Foto: Gatis Bogdanovs.
Katru gadu 25.martā pieminam 1949.gada deportācijas un komunistiskā genocīda upurus – cilvēkus, kurus no no savām mājām aizveda svešumā. Katru gadu 25.marts rancēnietei Līga Sebežai liek izplūst asarās. Rētas par to, ko nācies pārciest viņas ģimenei, nedzīst un droši vien arī nekad nesadzīs. 1949.gada 25.martā viņas vecākus kopā ar tikko dzimušo viņas vecāko brāli izsūtīja uz Sibīriju. Tas sāp joprojām.
Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centrā 22.martā neformālā gaisotnē represēto atcerei kopā ar Līgu aizritēja pasākums “Mēs atgriezāmies”. Uz to bija ieradušies ne tikai vietējie, bet arī ukraiņi, kuri dzīvo Rankā.
Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Daiga Melberga, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka šajā pasākumā ir kopā ar ukraiņu draugiem, kuri te dzīvo un kuri piedalās vietējos pasākumos.
“Šodien mums ir iespēja tikties ar mūsu rancēnieti Līgu, kuru ļoti cienām un mīlam. 25.martā no Rankas tika izsūtīti 143 iedzīvotāji. Mēs vēlamies, lai ukraiņu draugi dzird, kā ir bijis mums Latvijā, jo zinām, ka viņi ir kopā ar mums, un mēs esam kopā ar viņiem,” teica D.Melberga.
Mamma skatījās uz šūpulīti
Atminoties piedzīvoto, Līgai pār vaigiem ritēja asaras un runāt bija grūti. “Es raudu šajā dienā. Tagad karš un okupācija notiek Ukrainā, es jūs tik ļoti labi saprotu. Tās ir šausmas!” vēršoties pie ukraiņiem, teica Līga. “Palīdzot Ukrainai, mēs palīdzam Latvijai.”
Cauri viņas stāstījumam vijās smeldzošas sāpes, klausītāju acīs brīžiem sariesās asaras.
Līgas mamma Elza Subre ir dzimusi Rankā muižas rentnieka ģimenē. Rankā aizritēja viņas bērnība, skolas gadi. Tālākais dzīves ceļš viņu aizveda uz Lizuma pagastu, kur 1948.gadā viņa apprecējās ar Vili Subri. 1949.gada 10.februārī piedzima viņu pirmdzimtais Jānītis. Likās, ka dzīve virzīsies saskanīgi un laimīgi, bet diemžēl viņi nenojauta, ka ir nolemti sāpju un moku ceļiem. Naktī uz 25.martu viņus uzmodināja suņu rejas pagalmā un sitieni pie durvīm. Kad Līgas tēvs tās atvēra, iebruka bruņoti krievu zaldāti un līdzi viņiem bija arī viens pagasta iedzīvotājs. Viņš latviešu valodā esot teicis, ka jātaisās ceļā, jādodas uz Sibīriju. Tēvu izveda pagalmā. Mamma skatījās uz šūpulīti, kurā gulēja Līgas vecākais brālītis – viņam bija tikai pusotrs mēnesis. Pagasta pārstāvis uzkliedzis, lai ņem bērnu un iet uz pajūgu. Krievu zaldāts izklāja segu un sāka kaut ko tajā mest, lika paņemt siltākas drēbes, jo būšot auksti. Sasēdināja pajūgos un veda uz Lizuma staciju, kur savāca citus lizumniešus. Mammas māsa lūgusi, lai viņai atstāj Līgas mazo brālīti, bet viņai uzkliedza, ka nošaus viņu, ja viņa palīdzēs glābt noziedznieku. Lizuma stacijā saveda arī rancēniešus.
“Mamma stāstīja, ka ceļā vilcienā pavadīja divas nedēļas. Viņa visu laiku rokās turēja manu mazo brālīti. Aprīļa sākumā ieradās Tomskā. Tie, kas bija no Rankas, Lizuma, no šīs puses, kurus izsūtīja, tie bija Tomskas apgabalā. Bija aprīlis, tur bija vēl ziema. Bija jātiek pāri upei Obai. Gājis ledus. Ar laivām, kuras, pēc mammas stāstītā, vairāk atgādināja maizes abras, nevis nopietnas laivas, vajadzēja airēties pāri upei. Bija, ka laivas apgāzās un cilvēki slīka. Tas viss bija šausmīgi! Manējie pārcēlās uz otru upes krastu. Tur sagaidīja cilvēki ar zirgiem, kas izšķiroja, kurš uz kuru pusi dosies. Mans brālītis Jānis Subris bija stiprs puika. Viņš nodzīvoja līdz 7.maijam,” asarām ritot pār vaigiem, ar lielu mīlestību Līga pieminēja savu brālīti, kurš saslima ar plaušu karsoni. “Ārsti pie viņa nenāca, atbildot, ka neārstēs fašistu,” stāstīja Līga.
Nerunāja ne par brīvu Latviju, ne savu karogu
“Mani vecāki sāka strādāt, apstākļi bija ļoti slikti. Nebija, ko ēst. Vietējie krievi sākumā nepieņēma izsūtītos. Es piedzimu 1951.gadā. Mamma ar tēti sākumā strādāja taigā – cirta mežu. Toreiz viņi bija jauni. Atminos, kā dzīvojām zemnīcā, tēvs atrada stiklu un ielika zemnīcai logu. Tas bija mazs lodziņš. Viņi gāja strādāt, un es paliku tur viena dzīvot zemnīcā uz visu dienu. Atminos šādu epizodi – sādžā brīvi pastaigājās govis, un viena govs ar lieliem ragiem apgūlās priekšā šim lodziņam, un zemnīcā viss kļuva tumšs. Bija ļoti bail. Es raudāju un raudāju, kad pamodos, mamma jau bija mājās. Atminos, ka jumti tur visi bija sarkani. Mamma stāstīja, ka tur auga lielas, saldas avenes. Konfekšu nebija, cukura nebija, bet gardumu kādu gribējās, un cilvēki vāca taigā šīs avenes un žāvēja veseliem maisiem uz jumtiem. Vasaras tur bija īsas, bet karstas. Pēc tam tēvs uzcēla mājiņu. 1956.gadā vecākiem piedzima dvīņi – brālītis un māsiņa. Mums piešķīra govi par labu darbu. Deva pateicības. Latvieši bija strādīgi. Atminos, no Latvijas atnāca paciņas. Ābolu, kuru atsūtīja mammas māsa, smaržu atminos joprojām. Pakāpeniski dzīves apstākļi uzlabojās, bet 1957.gada aprīlī mēs atgriezāmies. No sākuma apmetāmies pie mammas māsas. Dzīvojām tur mazā istabiņā, jo viņiem sava dzīve. Dzīvesvietas pēc tam vairākkārt mainījām. Vecāki nevarēja atrast, kur iedzīvoties, līdz nopirka savu māju Rankas teritorijā. Atgriežoties netika runāts ne par brīvu Latviju, ne savu karogu, jo bija bail – nedrīkstēja runāt,” stāstīja Līga.
Viņai atmiņā arī skolas laiks. “Mācījos Lizuma skolā – atzīmes bija 4 un 5, bet mani nekad par to neapbalvoja. Bija 5. vai 6.klase, kad mana klasesbiedrene klases audzinātājām vaicāja, kāpēc citiem dod pateicības par labām sekmēm, bet Līgai nedod. Audzinātājs uz šo jautājumu neko neatbildēja. Tikai tagad es saprotu, kāpēc – tikām uzskatīti par fašistiem. Tāpat kā tagad ir, kas šādi apsaukā ukraiņus. Un diemžēl ir arī starp mums Latvijā cilvēki, kas nesaprot, kā tas ir bijis, kad nevainīgus cilvēkus izsūtīja,” teica Līga.
Ukrainiete Līna, klausoties Līgas ģimenes pārdzīvoto un saprotot, ko nācies pārciest mūsu tautai, klusām noteica: “Šausmas!”
Vēlas atgriezties, bet mājas sabombardētas
Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja D.Melberga “Dzirkstelei” pastāstīja, ka pie viņiem šobrīd dzīvo astoņi ukraiņi, vēl citi dzīvo ciematā.
“Tagad ir mazāk. Vasarā bija ap trīsdesmit. Viņi ir beiguši latviešu valodas kursus, iesaistām viņus vietējā dzīvē. Runājam ar viņiem latviski. Viņi cenšas. Tie, kas dzīvo pie mums, ir ļoti inteliģenti, starp viņiem ir inženiere un pedagoģe. Esmu palīdzējusi viņiem ar darba meklējumiem, jo uzskatu, ka viņiem vajag palīdzēt. Ir iekārtoti darbā “Grantiņos”, “Ķelmēnos”. Protams, viņi gaida, kad varēs atgriezties mājās, bet pēc viņu stāstiem – viņu mājas ir sabombardētas. Un viņu stāsti ir drausmīgi!” viņa teica.
Fakti
1949.gada 25.marta izsūtīšana skāra galvenokārt lauku iedzīvotājus. Deportācijas mērķis bija panākt ātrāku kolektivizāciju un izbeigt bruņotu pretošanos padomju varai. Izsūtāmo sarakstus apstiprināja apriņķu izpildkomitejas, un 1949.gada 17.martā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”. 1949.gada 25.martā tika izsūtīti 42 125 cilvēki, Gulbenes novada teritorijā – 1626.
Avots: Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs
