Janvāra pēdējā diena. Steigšus no rīta pastaigas mājās vedu suni. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Gulbenē, Skolas ielā. Koplietošanas gaitenī otrajā stāvā mēs ar suni gandrīz vai virsū uzskrienam stūrī sakņupušam puišelim. Turpat netālu ir viņa mugursoma. Bērns aizsedzis seju ar plaukstām. Pāri galvai ir kapuce. Nerāda pat acis. Kā pelēks plankumiņš. Vien dzelteni zābaciņi spīd. Uzsāku sarunu. Mans suns ar degunu maigi pieskaras bērna sejai. Viņš nebaidās. Sākumā nerunā, neatbild, tad – tikko dzirdami, čukstus. Šo bērnu redzu pirmo reizi mūžā. Viņš manā mājā nedzīvo. Nojaušu, ka puika ir satriekts, nobijies, pazemots un viņš ir neziņā, ko darīt tālāk. Kaut kā intuitīvi jautāju: “Vai tev atņēma naudu? Lielāki puikas? Pazīsti?” Izrādījās – trāpīts. Atņemti zēnam 5 eiro. Laupītāji – nepazīstami. Mazais mācās sākumskolas klasē. Nosauc man savu vārdu, klasi. Tikko dzirdami. Saku: “Tu jau nevarēsi te tā sēdēt visu dienu. Es tev iedošu tos 5 eiro. Sēdi, gaidi, ieskriešu dzīvoklī pakaļ naudai.” Mazais manāmi atplaukst. Abi ejam līdz Skolas ielas “Maximai”, lai tur varu samainīt naudu un iedot viņam solīto summu. Veikalā līdzi puika nenāk. Redzams – labi audzināts, ļoti kautrīgs, ar izteiktu pašcieņu.
Veikalā iepērkamies sastopu lielākus puikas, kuri mācās jau novada vidusskolas ēkās Skolas ielā. Saku: “Vai zināt, ka Gulbenē mazos uz ielas aplaupa lielāki puikas, atņem naudu?” Viens no lielajiem puišiem man saka: “Mēs neesam zagļi. Tos, kas aplaupīja, ir jānoķer un jāpiekauj.” Smaidu. Saku: “Nauda – štrunts. Bet mazajam bērnam ir nodarīta morāla trauma.”
Iznāku no veikala ar limonādes pudeli, šokolādīti, bulciņu un 5 eiro. Mazais ļoti akurāti visu saliek savā somā. Naudas zīmi akurāti izloka taisnu un ieliek savā maciņā. Pamācu, lai citreiz ir viltīgāks, lai neglabā naudu makā, bet kaut kur citur, jo, ja laupītāji piesiesies, varēs parādīt, ka maks ir tukšs. Jautāju zēnam, vai man viņu pavadīt līdz Gulbenes novada vidusskolas mazo klašu korpusam Līkajā ielā. Nu jau zēns moži un labi sadzirdami atbild: “Nē, paldies!” Noskatos, kā viņš raitā solī aiziet uz skolu.
Re, jau biju aizmirsusi, ka problēmas dzīvē mēdz būt ne tikai lielajiem bērniem, bet arī mazajiem. Un katrā vecuma posmā šīs problēmas ir vienlīdz smaga nasta nervu sistēmai. Kā iemācīt bērniem, ka dzīve nav taisna līnija, ka mēdz būt arī pavisam nejauki piedzīvojumi, bet tas nebūt nenozīmē pasaules galu? Labā mūsu dzīvē vienmēr ir vairāk nekā slikta. Un slikto vajag nopurināt kā nelāgu sapni, lai droši un labticīgi dotos tālāk dzīvē.
