceļš katram pašam jāiziet.
Psiholoģe draugiem ārzemēs šajās dienās rakstījusi: “Bērnībā es izvēlējos mācīties angļu valodu, jo astoņdesmito gadu sākumā pasaules daļā, kurā dzīvoju, valdīja naratīvs: Amerika var uzbrukt ar kodolieročiem, lai iekarotu, un mums būs jāsaprot, kas notiek kara laikā. Tāds viedoklis joprojām saglabājies lielā daļā Krievijas. Bet tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka tagadējā situācijā mana priekšrocība būs krievu valodas zināšanas. Šobrīd mēs esam kareivji ar to, ko sludinām – ar kādu informāciju dalāmies, kam spiežam “patīk”.”
Pretstāve spilgti jūtama sociālajos tīklos, kur pretēju uzskatu dēļ pašķīst ne viena vien draudzība. Tomēr jāatceras, ka virtuālajā laikmetā dažādi spēki cenšas ar mums manipulēt, pievērst sev uzmanību, lai nopelnītu naudu. Un kur nauda, tur attīstība. Gudrākais tagad būtu ievērot informatīvo higiēnu un nepieņemt lēmumus melno ūdeņu – baiļu un panikas iespaidā.
Politoloģe Jekaterina Šuļmane, cilvēks ar augstu intelekta līmeni, savās lekcijās stāsta, ka drošākais, pie kā šajā trakajā pasaulē pieturēties, ir cilvēciskas attiecības ar cilvēkiem, kas apkārt. “Viņi būs vienīgie, kas glābs. Turieties cits pie cita! Sociālo tīklu var nebūt, bet sociālās saites paliek. Nesaraujiet šīs saites: jūs nezināt, kā tās kādreiz var noderēt un kādi laiki vēl priekšā.”
- Valija Beluza
