Tik lielas bailes, ka jāraud. Tādas sāpes, kas iekšas rauj pušu. Vainas sajūta par atzīmētu Sieviešu dienu vai kopā ar bērnu apmeklētu teātra izrādi. Bezspēcība. Neizpratne. Sajūta, kad neko vairs nejūt, kad neko negribas. Tik plaša ir emociju gamma, ko Ukrainas kara laikā izjūtam. Kā ar to tikt galā un palikt pietiekami stipriem, stāsta krīzes psihologs Gints Kapenieks.
- Sarunās ar pedagogiem esmu dzirdējusi, ka vidusskolnieces pirmajās kara dienās stundās pat raudāja. Viņas atzina, ka ir ļoti, ļoti bail par to, kas notiks. Līdzīgas sajūtas bija pieaugušajiem. Ko darīt, ja bailes paralizē dzīvi, ikdienu?
- Bieži vien šajā gadījumā runa ir nevis par bailēm, bet par trauksmi. Lai to mazinātu, der apdomāt reālu rīcības plānu, ko darīt tieša apdraudējuma gadījumā: bēgt vai palikt; ja bēgt, tad uz kurieni, kādā veidā un ko ņemt līdzi. Kādam varbūt palīdz 72 stundu izdzīvošanas somas sagatavošana.
Savukārt, ja runājam par bailēm, tās ir dažādas. Objektīvas, sargājošas bailes ir normālas – tā ir aizsargreakcija. Šajā gadījumā var izstrādāt plānu, kā ar bailēm tikt galā. Neirotiskas bailes ir tad, kad kaut ko sadomājamies, bet reāla pamatojuma tam nav. Lai sev palīdzētu, uz pasauli vajadzētu paskatīties eksistenciāli: cilvēce savā attīstībā visu laiku ir gājusi cauri kariem – tas ir bēdīgi, skumji, bet tāda tā dzīve ir. Jāmēģina to pieņemt. Pieņemt savu ierobežotību, jo ir lietas, ko nevaram mainīt. Te vietā būtu teiciens: “Dievs, dod man spēku mainīt to, ko es varu mainīt. Dievs, dod man pacietību pieņemt to, ko es nevaru mainīt. Un, Dievs, dod man prātu atšķirt vienu no otra.”
– Bezspēcības sajūta ir otra emocija, par ko ļoti bieži dzird. Vai šajā gadījumā var palīdzēt brīvprātīgais darbs ukraiņu labā?
– Gulēšana gultā un vaimanāšana, cik briesmīgi viss ir, nevienam nepalīdzēs. Tā vietā labāk tiešām iet, darīt – kaut vai savus ikdienas pienākumus veikt. Varam arī palīdzēt saviem apkārtējiem un bēgļiem.
– Nesen bija 8.marts – tomēr svētki, bet dzirdēju, ka ir ģimenes, kas tos neatzīmēja, jo liekas nepiemēroti šajā laikā kaut ko svinēt. Tāpat lasīju ierakstu sociālajos tīklos, ka sabiedrībā zināma sieviete aizveda meitu uz teātra izrādi, bet pēc tam jutās vainīga, ka izklaidējas laikā, kad citur mirst cilvēki. Vai ir jājūtas vainīgiem? Vai ir jāpārtrauc atzīmēt un svinēt?
– Ir teiciens par dzīrēm mēra laikā. Varu pateikt par sevi – es arī šogad 8.martā biju ļoti pieticīgs ar apsveikumiem. Manī nebija vainas izjūtas. Jūtos tā, ka šis ir skumju laiks. Ja noskaņojums ir tāds, ka nekas priecīgs šajā brīdī Eiropā nav, vai to vajag mākslīgi uzkurināt un veidot ļoti lielu pozitīvismu? Varbūt kādam tas ir vajadzīgs. Domāju, ka šajā gadījumā ir svarīgs katra paša iekšējais stāvoklis.
– Kas palīdz sevi sakārtot? Jau pieminējāt ikdienas ritma saglabāšanu, fizisku palīdzības sniegšanu. Kas vēl – sports, daba, dārza darbi?
– Mēs zinām, ka ir divi pasaules redzējumi: pesimistiskais un optimistiskais. Šajā laikā, par spīti visam, vajadzētu saglabāt optimismu: mēs varēsim, mēs izdarīsim. Iesaku noskatīties Roberto Beninji deviņdesmitajos gados uzņemto filmu “Dzīve ir skaista”. Tā vienlaikus ir gan drāma, gan komēdija. Iedvesmojoša filma, kā grūtos laikos sevi noskaņot uz pozitīvo stīgu. Stāsts ir par Otro pasaules karu, kad Itālijā ienāk fašisti, un ebreju ģimeni, kurā aug mazs puisītis. Par to, kā sākās viņu ciešanu process – kā tiek diskriminēti, izsūtīti uz koncentrācijas nometni. Tētis ir nelabojams optimists un visu procesu pārvērš par tādu kā spēli, lai dēlam, kuram ir septiņi, astoņi gadi, to būtu vieglāk pārdzīvot.
– Zinu, ka ir arī daļa senioru, kas šajā laikā tikai sēž pie televizora un klausās ziņas par Ukrainā notiekošo, pārdzīvo par to. Vai šīs informācijas daudzumu savā ikdienā vajadzētu dozēt, lai saglabātu veselo saprātu?
– Viegli pateikt – dozēt. Arī pēc sevis varu teikt, ka domas ar to ir aizņemtas visu laiku. Regulāri sekoju līdzi notikumiem, lasu un klausos intervijas. Nav iespējams atslēgties, paņemt grāmatu un lasīt kaut ko par citu tēmu, paskatīties kādu filmu, jo diemžēl tā “filma”, kas notiek Ukrainā, ir ļoti spēcīga, sevī ieraujoša. Bet šī apmātība ir jāizdzīvo. Zināmā mērā tieši tāpat bija ar Covid-19. Sākumā neviens ne par ko citu nedomāja. Bet tagad katru dienu Latvijā ir tūkstošiem saslimušo, līdz divdesmit mirušo. Mēs par to vairs tik ļoti neuztraucamies. Cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka vienā brīdī mēs pierodam un tas vairs neliekas tik šausmīgs, tāpēc sākam dzīvot savu ikdienas dzīvi.
– Pēc kādiem signāliem cilvēks var secināt, ka pats saviem spēkiem netiks galā ar nomācošajām sajūtām un vajag meklēt palīdzību pie speciālista?
– Karavīri, esot frontē, darbībā, veicot kaujas uzdevumu, visu spēj izturēt. Bieži vien problēmas – neirozes, psihosomatika – sākas pēc atgriešanās un ieiešanas mierīgajā dzīvē. Mēs visi tagad kaut kādā ziņā esam karadarbībā, ietekme uz psihoemiocinālo veselību, piemēram, posttraumatiskā stresa sindroms, parādīsies tikai vēlāk. Ja ar to nevar tikt galā, noteikti jāmeklē palīdzība. Pirmkārt, vajadzīgas sarunas ģimenes lokā. Mēs viens otram esam pietiekami labi psihologi un psihoterapeiti. Otrkārt, Covid-19 striktie ierobežojumi ir beigušies un var sākt apmeklēt nodarbības, piemēram, meditāciju, jogu. Izvēle atkarīga no tā, kas katram tuvāks un kas palīdz atgūt iekšējo līdzsvaru. Ja nekas no tā nepalīdz, tad gan var apmeklēt speciālistu – psihologu vai psihoterapeitu.
– Reizēm pārņem bažas – kādi izaugs mūsu bērni, kādas būs viņu emocionālās traumas? Viņi jau divus gadus dzīvo pandēmijas ēnā, tagad nākamais spēriens – karš.
– Ir bērni, kas auga Pirmā pasaules kara laikā. Ir bērni, kas auga Otrā pasaules kara laikā. Ir bērni, kas pārdzīvoja laiku, kad pasauli pārņēma spāņu gripa. Viņi to pārdzīvoja, bet traumas, protams, palika. Vēlreiz atkārtoju – pašiem ģimenē jācenšas veidot atmosfēru, kurā bērni jūtas droši un stabili. Ja tā nebūs, nedrošības sajūta paliks kaut kur iekšā bērnā un dzīves laikā sāks, tā teikt, līst ārā. Bet te atkal jāsaka – tāda tā dzīve ir.
– Netraumētas paaudzes nemēdz būt…
– Ja bērni aug siltumnīcas apstākļos, kur viss ir ideāli, ja dzīvojam leiputrijā, sākas stagnācija. Caur krīzēm notiek cilvēka personīgā attīstība, visa sociuma un valstu attīstība. Šis karš pēc idejas ir divu civilizācijas virzienu sadursme – divu pasaules redzējumu, vērtību sistēmu sadursme. Autoritatīvā, varas pozīcija “no augšas”, pakļaušana cīnās pret demokrātiju, pieņemšanu, pozīciju “blakus”, pieļāvumu būt daudzveidīgiem. Tas mūs novedīs augstākā apziņas līmenī. - Ilze Šķietniece
Uzziņai
Kā mazināt trauksmi un bailes no kara?
/ Racionāli izdomā, kā rīkosies tieša apdraudējuma gadījumā.
/ Ja bēgsi, izdomā, uz kurieni un kādā veidā, ko ņemsi līdzi.
/ Ja paliksi, izdomā, kur slēpsies uzbrukuma brīdī.
/ Ja dosies aizstāvēt savu valsti, skaidri pasaki to ģimenei.
/ Sarūpē visu nepieciešamo 72 stundu izdzīvošanas somai (buklets par šo tēmu atrodams “Sargs.lv”).
/ Veic ikdienas rutīnas pasākumus. Kārto, tīri, mazgā, spodrini.
/ Palīdzi saviem līdzcilvēkiem vai ukraiņu ģimenēm, kas ieradušās bēgļu gaitās.
/ Ziedo un palīdzi sašķirot ziedojumus labdarības organizācijās.
