Kas tikai nenotiek Gulbenē. Daudzdzīvokļu mājā viens kaimiņš skraida ar cirvi plecā, cits lec no piektā stāva un paliek dzīvs, trešais zvana “Dzirkstelei” un stāsta to visu. Un brīnās, ka novada domē ir nomainījusies vadība. Sak, pa kuru laiku. Informēju: “2021.gadā taču bija pašvaldības vēlēšanas.” Sarunbiedrs atteic, ka vēlēšanās nav piedalījies kopš 2006.gada, kad balsojis par 9.Saeimu. Un tālāk viņš stāsta par to, ka Viestura ielas dārzā siltumnīcā šim tomātu laksti aplauzti. Laikam tīri skaudības dēļ. Sūdzējies Valsts policijā, bet tur tikai rokas noplātījuši. Vīrietis sūkstās tālāk, pa vidu piedāvādamies uz redakciju atnest lociņus un dilles. Saku paldies, bet nē. Viņš sūdzas tālāk. Par slimnīcu, par ārstiem, par zemām algām, par cenu pieaugumu veikalos. Iešot pieķēdēties uz novada domi. Jautāju, ar kādu mērķi. Atbild: “Lai cilvēki sāktu domāt.” Saku, lai netaisa kaunu sievai. Viņš piekrīt, ka sieva šim esot patiešām ļoti laba. Kad viņš runājot stundām ilgi, viņa neko nerunājot pretī. Klusējot. Vīrietis saka – ne tikai “Dzirkstelei” vēsta par savu plānoto protesta mītiņu. Esot bijis arī Valsts policijā un pateicis, ka protestēs. Tur viņu palūguši atstāt telpas pa labam. Ja ne, ievietošot izolatorā.
Tik kolorīta un sadzīves ainiņu pilna šī saruna. Un reizē tik sāpīgi tukša. Par laimi, arī par solīto pieķēdēšanos vairāk neko neesmu dzirdējusi. Bet mieles palika. Vai patiešām Gulbenē neatliek nekas cits kā vien piedzerties un tad sākt zvanīt/iet uz iestādēm taisnību meklē? Protams, arī visabsurdākajā stāstā ir sava daļa patiesības. Piemēram, par cirvi plecā.
Sarunas beigās ar augstāk minēto vīrieti, paudu viņam savu viedokli un teicu: “Jums taču patiesībā ir ļoti laba dzīve.” Viņš vairs necentās apgalvot pretējo.
Ja godīgi, cilvēki uz “Dzirksteles” redakciju ir zvanījuši vienmēr. Gan ar lietišķu informāciju, gan lai izkratītu sirdi vai lai saņemtu psiholoģisko atbalstu, kā tas bija šoreiz. Mēs te, redakcijā, esam savā ziņā kā zibeņnovedēji. Nepārtraucam sarunu, klausāmies, runājam, ja vien tobrīd darba temps un slodze to ļauj. Un tomēr. Konkrētais sarunbiedrs lika man aizdomāties. Par to, ka cilvēks nepārtiek tikai no gatavam patiesībām un no dienišķās maizes vien. Vajag kaut ko vairāk. Arī kaut ko vairāk par dabisku sarunu. Kaut ko vairāk par dzīvi pie visa gatava. Ir vajadzīga līdzdalība. Piedalīšanās. Lai cik jocīgi tas neizklausītos. Katram vajag, lai viņā klausās un sadzird.
