Rancēnietes Lāsmas Lancmanes ģimenē Ziemassvētki ir gada gaidītākie svētki. Tās ir zeķes Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kurās rūķi paslēpj gardumus, tā ir visiem kopīga skaistākās eglītes meklēšana mežā un pēc tam greznošana, piparkūku cepšana, kā arī svētku galda klāšana.
Lāsma smaida, ka šis ir pirmais gads, kad rūķi viņas dēliem Robertam un Rūdolfam reizēm zeķēs arī neko nav ielikuši. Kāpēc? “Rūķi taču visu redz un saprot!” saka Lāsma, turpinot stāstīt, ka dēli ir ļoti aktīvi, un reizēm, kā jau puikām pieklājas, gadās arī pa kādam nedarbam, un rūķi to pamana. Bet tas viss ir pieņemams un paciešams, jo, viņasprāt, svarīgākais, lai bērni saprot, kas ir atbildība un cieņa. Robertam ir 7 un Rūdolfam – 5 gadi. Lai arī ārā degunā nedaudz kož sals, kamēr “Dzirkstele” sarunājas ar Lāsmu, Roberts un Rūdolfs ar azartu joņo pa sniegu un no sirds izbauda ziemas priekus.
Ziemassvētku laiks ir maģisks
Pēc eglītes Lāsma ar savu dzīvesbiedru Kristapu Graumani un dēliem brauc ar traktoru.
“Sēžam visi kausā, lielais suns skrien līdzi. Meklējam mežā egli un tad vedam to ar lielo kausu mājās. Mēs ar Kristapu pirms Ziemassvētkiem mēģinām nokārtot visus darbus, lai šajā laikā esam brīvi. Kristapam ir liela saimniecība, viņš ir lauksaimnieks. Palīgstrādniekiem parasti uz šiem svētkiem gatavojam paciņas. Cik varam, cenšamies radīt svētku sajūtu arī citiem. Pie mājas mums ir sniegavīrs, lampiņas, kad tumšs, tās ieslēdzas un to jau redz pa gabalu. Tad ir vēstuļu rakstīšana rūķim. Kad puikas paši neprata, tad es rakstīju un viņi zīmēja. Skaitām adventes svētdienas, un, kad pienākusi jau ceturtā svētdiena, zinām, ka tūlīt jau būs Ziemassvētki. Protams, piparkūku cepšana. Lai gan esmu mūžizglītības kursos pabeigusi “pavārus” Rankā, piparkūku mīklu gan netaisām. Piparkūku cepšanā izpaužas bērni. Puse mīklas ir mutē, puse – piparkūkās. Nu jau kādus gadus četrus tradīcija ir Ziemassvētkos doties uz fotosesijām. Protams, filma “Viens pats mājās”. Mums galīgi nav tradīcijas sapirkt daudz dāvanu – man tas nepatīk. Dāvanas nav tas – nopērc, iedod bērnam, lai spēlējas, bet mums svarīgākais ir kopā būšana un sajūtas. Ļoti gaidām Ziemassvētkus! Lūdzam, lai nav dubļu, bet ir sniegs,” uzsver Lāsma.
Viņa atminas Ziemassvētkus savā bērnībā. “Man ģimenē pāragri no dzīves aizgāja tētis, un mamma vienmēr centās visu izdarīt tā, lai man ar māsu nekā netrūktu un svētki būtu priecīgi. Vienmēr visas kopā ar ragaviņām braucām uz mežu pēc eglītes. Dzīvojām dzīvoklī, tāpēc bija jāpiemeklē piemērota izmēra. Pušķojām un likām svecītes. Mammai bija sagatavoti dažādi saldumi un dāvanas. Lai mēs pie tiem tiktu, pie eglītes bija jāskaita dzejolis, jādzied dziesmas. Es spēlēju akordeonu. Priecājāmies kopīgi no sirds. Parasti pa televizoru bija kādas interesantas filmas. Tās kopīgi skatījāmies. Protams, gatavošanās svētku mielastam. Pati galvenā sastāvdaļa – rasols, kas parasti tika uzticēts man. Arī tagad es to gatavoju. Bērnībā bieži braucām uz baznīcu, tagad – kā sakrīt apstākļi. Ar bērniem pagrūti baznīcā, bet, ja ir iespēja, tad dodamies,” stāsta Lāsma.
Viņa uzskata, ka Ziemassvētku laiks ir maģisks, jo tas satuvina ne tikai paaudzes, bet visu cilvēci, jo ir sajūta, ka tieši šajā laikā cilvēki vairo tikai labo un silto. “Ir piedošanas un mīlestības laiks. Mūsu ģimenēs noteikti šajos svētkos svarīgas ir visas paaudzes. Viens no uzdevumiem ir satikt vecvecākus. Mēs dodamies ciemos pie manas mammas uz Rugājiem un arī pie vīra vecākiem uz Druvienu vai viņi pie mums, jo dzīvojam tuvāk viens otram. Dēli ļoti gaida šo svētku ciemošanos pie vecvecākiem,” stāsta Lāsma.
Atnāca uz Gulbenes novadu kā skolotāja
Lāsmas un Kristapa kopējais stāsts aizsākās 2012.gadā, kad abi iepazinušies. Savulaik strādājuši ārzemēs, bet tur viņu dzīves ceļi nemijās. Lāsma bija Īrijā, bet Kristaps – Anglijā. Iepazināmies abi Latvijā. “Viņš atgriezās un sāka darboties kā jaunais lauksaimnieks. Pirmajā gadā arī iepazināmies. Kristapa saknes ir Druvienā. Viņa tēvs ir Andris Graumanis no Druvienas. Es esmu no Rugājiem. Pabeidzu Rugāju vidusskolu, tad devos uz Rīgu, pēc tam ilgu laiku mācījos Balvos un strādāju apsardzē spēļu zālē, bet tad no apsardzes aizgāju strādāt uz bērnudārzu Rugājos par skolotāju. Mana mamma ir sporta skolotāja un vēl joprojām strādā Rugājos. Es pati Gulbenes novadā ienācu kā Druvienas pamatskolas skolotāja,” stāsta Lāsma, kura pēdējos četrus gadus ir Rankas kultūras nama vadītāja.
Interesējoties, vai pati vēlētos atgriezties skolā, Lāsma atbild: “Pie mazajiem – nē. Pašiem mājās divi aktīvisti. Esmu pirmsskolas un sākumskolas skolotāja. Sākumskolas posmā varbūt arī varētu. Man arī ir piedāvāts strādāt par skolotāju,” stāsta Lāsma.
Savus dēlus viņa ved zinības apgūt uz Jaunpiebalgas vidusskolu. “Druvienā pamatskolas vairs nav, Lizumā vairs nav vidusskolas posma. Puikas gāja pirms tam Lizumā, jo bija tuvāk, bet sāku strādāt Rankā par kultūras nama vadītāju. Izlēmām vest uz Jaunpiebalgu, jo mums tā ir tuvāk. Šis ir otrais gads, kopš viņi ir Jaunpiebalgas vidusskolā: Roberts – 1.klasē, bet Rūdolfs, kaut arī viņam ir pieci gadi, iet jau “sešgadniekos”. Mainījām skolas Covid-19 laikā. Mums pašiem ir māja Rankas pagastā, un sanāk līdz Rankai 8 kilometri un arī līdz Druvienai 8 kilometri,” stāsta Lāsma.
Kultūras nama vadītājs – tas ir visa kodols
Lāsma atzīst, ka iedzīvoties Rankā nav bijis nemaz tik viegli.
“Kristaps uzsāka savu uzņēmējdarbību Druvienā vecāku mājās, un pēc tam mēs nopirkām savu māju Rankas pagastā. Mani neviens Rankā nepazina. Kad bija konkurss uz Rankas kultūras nama vadītāja vietu, es pieteicos, un mani pieņēma. Bet vēl joprojām ir cilvēki, kurus es nezinu. Ir grūti, jo kultūras nama vadītājs – tas ir visa kodols. Ir jāspēj iegūt cilvēku uzticība. Ja viņi neuzticas, nezina, kas es esmu un no kurienes nāku, tad ir grūti. Bet vietējie mani jau ir iepazinuši. Martā būs četri gadi, kopš strādāju Rankas kultūras namā par vadītāju. Divus gadus gan bija Covid-19, un trešajā gadā, tas ir 2020.gada septembrī, es iestājos Latvijas Kultūras koledžā – tieši pasākumu producēšana, organizēšana. Izglītība ir nepieciešama, jo saproti, ka vari saplānot pasākumu, bet tam nav kvalitātes. Tam tik daudz kas slēpjas apakšā, par ko pasākuma apmeklētājs nemaz nenojauš! Man ir tikai apkopēja un saimnieks. Skaņa, gaisma, dekorācijas, grāmatvedība, scenāriji – tas viss ir jādara pašai, un tas nav vienkārši. Jā, var piezvanīt māksliniekam un ņemt pakalpojumu, jo tad viņš atbrauc ar savu scenāriju un man par to nav jādomā, bet tā atkal nedaudz cieš kultūras nama amatierkolektīvi, jo netiek tik daudz iesaistīti. Katrā ziņā koledža – tas ir vērtīgs ieguvums. Es savu kvalifikācijas darbu taisīju par Rankas pagasta svētkiem, kas notika šī gada 25.jūnijā, un tos novērtēja ļoti labi. Tie bija daudzveidīgi un visām paaudzēm. Svētki noslēdzās ar “Tranzīta” koncertu. Savukārt pēc izstādes, kura bija noorganizēta pagasta svētku laikā, mums pat izveidojās lietišķās mākslas kolektīvs “Rankas bize”. Vietējās sievas gandrīz katru vakaru nāk kopā un auž. Viņas arī vadīja kultūras namā meistarklasi adventes vainagu pīšanā, un apmeklētāju bija daudz. Viņas parūpējas arī par kultūras nama noformējumu uz svētkiem. Vietējās sievas darbojas ar lielu azartu – tik jauki! Tas bija kā brīnums! “Rankas bizei” ir dots gads, lai sevi pierādītu un varētu arī turpmāk pastāvēt,” stāsta Lāsma.
– Inita Savicka
