Guna Rukšāne: “Uz ziemu atstāju klāt pie puķēm lakstus, jo dabā taču arī tos neviens rudenī nenolauž.”
Puķkopjiem Gunai un Jānim Rukšāniem ir divas sezonas gadā – pusgads dārza darbos un pusgads vai ziemas mēneši grāmatu rakstīšanai. Viņi ir dzīvespriecīgs un saskanīgs pāris, viens otru uzlūko ar joprojām gādīgu un mīlošu skatienu, tajā pašā laikā prot par otru labvēlīgi pajokot. Viņu abu kaislība ir puķes, un Guna neslēpj – tas ir ļoti svarīgi, lai pārim būtu kāda kopīga aizraušanās.
Abi deg par vienu
“Par ko gan cilvēki var runāt vēl bez tā, ko dara bērni, kādi pasaulē notikumi – vajag kādu kopīgu tēmu, par ko abi deg. Ja saka, ka mājās par darbu nerunā – apšaubu, tie visi drusku mānās. Kuram gan vēl izstāstīsi, ja ne vistuvākajam! Es kā brīvais radikālis mīlu pati visu “izkost”, bet pārrunāt ar vīru visas lielās lietas puķkopībā man ir ļoti svarīgi. Tiesa, man ļoti ilgi un grūti nācās viņam blakus stāties. Saprotiet, kultūras darbiniece pēkšņi nolemj nodarboties ar dārzkopību bez jebkādām zināšanām un prakses, izņemot to, ka bērnībā palīdzēju mammai Alsviķos – viņai nogāzē bija zemeņu vagas, kas mums ar māsu bija jāravē un vakaros jāsargā no garnadžiem. Domāju, man ir iedzimts talants, jo mana mamma bija ļoti čakla. Jānis jau tādēļ paņēma mani par sievu, ka viņam vajadzēja čaklu ravētāju! Pārējo es no vīra iemācījos un kļuvu patstāvīga,” ar humoru stāsta G.Rukšāne.
Jauna grāmata caur humoru
G.Rukšānei patīk humors un cilvēki, kuri saprot humoru, ar kuriem caur humoru var rast vieglu sarkasmu. Tādēļ humora caurstrāvota tapusi jauna grāmata, šoreiz – ar dažādiem stāstiem, nevis par puķēm.
“Domāju: par flokšiem grāmata man ir uzrakstīta, par vispārējām dārza būšanām jau divas – “Dārza maģija” un “Dārza spēks”. Ko tagad? Biju izlielījusies, ka rakstīšu par hostām, bet tas mani tomēr neaizrāva, bija šaubas, vai cilvēkus tas maz interesēs, turklāt no zinātniskā viedokļa hostas ir diezgan sarežģīta kultūra. Jānis gan man iebilst, ka tas esot štrunts salīdzinājumā ar krokusiem. Uzrunāju ģimenes locekļus un draugus pastāstīt man kādu atgadījumu no dzīves – nekā! Tad pati sāku atcerēties dažādus stāstus, līdz tie nāca kā no pārpilnības raga. Nepagāja ne īss, ne garš brīdis, kad varēju izdevniecībai “Apgāds Zvaigzne ABC” iesniegt humora stāstu grāmatu “Pasmaidīsim”. Līgumu noslēdzu janvārī, pašlaik vēl nav zināms, kad grāmatu izdos, bet būs. Tapuši stāsti arī jau nākamajai grāmatai. Rakstīšana ir ļoti jauka!” aizrautīgi atzīst G.Rukšāne un atklāj, ka pašlaik kopā ar mazmeitu raksta arī savu dzīvesstāstu: Guna diktē, mazmeita pieraksta datorrakstā.
Mīlestība pret flokšiem
Puķe, kuras dēļ G.Rukšāne kļuva par selekcionāri, ir flokši. “Dobē bija iekritusi flokša sēkliņa, kura bija pamanījusies izaugt. Ja jūs esat cītīgi ravētāji un vienmēr izravējat dobes tā, ka zeme melna, tad šādu ziediņu nekad neieraudzīsiet. Bet šī sēkliņa izauga, un uzziedēja zieds, šo šķirni nosaucu ‘Pārsteigums’. Tad sapratu, ka es arī gribu būt selekcionāre. Lai gan Jānis jau iepriekš mani rosināja, vai negribu tomēr paeksperimentēt un kaut ko sakrustot, es tikai atbildēju: “Dievs ir radījis tik skaistus ziedus, kam mums, cilvēkiem, tur jaukties pa vidu!”” atceras G.Rukšāne. Viņa uzsver – katrai šķirnei ir savi kvalitātes rādītāji.
Flokšu mīļotāja atzīst – ja dobē floksim stiebrs noliecies un aizlūzis, tas ir no pārāk straujas augšanas. “Vienīgais līdzeklis, ko flokšiem iesaku pret miltrasu, ir sēra pulveris – jau pēc Jāņiem iebērt to vecā kaprona zeķē un pie augstas gaisa temperatūras, ap plus 25 grādi, nobērt augus. Pirmo reizi profilaktiski, otro reizi vēl pēc lietus. Parasti ar divām reizēm arī pietiek,” norāda dārzniece.
G.Rukšānes aizraušanās ir arī hostas – daļai no tām ir ļoti krāšņi ziedi, citas priecē ar krāšņām lapām. “Piemēram, ar ziliem pilienveida ziediem zied hosta ‘Meža zvans’ – ziedi pilnībā neatveras, bet ir ļoti skaisti. Ir arī hosta ar baltām lapām, bet secinu, ka tai Latvijas klimats ne īpaši patīk. Starp hostām ļoti labi var stādīt martagonlilijas – tās aug garas, sāk ziedēt jau maija vidū,” saka G.Rukšāne.
Rukšānu dārzā ir arī Sibīrijas īrisu kolekcija. G.Rukšāne atzīst, ka to ziedi lieliski der kompozīcijām.
Sapņu zeme Irāna
Savukārt Jānis Rukšāns Latvijā un pasaulē pazīstams kā aizrautīgs selekcionārs un dārzkopis ar īpašo mīlestību uz krokusiem. Viņš ir arī vairāku grāmatu autors. Kā pats atzīst vienā no savām grāmatām – laikam piedzimis jau ar lāpstu rokā!
“Kolekcionāri ir slimi cilvēki – to jūs visi zināt! Katram kolekcionāram svarīgi, lai viņam ir kas tāds, kā nav kaimiņam vai konkurentam,” saka J.Rukšāns un stāsta par savu kaislību – braucieniem uz kalniem, kur selekcionārs vienmēr var atrast kādu jaunu sugu – ne tikai krokusu. Tur var stundām staigāt krustu šķērsu, riņķī apkārt, līdz atrod!
“Viena no kolekcionāru sapņu zemēm ir Irāna. Šī valsts ir ļoti maz pētīta, tādēļ tur var atrast ļoti daudz ko jaunu. Šopavasar atkal došos uz Irānu, tas man būs jau piektais brauciens uz šo zemi. Jau pirmā brauciena laikā uz Irānu atklāju vairākas jaunas sugas, kas līdz tam zinātnē nebija pazīstamas,” lepojas J.Rukšāns.
Pirms vairākiem gadiem brauciena laikā Irānā Guna piezvanīja Jānim īstajā brīdī – viņš tikko kalna galā bija uzgājis atkal jaunu krokusa sugu un par godu telefona zvanam tik nozīmīgā mirklī nosauca to sievas vārdā. Guna nav palikusi vīram parādā, jo viņa vārdā nodēvējusi savu hibrīdu martagonliliju ‘Jānis’. “Šai martagonlilijai ir vīrišķīgs paskats – melni kāti un maigi violeti ziedi. Man ir arī hosta ‘Lielais Jānis’. Patiesībā vīriešu vārdos nodēvētas puķes sastopamas ļoti reti,” saka G.Rukšāne.
Dārzs pavasarī
G.Rukšāne neslēpj, ka šopavasar pirmos darbus dārzā jau paguvusi veikt – iezīmējusi celiņus, uzcēlusi mietiņus ar šķirņu nosaukumiem, ko sniega sega piegūlusi zemei. Viņa atbalsta permakultūras principus un visus dabiskos procesus.
“Uz ziemu atstāju klāt pie puķēm lakstus, jo dabā taču arī tos neviens rudenī nenolauž. Lakstus atstāju gan peonijām, gan flokšiem – tos novācu tagad, pavasarī. Hostām vispār nav ko lapas rudenī aiztikt – pa ziemu tās apsedz ceru un satrūd. Man patīk mežonīgie dārzi, kuros jūt visu dabisko. Var teikt, ka tās ir angļu dobes, jo viņiem dobē parasti ir “kišmišs”. Arī latviešu lauku sētās agrāk bija šādas dobes – nezinu, kad pie mums ienāca skujeņu mode, plikie laukumi, perfektās līnijas un apcirptie krūmi. Protams, tas viss ir skaisti, bet prasa ļoti daudz laika aprūpei. Dārzam nav jābūt apgrūtinājumam, bet atvieglojumam: es pastrādāju un cik tas ir skaisti! Jānis jau tagad pa zemi vairs nerokas – viņš atstājis man to “labāko daļu” – lāpstas darbus pie hostām, lilijām, flokšiem, bet pats mazos podiņos audzē krokusus, muskares, fritilārijas, tulpītes vai visādus niekus. Esmu malēniete un stingra sieva – es jau varu celt!” lepni saka G.Rukšāne.
Rukšānu puķu svētki
Rukšāni vienmēr ikvienu mīļi gaida savā sētā “Jaunrūjās” Cēsu novada Raiskumā, bet jo īpaši marta pirmajās nedēļās, kad ir krokusu ziedēšanas laiks, jūnija trešajā svētdienā, kad ir peoniju ziedu laiks un Peoniju svētki; augusta pirmajā svētdienā Flokšu svētkos ar balli un dejām.
“Jānis man reizēm, kad rīkoju atkal kārtējos puķu svētkus, saka: “Nu ko tu ārdies pa to pasauli?!” Atbildu: “Kam tad mēs strādājam? Priekam!” smaidot saka G.Rukšāne.
– Līga Vīksna
Gunas Rukšānes atziņas par savām mīļākajām pavasara kultūrām
Sniegpulkstenītēm patīk augt pudurīšos, bet palaikam tos vajag pārstādīt, pudurīti sadalot uz pusēm. Labi aug tīros lapu trūdos. Pārstādīšanai piemērotākais laiks ir uzreiz pēc noziedēšanas. Sniegpulkstenītes ir ļoti populāras Skotijā, kur tās bagātīgi rotā parkus, tiek rīkotas izstādes.
Erantes ir pavasara puķes, kas uzzied vienas no pirmajām – jau martā. Patīk augt saulainā vietā.
Cīrulīši dabā sastopami upju krastos, lazdājos, tiek audzēti arī dārzos. Kad cīrulīši dārzā sasējušies un uzziedējuši, vajag rūpīgi caurskatīt ziedus, vai nav vērojama kāda jauna, spilgta forma. Cīrulīšus var stādīt lielajās puķu dobēs gar tulpēm, narcisēm, peonijām, jo noziedot tie ātri ierieš sēklas, izsējas un novīst, netraucējot citiem kultūraugiem.
