Kā reaģēt uz Ukrainā notiekošo karadarbību un kā dzīvot tālāk? Vai drīkst svinēt svētkus, baudīt dzīvi un priecāties, kamēr citviet cilvēki cieš? Karš Ukrainā var būt iemesls, lai cilvēka dzīvē būtu krīze. Par to var signalizēt bezmiegs, paaugstināta aizkaitināmība vai satraukums, kā arī citas sajūtas, kas pasliktina dzīves kvalitāti. Tomēr krīzes cilvēka dzīvē ir pilnīgi normālas. Atšķiras vien reakcija uz tām un risinājumi. Psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro, ka krīze ir cilvēka reakcijā uz trauksmes pilnu dzīves situāciju vai notikumu, kas izjauc ierasto lietu kārtību, bet kam ir potenciāls attīstīt jaunu, labāku līdzsvaru.
“Tas nozīmē, ka trauksmes pilns notikums izjauc kārtību, bet no tā varam kļūt labāki. Katri sarežģījumi ko māca, kļūstam spēcīgāki. Ir arī gadījumi, kad, iekrītot krīzē, cilvēks nespēj no tās izkāpt ārā labāks, bet nonāk turpat, kur bija, vai pat zemāk. Ja esam izkāpuši tajā pašā vietā, neko daudz no situācijas tātad neesam iemācījušies. Kāpēc tas jāzina? Daudzi iedomājas, ka dzīves līnija ir slīpa – bez kritumiem un svārstībām – iet uz augšu vai leju. Tā nav! Dzīve ir dinamiska, mainīga, ar virzību uz priekšu. Ejot uz augšu, kritieni ik pa brīdim ir normāli,” saka A. Miksons. Sliktākais, ko cilvēks var darīt – šos kritienus sev pārmest. “Tas uzreiz nenozīmē, ka iestājusies melnā līnija un man nekas labs nenotiek. Ja zinām, ka svārstības ir normālas, uz krīzēm skatāmies mazliet citādi,” saka A. Miksons.
Reaģējam atšķirīgi
Vienkāršojot, ir divu tipu situācijas, ko dzīves laikā pieredzam – attīstības un traumatiskas. Attīstības situācijas ir bērnudārza un skolas gaitu uzsākšana, pubertāte, darbs, attiecības, bērna piedzimšana, valstu maiņa. “Attīstības krīzes ir notikumi, kam mēs visi ejam cauri. Tad, ja skolotājs sāk strādāt citā skolā, mainot dzīvesvietu vai profilu. Normāls dzīves progress. Ja skola sabrūk vai to slēdz, tā būs traumatiska krīze,” saka A. Miksons. Tomēr katrs uz krīzēm reaģē citādāk un arī izdzīvo tās citādāk. Kādēļ tā? Jo katram ir sava unikālā iepriekšējā pieredze, kas veidojās jau no bērnības.
Kā salīdzinājumu A. Miksons min bērnudārza gaitu uzsākšanu. Tas, kā bērns iejutīsies bērnudārzā, ir atkarīgs no viņa temperamenta, reakcijas uz stresa situācijām, dzīves vides, kurā bērns aug (vērtībām, priekšstatiem). “Nonākot bērnudārzā, pēkšņi jāsaskaras ar ļoti daudzām jaunām lietām. Krīzē, jaunā situācijā, ir pilnīgi normāli, ka ejam secīgi cauri dažādām reakcijām, piemēram, emocionālām, kognitīvām, fiziskām. Emocionālās ir bezspēcība, bailes, dusmas, kauns, kognitīvās – palēnināta domāšana, kļūdu pieļaušana, neuzmanība, grūtības koncentrēties, fiziskās – reiboņi, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, grūtības iemigt, vēdera sāpes, svīšana, trīce,” saka A. Miksons.
Sava loma – arī pieredzei
Sākumā, nonākot krīzē, var būt arī šoks jeb liekas, ka reakcijas nav – gluži kā bērnam pirmajā bērnudārza dienā nav nekādas reakcijas un viņš neraud. “Vecāki priecīgi, bet, visticamākais, bērns vēl nav apjēdzis, kur ir atvests. Viņš domā, ka vecāki pieļāvuši kļūdu, rītdien būs citādāk. Diemžēl ne rīt, ne aizparīt, ne pēc nedēļas nav citādāk un bērns konstatē, ka tā nav kļūda. Viņu regulāri tur ved. Tajā brīdī var ieslēgties reakcijas fāze, kas var izpausties emocionāli, fiziski, kognitīvi – kas tika aprakstīta jau iepriekš. Tas nav tikai par bērnudārzu, bet arī par skolu, pubertāti un visu citu. Ir normāli, ka dažādi bērni reaģē dažādi – viens raudās, otrs skries prom, trešais sēdēs kaktā, ceturtais iesaistīties un būs priecīgs. Reakcijas fāzi paātrināt nevaram. Katram cilvēkam tā aizņems savu laiku,” saka A. Miksons.
Kā palīdzēt? “Varam būt atbalstoši, palīdzēt pārvarēt bailes un dusmas, būt blakus, ļaut raudāt, bet vienlaikus sev arī atgādināt – tas prasīs laiku. Kad reakcijas fāze beigusies, sākas pārorientēšanās fāze – meklējam veidus, kā tikt galā ar jauno situāciju un adaptēties. Pieredze, ko bērns iegūs dārziņā, ļoti bieži kalpos kā atskaites punkts vēlākam laikam. Pieredzi viņš integrēs sevī. Šādu mazo pieredžu dzīvē ir daudz. Ienākot jau skolā, smadzenēm ir priekšstats, kas te notiks. Vai vide būs atbalstoša vai briesmīga? Iepriekšējā pieredze ļoti var kropļot jauno pieredzi. Tas nav tikai par bērna vecuma posmu, bet arī vēlāk dzīvē. Atšķirība tikai tāda, ka bērniem pieredzes ir mazāk. Pieaugušajiem tās ir daudz un reizēm ir grūti saprast, uz kuras iepriekš gūtās pieredzes jaunajā situācijā balstīties,” norāda A. Miksons.
Divas krīzes ir par daudz
Diemžēl dzīves laikā nākas piedzīvot ne tikai attīstības, bet arī traumatiskos sarežģījumus, kas nav paredzami. Tomēr līdzīgi kā attīstības krīzes, arī traumatiskās krīzes izjauc ierasto lietu kārtību un prasa pielāgoties. Stadijas ir tās pašas – sākumā ir šoks un noliegums, kam seko reakcija un pārorientēšanās.
“Ķēpa sākas tad, ja abas krīzes pārklājas. Bērns pāriet no sākumskolas uz pamatskolu, kas ir pilnīgi normāli, un tā ir attīstības krīze, bet vienlaikus šajā laikā vecāki šķiras vai nomirst kāds tuvinieks. Vecākiem vai tuviniekiem tā būs tikai traumatiska krīze, bet bērnam vienlaicīgi tās ir abas krīzes. Psihei ir par maz resursu, lai tiktu ar abām galā, tādēļ viena būs prioritāra. Visbiežāk – traumatiskā, jo ir daudz akūtāka. Ja vecāki šķiras, bērns fokusējas uz to. Viņš būs nomākts, nespēs koncentrēties. Skolotāji to redz savās stundās, bet ne obligāti šīs sajūtas ir saistītas ar skolu vidi. Skolotājs redz tikai rezultātu. Tas arī nozīmē, ka attīstības krīzi bērns nevar izdzīvot. Tā kā mājās nav miera, tad sadraudzēties ar jaunajiem klasesbiedriem, iepazīt skolas telpas kļūst otršķirīgi. Palīdzēt var ārējie resursi – atbalstoši vecāki un skolotāji, psihologs,” skaidro A. Miksons.
Krīzes ir jādzīvo un jārisina, nevis tās jānoliedz. Pretējā gadījumā – nākamajās dzīves grūtībās cilvēks reaģēs divtik asi. Piemēram, cilvēki, kuri neatrisināja vīrusa Covid-19 krīzi, jauno krīzi, karadarbību Ukrainā, uztver daudz asāk.
Sākoties tai, cilvēkiem bija bailes, trauksme, bezpalīdzība, dusmas, palēnināta domāšana, kļūdu pieļaušana, nespēja koncentrēties, izmainīta apetīte, nespēja aizmigt. “Tā bija reakcija. Ir pagājušas vairākas nedēļas, un redzam, ka ir cilvēki, kuri joprojām ir nolieguma jeb šoka fāzē, bet lielākā daļa ir reakcijas fāzē. Tajā esošie joprojām nespēj nomierināties un normāli turpināt savu ikdienu – ir stresā, daudz lasa ziņas. Pārdzīvo un nespēj likties mierā. Tie, kuri pārorientējās, ir atgriezušies normālā ikdienā, ko diemžēl ļoti bieži pārprot un dēvē par vienaldzību. Tā nav. Vienaldzība būtu, ja teiktu, ka Ukrainā nekas nenotiek,” stāsta A. Miksons.
Prāts meklē vainīgo
Ja ir kaut kas, ko cilvēks nevar ietekmēt, tas izraisa bezpalīdzību. Tā šobrīd saistībā ar karu cilvēki Latvijā jūt bezpalīdzību. “Cilvēks nevar ietekmēt kara situāciju, tuvinieka nāvi vai atlaišanu no darba. Tur neko nevar darīt. Lēmumi ir pieņemti. Atzīt bezpalīdzību ir sarežģīti, un, ja to neatzīst, tas raisa dusmas, kas arī kaut kur jāliek. Prāts meklē kādu vainīgo un tādus arī atrod. Ukrainai tieši palīdzēt nevaram. Varam uzņemt bēgļus, sniegt humāno palīdzību, ziedot naudu. Cilvēks Latvijā var izjust aizkaitināmību par lietām, kas nemaz nav patiesie dusmu iemesli. To var salīdzināt ar skolotāju dusmām. Dusmas ir uz kādu skolnieku, bet tās izlādē uz mājiniekiem, vīru vai bērniem. Vai tieši pretēji – sliktas sajūtas mājās tiek izlādētas skolas vidē. Var sev atgādināt – vai tiešām tas, par ko šobrīd satraucos, ir patiesais iemesls? Dot sev iespēju vismaz aizdomāties,” saka A. Miksons.
Ļoti daudzi ir iestrēguši liekā vainas izjūtā par to, ka nedrīkst dzīvot tālāk, atpūsties, jo citviet cilvēki cieš. “Cilvēki ir cietuši vienmēr, šis nav pirmais karš. Tas fonā ir bijis vienmēr. Nav jābūt vienaldzīgiem. Var rūpēt tas, kas notiek Ukrainā, tādēļ varam atbalstīt Ukrainas tautu. Tomēr tas viss būs velti, ja mēs paši neturpinām attīstīties un esam konstantā stresā. Vārdu sakot, sniedzot palīdzību, ir svarīgi pašiem neizdegt vai, kā lidmašīnu drošības instrukcijā teikts – skābekļa maska sākumā jāuzliek sev, tikai tad savam bērnam. Jāatzīst, ka ir krīze, un jāmēģina tikt ar to galā. Ja nepieciešams, jālūdz speciālista palīdzība, bet jāvirzās uz priekšu,” saka ārsts.
– Agita Bērziņa
Vērts zināt!
1. Dzīves laikā cilvēks piedzīvo dažādas krīzes, un tas ir pilnīgi normāli.
2. Katram cilvēkam reakcijas uz krīzi būs līdzīgas – fiziski, emocionāli, kognitīvi – kuras izteiktāk, tas jau atkarīgs no individuāliem faktoriem.
3. Risināt krīzes. Ir vērtīgi atgādināt sev par krīzēm, kas savulaik bijušas, bet nav risinātas. Ir laiks to darīt tagad. Līdzīgi kā nesakārtotam skapim – tas agrāk vai vēlāk jāsakārto.
4. Izlikt dusmas tur, kur ir jēga, nevis dusmoties un raizēties par lietām, ko nevaram mainīt.
