Vecāki ievēro, ka pusaudzis kļuvis skumjš, drūms un apātisks, pasliktinās viņa sekmes skolā, viņš vairs nevēlas nodarboties ar sporta veidu, kas iepriekš aizrāvis, izskatās nelaimīgs. Ne tikai reizēm, dienu, divas vai nedēļu, bet jau ilgāku laiku. Tie ir signāli, kas vecākiem jāpamana, un jāpievērš uzmanība pusaudža mentālajai veselībai. Diemžēl depresija pusaudžu vidū ir bieži izplatīta.
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs nepiekrīt sabiedrībā izskanējušajam apgalvojumam, ka mentālās veselības problēmas, tostarp depresija, ir mūsdienu laikmeta problēma. “Dažādos laikos par mentālo veselību domāts dažādi, taču par depresiju runāja jau antīkajā Grieķijā. Tikai tad izmantoja vārdu “melanholija”, ko mūsdienās gan vairs sarunvalodā nedzirdam. Cilvēki jau ļoti sen pamanījuši, ka kādās dzīves situācijās cilvēks jūtas skumji, nomākti, depresīvi, zūd dzīvesprieks,” stāsta psihoterapeits N. S. Konstantinovs.
Kādēļ rodas depresija?
Vai depresija ir slimība? “Tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses – ja cilvēks ir depresīvs, viens no veidiem, kā meklēt palīdzību, ir iet pie ārsta vai psihoterapeita līdzīgi kā tad, ja ir slims. No otras puses – tā nav tāda slimība kā cukura diabēts, sirdskaite vai salauzta kāja. Tās ir pavisam cita veida grūtības. Tomēr līdzīgi kā slimības arī depresija var izraisīt lielu kaitējumu un apgrūtināt dzīvi. Mentālās veselības grūtībām ir sekas,” skaidro speciālists. Reizēm mēdz teikt, ka depresija rodas, ja smadzenēs trūkst kādas vielas.
“Ideja ir populāra sabiedrībā, bet svarīgi pateikt, ka tā domāt nav pamatojuma. Nav izdevies iegūt pierādījumus tam, ka smadzeņu ķīmija būtu vainojama pie depresijas. Pēdējos gados veikts ļoti daudz pētījumu, un zinātnieku viedoklis ir vienprātīgs, ka to nevar apgalvot,” norāda N. S. Konstantinovs un atklāj, ka viņa praksē bijuši gadījumi, kad vecāki dod bērnam medikamentus, jo domā, ka nomāktība saistīta ar kādu vielu trūkumu smadzenēs.
Reakcija uz slodzi
Tomēr depresijai ir tieša saistība ar smadzenēm. “Viss, ko jūtam un domājam, ir saistīts ar smadzenēm. Pusaudžu smadzenēm jātiek galā ar stresu, kas saistīts ar skolu, mācībām, pubertātes procesiem, apkārtējo vidi, ģimeni un ģimenes attiecībām. Smadzenēm ir daudz spriedzes. Pusaudžiem papildu stresu rada arī identitātes meklējumi, kļūšana no bērna par pieaugušo, arī seksualitāte un romantiskas attiecības. Pusaudžu vecumā smadzenes piedzīvo īpaši daudz ārējo un iekšējo stresu, kas saistīts ar vecumposma īpatnībām, un nav jābrīnās, ka kādā brīdī smadzeņu spēja izturēt slodzi nav tik liela un pusaudzis ar to netiek galā,” stāsta psihoterapeits.
Reakcija uz slodzi var būt nomāktība, drūmums, bezcerība, iztukšotība, apetītes zudums, skumjas, izolēšanās, izvairīšanās, neēšana, pārēšanās, nemotivētība, domas, ka viss ir slikti, esmu nekam nederīgs, labāk būtu ja manis nebūtu, man nekas nesanāk.
Pārbauda izturību
Smadzeņu spēju izturēt slodzi viņš salīdzina ar veidu, kā pārbauda tiltu izturību. “Uz tilta sabrauc daudz automašīnu, tad skatās, vai parādās kādas plaisas – vai spēj izturēt slodzi, ko paredzēts turēt. Ar pusaudžu smadzenēm notiek tas pats. Smadzenes ir tilts, kas mēģina izturēt. Lielākoties jaunietis ar to tiek galā, bet kādā brīdī tiltā var parādīties plaisas jeb slodzes reakcijas. Kravas mašīnu uz tilta var būt par daudz vai tilts var būt par vāju. Pusaudzis var būt nomākts, drūms, pārņemt bezcerības sajūta, rasties depresija. Tikai retos gadījumos iemesls tam visam ir viens,” teic N. S. Konstantinovs un vērš uzmanību – pusaudžiem, kuri jūtas nelaimīgi pusaudžu vecumā, ir lielāka iespēja būt nelaimīgiem arī turpmākajā dzīvē.
Līdzīgi kā ar smēķēšanu – ja sāk smēķēt pusaudža vecumā, ir lielāka iespēja, ka to darīs arī pieaudzis.
“Protams, visi gribam redzēt savus pusaudžus laimīgus. Tomēr pat tad, ja pusaudzis šobrīd ir ļoti depresīvs, tas vēl nenozīmē, ka viņš tāds būs visu dzīvi, sāks lietot vielas vai kaitēs sev. Tie ir tikai riski, kam šis pusaudzis ir vairāk pakļauts,” norāda psihoterapeits.
Jāmeklē iemesli
Kā saprast, vai tas, kas notiek ar pusaudzi, ir normāli, vai tomēr tā jau ir depresija?
“Vienīgais veids, kā varam uzzināt, kā pusaudzis jūtas, pašam to paprasot. Taču nomērīt savas sajūtas un domas ir ļoti grūti. Arī pieaugušie to nespēj. Atšķirt īstu depresiju no neīstas var, veicot aptauju. Jautājumi ir pavisam vienkārši, piemēram, cik reizes nedēļā esi bijis nomāks, vai bijis grūti koncentrēties, ir bijusi sliktāka vai pārāk liela apetīte. Atbilst depresijas kritērijiem ir ļoti viegli. Nesaku, ka anketas ir sliktas un nav vajadzīgas, bet palīdzībai un atbalstam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, cik punktus ieguvis anketā. Nebūt depresīvam ir gandrīz neiespējami. Tā vietā aicinātu vecākus vairāk pievērsties reālajai dzīves situācijai. Depresija pati par sevi nav problēmas cēlonis. Iemesli depresijai var būt ļoti dažādi, tādēļ ir svarīgi saprast, kas ir aisberga neredzamā daļa. Ja gribam pusaudzim palīdzēt, jāzina, kas par vainu. To var salīdzināt ar galvas sāpēm. Fakts, ka sāp galva, neko nelīdz, bet jāizzina, kādēļ sāp galva un kas ir tam cēlonis,” skaidro N. S. Konstantinovs.
Ja ģimenē kādam no vecākiem ir depresija, tas nenozīmē, ka tā būs arī pusaudzim. “Tiešā veidā depresija nevar iedzimt, tāpat kā atkarība. Iedzimt var personība, tostarp stresa noturība. Ja vecākam ir depresija, tas var ietekmēt to, kā bērnu audzina un cik daudz laika pavada ar viņu. Bērniem, kuri ar vecākiem pavadījuši kopā mazāk laika, ir lielāka iespēja saskarties ar depresiju,” skaidro N. S. Konstantinovs un norāda, ka depresija reizēm var būt ļoti smaga un biedējoša. “Smadzenes to rada zināmu iemeslu dēļ, bet ir veidi, kā ar to tikt galā,” teic speciālists.
– Agita Bērziņa
Kur meklēt palīdzību, kad liekas, ka pašu spēkiem nevar tikt galā?
“Iespējas ir trīs – apmeklēt psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru. Ir lietas, ko visi trīs speciālisti līdzīgi, bet dažas tikai katrs no viņiem atsevišķi. Psihologi ir visplašāk pieejami, veic psiholoģisko novērtējumu, izglīto un sniedz īslaicīgu atbalstu. Psihoterapeita konsultācijas nav valsts apmaksātas, bieži ir grūti pieejamas garo rindu dēļ. Veic psihoterapeitisko diagnostiku (meklē iemeslu depresijai), sniedz psihoterapiju, kas ir ilgstoša ārstēšana vai terapija sarunu formātā. Psihiatrs ir valsts apmaksāts speciālists, relatīvi ātri pieejams, izraksta medikamentus, reģistrē diagnozi, ja tas nepieciešams. Apmeklējot katru no šiem speciālistiem, var būt ieguvumi un arī zaudējumi. Visām metodēm var būt arī negatīvs efekts. Vai aiziet pie kāda aprunāties var nākt par sliktu? Jā, var. Kā izvēlēties speciālistu? Vispirms jāizvērtē iespējas – tā būs maksas vai bezmaksas palīdzība, vai reģionā ir pieejama. Iesaku vecākiem paļauties uz savām sajūtām – kā paši jūtaties, esot kopā ar speciālistu, vai rada drošības sajūtu un viņam rūp jūsu bērns. Nevajag iet pie speciālista tikai tādēļ, ka vajag. Šajā jomā tas tā nestrādā. Vecāku sajūtas var būt ļoti labs rādītājs,” skaidro N. S. Konstantinovs un teic, ka ir normāli izmēģināt vairāku speciālistu palīdzību, lai atrastu īsto.
Vai atbrīvot no eksāmeniem?
No šī gada janvāra ir spēkā jauna kārtība, kādā izglītojamos var atbrīvot no valsts pārbaudījumiem. Tā paredz, ka turpmāk, lai skolēnu atbrīvotu no eksāmenu kārtošanas, būs nepieciešams ārsta speciālista vai ārstu konsilija atzinums. Līdz šim no eksāmeniem varēja atbrīvot ģimenes ārsts. N. S. Konstantinovs uzskata, ka Latvijā atbrīvojumus no eksāmeniem deva pārāk bieži. “Ja bērns mācās skolā, tad viņš var kārtot eksāmenus. Protams, reizēm vajadzīgi kādi pielāgojumi eksāmeniem, bet pilnībā atbrīvot, manuprāt, nevajadzētu. Tas jaunietim nepalīdz. Vēstījums, ko ar to pasakām – viņš ir tik nespējīgs, ka nespēj pat izdarīt pašsaprotamu un svarīgu lietu. Ja iedod šo sajūtu 9. klasē, tad diezgan liela iespēja, ka, tuvojoties 12. klases eksāmeniem, viņš arī nenoticēs un nespēs sagatavoties. Pusaudžiem, redzot, ka klasē vai skolā ir gadījumi, ka var tikt vaļā no eksāmeniem depresijas vai lielas trauksmes dēļ, tas rada negodības sajūtu vai tieši dod motivāciju saskarties ar šīm problēmām un meklēt atrisinājumu šādā veidā,” saka N. S. Konstantinovs.
