Nesen redzēju, kā “TikTok” interneta vietnē tiešsaistē populāra Latvijas dziedātāja lielījās par to, ka esot saplūkusi lakšus (meža ķiplokus) un savārījusi zupā. Tas viss izskanēja it kā starp citu, dziedātājai tiešsaistē risinot sarunu ar kādu kungu. Kāds no skatītājiem komentārā ierakstīja: “Laksis Latvijā ir aizsargājama suga, to savvaļā plūkt nedrīkst, un par tādu rīcību draud 700 eiro naudas sods.” Dziedātāja nesamulsa. Veikli “sajauca kārtis”, jautājot savam tiešsaistes sarunbiedram (kurš pilnīgi neko nesaprata), vai šis ir izdarījis kādu pārkāpumu, jo te viens cilvēks raksta par 700 eiro naudas soda draudiem. Nodomāju – nevis dziedātāja, bet dzimusi politiķe!
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur valda rakstītas un nerakstītas normas. Palaikam mēs izdarām pārkāpumus. Apzināti vai ne. Ar iemeslu un bez tā. Bet kā rīkojamies brīdī, kad tiekam pieķerti? Esam mulsumā. Galvā jaucas domas: atzīties vai tomēr ne; attaisnot sevi, melot? Gan jau ikviens mēs esam savā mūžā saskārušies ar šādām izvēlēm. Un bieži vien manipulējam ar faktiem. Turklāt tam ir iemesli. Piemēram, reputācijas glābšana. Reizēm meli mēdz būt svēti. Piemēram, lai pasargātu, lai saudzētu tuvus, mīļus cilvēkus no nepatīkamiem pārdzīvojumiem.
Rezumējums – dzīve būtu garlaicīga, ja vienmēr tā līdzinātos taisnai līnijai. Ja nebūtu klupienu. Tieši tādi brīži attīsta domāšanu, liek izdarīt izvēles un nosaka virzību. Visu cieņu tiem cilvēkiem, kuri ir publiskas personas un kuri spēj atklāti runāt par savu pieredzi šajā ziņā, par to, kā izkļuvuši no nepatīkamām situācijām.
Savā ziņā pati sevi arī uzskatu par publisku personu, jo mans tiešais darbs, piedaloties laikraksta “Dzirkstele” satura veidošanā, ir publisks. Taču ikdienā esmu tikai priecīga, ja uz ielas esmu nepazīstama. Ikvienam, arī man, gribas savā privātajā dzīvē justies brīvi, nepiespiesti. Tā, lai nejūtu uz sevis citu vērojošus un vērtējošus acu skatienus. Taču – arī tad mēdz būt pārpratumi. Laikam izskatos pārāk “vienkāršs cilvēks”. Piemēram, bija tāds gadījums. Eju no veikala. Vienā rokā man suņuks Bruno, otrā rokā iepirkumu tīkliņš, kurā skan stikla pudeles. Ielas otrā pusē mani piepeši sveicina kāds svešinieks un saka: “Tev tur skan. Varbūt patusējam kopā?” Atbildu: “Nesanāks.” Viņš pieklājīgi pretī saka: “Sapratu. Žēl.” Es taisnojos: “Man jau tur tikai minerālūdens “Borjomi”.” Pretī saklausu vilšanos: “Ak, tā…”.
