Apskaužama bibliogrāfiska atmiņa. Un dzīve – kā Latvijas kultūrvēsture. Tāds savos 80 gados ir Raitis Apalups no Kalnienas, 6.Saeimas bijušais deputāts, Stāmerienas pagasta bijušais priekšsēdētājs un bijušais Gulbenes novada deputāts. Atzinības krusta virsnieks (IV šķira) kopš 2013.gada. Raitis joprojām turas stalti.
Tautā viņš ir labi pazīstams arī kā savulaik populārs izvadītājs vairāk nekā 1000 privātpersonām. 105 kapusvētkos bijis runasvīrs. Pats nav gribēji tādu misiju. Cilvēki lūguši, un Raitis, kam mīksta sirds, nevarēja nevienam atteikt. Tā tas sākās un turpinājās gadu desmitiem ilgi. “Ivaru Ķezberi (Raita kolēģis deputāts 6.Saeimā – red.) no Saeimas izvadīju. Saeimā tās bija otrās bēres pēc Jāņa Raiņa, kuram arī no turienes bija izvadīšana,” stāsta Raitis.
Viņam dzīve piespēlēja būt arī par juridisko personu “izvadītāju”. Piemēram, Gulbenē vadījis “Lauktehnikas” privatizācija komisiju. Pielicis roku arī pie Rēzeknes piena kombināta privatizācijas. Un pati galvenā “izvadīšana” Raita dzīvē ir notikusi 1990.gada 10.aprīlī Latvijas komunistiskās partijas 25.kongresā, kad Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas piekritēji atstāja kongresa sēžu zāli un kopā ar viņiem – Raitis. Tādējādi Alfrēds Rubiks palika ar garu degunu. Un tad sekoja 1990.gada 4.maijs – Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena Augstākajā padomē.
Sarkans no ārpuses, bet iekšā balts
Raitis saka: “Gadi iet bez bremzēm. Pašam liekas, ka man tik daudz gadu nemaz nav, bet, kad tā padomā, tad ir, kā ir.” Un piebilst: “Iesaucamais laiks man arī ir. Par to runājam ar bijušo klasesbiedru Zīlīšu Māri, kurš vienīgais no mūsējiem dzīvo turpat, savā tēva mājā Rankā. Pārējie mēs visi esam aizklīduši kur kurais. Kad sazvanāmies, viens otram sakām: “Bumbas krīt mūsu kvadrātā.””
Laimīgākie brīži? Raita atbilde: “Tas, ka man visu mūžu ir iznācis būt lauku vidē. Un ar labiem cilvēkiem. Gan ar kaimiņiem, gan darbabiedriem. Man ir bijuši labi skolotāji. Bieži nožēloju, ka aizgāju projām no Rankas. Bet varbūt, ka tā arī bija labi. Kas to zina… Ja man kāds prasītu, vai esmu laimīgs, es īsti nevaru pateikt. Nelaimīgs arī es neesmu. Man laikam ir stipra nervu sistēma. Iespējams, mantota no vecāsmātes Emīlijas. Var jau pārmest, ka biju partijā (komunistiskajā – red.), bet… Galvenais, ka neesi izdarījis neko noziedzīgu. Ja esi centies darīt labu, arī būdams partijā. Toreiz tam partijas vārdam arī durvis atvērās. Ja tu biji nodevējs vai tu apsūdzēji kādu, ja piedalījies izsūtīšanā, tas jau ir kaut kas cits. Par to tad tevi var zākāt un tevi var pelt. Nu man tā biļete (Latvijas komunistiskās partijas biedra karte – red.) kabatā bij’, bet sirdī jau, kā reiz man Rankā viens cilvēks teica: “Esmu kā redīss. No ārpuses sarkans, iekšā – balts.””
Savus klasesbiedrus Raitis atceras un sazinās ar tiem, kuri vēl ir te, kaut dzīvo dažādās Latvijas malās. Visus viņš sauc vārdā. Arī savus kādreizējos darbabiedrus, sākot jau no laikiem, kad pēc vidusskolas beigšanas 1961.gada 15.jūlijā strādāja par brigadieri Rankā.
Tā sanācis, ka Raitim nav bijis pašam savas ģimenes. Jaunībā bijusi meitene, par kuru Raitis saka: “Gribēju mīlēt.” Bet tas nepiepildījās. Tā bijusi klasesbiedrene radiožurnāliste Māra Varika. Lai arī kopēja dzīves ceļa abiem nav bijis, viņi ir labi draugi un telefoniski uztur kontaktus joprojām, kaut Raitis ir Stāmerienā, bet Māra – Ķekavā.
Raitis nekad nav juties vientuļš, taču vienatne viņam allaž ik palaikam ir bijusi un ir vajadzīga. Un vēl viņu vienmēr interesējusi Latvijas kultūras dzīve. Viņš, kā to tagad saka, bijis kaislīgs fans. Par literatūru, par teātri, par kora dziesmu. Raita draudzīgums, prasme kontaktēties un uzturēt saikni ir unikāla! Pats saka – bija laiks, ka uz Jaungadu nosūtījis līdz 900 apsveikuma kartītēm. Viņam ir svarīgi būt saziņā. Pats lepni saka – savas dzīves laikā ir bijis kontaktā ar visiem Latvijas valsts prezidentiem, izņemot pēdējo. Piebilst, ka no visiem vistuvākais viņam ir Raimonds Vējonis un “Ulmanītis (Guntis Ulmanis – red.) arī”.
Viņa mīlestība uz kultūru sākusies skolas gados. Pats saka: “Vienmēr esmu bijis kultūrai tuvu stāvošs. Un pats bišķīt esmu uzspēlējis teātri. Mīļākā loma man bija Ābrams komēdijā “Ļaunais gars”, kuru sarakstījis Rūdolfs Blaumanis. Tas bija 1965.gadā. Pati pirmā loma teātrī bija vēl vidusskolas gados – Marka Tvena stāsta “Princis un ubaga zēns” iestudējumā. Biju princis. Man vēl ir bijusi tāda loma kā Salavecis. Toreiz jau vēl nevarēja saukt par Ziemassvētku vecīti. Pirmoreiz es šajā lomā iejutos kā 11.klases skolnieks 1.klašu skolēnu eglītes pasākumā. Un tad turpmāk mani sauca par Salaveci uz Rankas pamatskolu direktors Arvīds Pūpons. Kad jau strādāju Rankā, gāju par Salaveci uz kaimiņu brigādēm.”
Gan vienatnes, gan sabiedrības cilvēks
Kad runājam par kultūru, vispirms Raitis ieminas par sirdij vistuvāko, par to, kas šodien satrauc, sāp: “Teātris man ir mīļš, bet nu jau mans – Nacionālais – iet uz postu. Es nevaru pieņemt tās pārmaiņas, mīlīt! Man nepatīk, ka teātra skatuvi pārvērš par nūdistu pludmali un tualetes filiāli. Ar Nacionālo teātri es esmu draugos no 1963.gada. Savulaik teātrī man bija sava vieta administrācijas ložā. Tas – pateicoties manam tuvam draugam Zigfrīdam Kalniņam, Nacionālā teātra direktora vietniekam, kuram lieli nopelni pie Silmaču estrādes izveides Druvienā. Vēlāk man vietu parterā sarūpēja Ilona Rubene, kura vienu laiku vadīja Nacionālo teātri. Bet tagad mūsu novadnieks teātra muzikālās daļas vadītājs Valdis Zilveris vairs teātrī nestrādā, vokālais pedagogs Andris Daņiļenko arī ne. Tikko Stāmerienā svinējām Leonīdam Brosovam 90 gadus, un tad Valdis ar Andri bija atbraukuši ciemos.”
Raitis joprojām ar vairākiem no Nacionālā teātra uztur kontaktus. “Nupat runājos ar Kubilīti (aktieri Jāni Kubili – red.), kuram vasarā paliks 100 gadu. No man tuvajiem aktieriem vēl ir Voldemārs Šoriņš, Zigurds Neimanis, Juris Lisners, Juris Hiršs, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs, Mārcis Manjakovs, kurš bija aktiera Kārļa Sebra krustdēls teātrī. Protams, īpašs cilvēks manā dzīvē bija aktieris Kārlis, par kuru daudzi joprojām domā, ka viņš ir mans tēvs. Lai domā! Es būtu priecīgs.“
Sarunas gaitā Raitis atklāj – viņa tēva vārds bijis Miķelis Ozoliņš, viņš bijis no Zeltalejas. Albumā Raitim ir tēva fotogrāfija. Dzīvē saredzēties nav bijusi iespēja, jo tēvs kā aizsargs kritis Otrajā pasaules karā. Raita māmuļa Ilga ar savu Miķeli tā arī neapprecējās. Un laikam nekad viņu neaizmirsa, jo tā arī palika viena ar dēlu. Raita dokumentos tēva vārds ir ierakstīts. Bet par draudzību ar Sebri un viņa sievu Nelliju Raitis teic: “Pat no radiem man neviena tik tuva nav bijis. Uz visām jubilejām tiku braucis ciemos.” Kārļa vēlēšanās bijusi, lai arvien tiktu pieminēts 16.augustā, kad savulaik ticis pieņemts darbā Nacionālajā teātrī. Žēl, ka tāda tradīcija neiesakņojās. “Jā, par Kārļa ārlaulība meitas esamību es ilgi biju neticīgs. Bet aktiera 100 gadu pasākumā mēs satikāmies, runājām ar Ilzi. Jā, laikam tā ir. Taču nepiekrītu tiem, kuri saka – Kārlis šmaucis savu sievu Nelliju. Meita viņam ir no attiecībām, kas bijušas, vēl pirms viņš sagājās ar savu Nelliju,” stāsta Raitis.
Runājot par K.Sebri, Raitis bilst, ka aktieris savulaik sūdzējies – pēc brāļa Miervalža aiziešanas mūžībā Austrālijā viņam pārtrūkušas visas saiknes ar turienes pēctečiem, jo viņi vairs nerunā latviski. Kārlim tas sāpējis. Bet Raitis zina stāstīt, ka Gulbenes novada domes kādreizējā priekšsēdētāja Andra Apinīša (Latvija Augstākās padomes deputāts, kurš 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību – red.) radinieks Imants, kurš arī dzimis un audzis ārzemēs, perfekti runā latviski. “Grūti ir ģimenēs noturēt latviešu valodu, esot projām no Latvijas, bet daudzi notur. Aizbraukušajiem šodien mazbērni latviski runā labāk nekā bērni tiem, kuri nupat ir aizbraukuši no valsts. Uzreiz šņākoņa nāk pa nāsīm ārā,” teic Raitis.
Ar vislielāko sirsnību Raitis piemin savā dzīvē bijušās tikšanās ar aktieriem Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi. “Vienvasar bija atbraukuši pie manis ciemos uz Kalnienu. Pie Kalnienas ezera nakšņoja, un Uldis noķēra līdaku, kura svēra vai septiņus kilogramus,” viņš stāsta. “Man sirdij tuva ir arī kordziedāšanas māksla. Tā draudzība izveidojās ar novadniekiem, kordiriģentiem Imantu un Gido Kokariem. Tagad turpinu draudzēties ar Imanta dēlu Uldi, ar viņa jaunāko dēlu Dāvi. Sazvanāmies. Ar Gido sievu Dainu. Draudzīgs biju ar diriģentu Leonīdu Vīgneru un uzturu saziņu ar viņa meitu Dainu. Diriģentu Jāni Dūmiņu pieminam ar viņa sievu Brigitu. No jaunajiem saikni uzturu ar diriģentu Intu Teterovski.”
Par Upīti, Saksi, Lāci un par to laiku
“Man nepatīk, ka Andreju Upīti nozākā. Tas pats ar Annu Saksi,” saka Raitis. “Abi ir izcili rakstnieki! Sakse ir bijusi arī PSRS Augstākās padomes deputāte, strādājusi miera aizstāvēšanas komitejā. Saksei pārmet, ka viņa bijusi kultūras nodaļas vadītāja laikrakstā “Cīņa”. Bet Ēriks Hānbergs, kuram šogad paliks 90, arī bija lauksaimniecības nodaļas vadītājs “Cīņā”. Mēs ar viņu uzturam labus kontaktus. Jā, Sakses romāns “Pret kalnu” ieguva Staļina prēmiju. Katra republika tolaik centās pēc tāda pagodinājuma. Toties Saksei ir arī “Pasakas par ziediem”. Sakses dzīvesvieta Rīgā bija Mežaparka rajonā. Turpat netālu dzīvoja Žanis Grīva un Jānis Sudrabkalns. Sakse bija iedomīga. Zinu no nostāstiem. Man pašam ar viņu diemžēl saskarsmes nav bijis. Bijis tā, ka Saksei vajadzējis braukt uz Lejasciemu. Viņa no Rakstnieku savienības pieprasījusi melno “zimu” (“GAZ-12”, kura tolaik bija vislepnākā automašīna un maksāja 40 000 rubļu – red.), neko citādāku. Ar A.Upīti mēs sākām sarakstīties, kad es vēl mācījos vidusskolā. Esmu ticies divas reizes. Esmu bijis klāt viņa 85 gadu jubilejā Nacionālajā teātrī, kur toreiz pasākumu vadīja Vilis Lācis. Uz 90 gadu jubileju A.Upītis mani ielūdza personīgi. Aizbraucu ar lauku rupjmaizes kukulīti. Biju dzīvoklī pie rakstnieka. Tajā brīdī ar viņu bija divi ārsti – Vitālijs Oga un Agnis Šķirps. Pēc tam mēs ar abiem dakteriem vienā mašīnā braucām uz operetes teātri. A.Upīti, protams, veda valdības mašīna. Viņš runāja lēni. Tas viss – pēc pārciesta insulta. Tiku runājis ar viņa sievu Olgu… Viņa teica – vīrs bijis “baigais dzērājs”.”
Tomēr no rakstnieku vidus vistuvākā draudzība Raitim bijusi ar Zigmundu Skujiņu. Raitis stāsta: “Kad Skujiņam bija 50 gadu jubileja, ciemojos pie viņa mājās. Mēs iedzērām. Un no tās reizes līdz viņa pēdējam elpas vilcienam… Man arī palūdza uzrakstīt viņam veltītus atvadu vārdus, kuri tika nolasīti krematorijā. Es arvien uzturu sakarus ar viņa meitu Ingu. Skujiņam, starp citu, sieva Valda ir cēlusies no Galgauskas pagasta – mūsu ārstes Ritas Skrastiņas māsīca. Skujiņš… ļoti inteliģents. Sirsnīgs. Nebija nekāds pielīdējs varai. Bet viņš bija Lāča aizstāvis (Viļa Lāča – red.).”
Un te arī pašam Raitim ir, ko teikt: “Lācis bija talantīgs. Un tur jau ir tā sū… būšana. Upīt’s ar’. Viņš būtu jānoper par to, ko viņš uzrakstīja savā grāmatā “Bezsaules noriets: Latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā”. Tas nebija viņa personiskais viedoklis. Viņam to Pelše lika darīt (Arvīds Pelše, PSKP CK loceklis – red.). Pelše jau nu bija… Pelše. Otrais aiz Staļina. Bet Upītim ir arī citi darbi; tādu lērumu grāmatu kā viņš kāds cits Latvijā diezin vai ir sarakstījis. Un viņš jau bija arī ārpus Latvijas tālu pazīstams. Lācis, protams, bija vairāk pazīstams. Upītis bija ļoti čakls. Krievijā sadega viņa ar roku rakstītā “Zaļā zeme”, viņš par jaunu uzrakstīja! Kad viņš divdesmitajos gados atgriezās no Krievijas Latvijā, viņu ielika cietumā un piesprieda nāves sodu. Būdams notiesāts uz nāvi, viņš sarakstīja lugu. Es uzturu sakarus ar Arni Koroševski, kurš nupat sarakstījis monogrāfiju par Upīti. Guntis Berelis tagad raksta romānu, kur viens no iedvesmas avotiem ir Upītis. Lāci ir grūtāk attaisnot par viņa politisko pusi, bet par talantu – tur nav divu domu. Starp citu, arī ar viņu esmu sarakstījies vēstulēs. Viņa kopotu rakstu 13.sējumā ir arī vēstules, ko saņēmu no viņa. Tikai vienu vēstuli paturēju sev par piemiņu. Pie Lāča biju viņa 60 gadu jubilejā. Par to, ka viņš parakstīja izsūtāmo sarakstus… Pats viņš tos sarakstus neveidoja. To darīja citi. Bet viņam kā ministru padomes priekšsēdētājam bija jāparaksta. Varēja jau neparakstīt, bet tad viņš būtu nošauts. Staļina laiks tas bija. Un viņš jau baidījās par savu ģimeni. Tādā ziņa viņš bija ietramdīts. Kamēr dzīva bija Lāča sieva Velta, mēs sazinājāmies. Kad viņa aizgāja, Skujiņš bija izvadītājs krematorijā.”
