Kad pulksten trijos naktī esmu spiesta vest āra pastaigā savu suni, eju un skaitu, cik logos Skolas ielas kvartālā Gulbenē deg gaisma. Nodomāju: kādam vienmēr jāceļas, jāpošas ceļā. Kāds vēl neguļ. Iespējams, sēž internetā. Vai tikko ir atgriezies no spēļu zālē pavadītā vakara. Iespējams, ar tukšu naudas maku. Un domā, ko tagad darīt. Mūsu logi ir liecinieki dzīvēm, likteņiem. Tie arī stāsta stāstus. Par mums.
Atceros, pirms daudziem gadiem kaimiņu novadā norēķinus ar savu dzīvību labprātīgi beidza ļoti izglītots, ļoti inteliģents, ļoti talantīgs jaunais pašvaldības darbinieks. Vēlāk noskaidrojās – visu savu naudu, visus īpašumus ir nospēlējis azartspēlēs. Tā bija tveicīga vasaras nakts, kad visur logi vaļā. Savējie – sieva, bērni – gaidīja, kad vīrietis pārnāks mājās. Varbūt aizmiga. Varbūt sapņoja, ka mājai logs vaļā, kas pēc latviešu sena ticējuma nozīmē: šajā mājā kāds mirs. Smagi un sāpīgi. Laikam šīs ģimenes vīrietis nezināja, kā atrisināt savu situāciju.
Šodien mums ir logs uz pasauli – internets, kas tagad ļauj būt spēļu zālē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, neatejot no gultas, auklējamā bērna ratiņiem, virtuves galda vai darbavietas. Būsim reāli – atkarīgais cilvēks paspēj visu. Ka tikai būtu nauda bankas kontā, lai varētu griezt laimes ratu internetā.
“Nevajag otram pa logu maizi dot, tad svētību aizdod līdzi,” ir uzskatījuši latvieši senatnē. Un vēl – pa logu nedrīkst ūdeni liet, tad ielej laimei acīs. Vārdu sakot – ar savu privāto informāciju internetā, savu bankas kontu, savu naudu būtu jāapietas rūpīgi un pat skrupulozi. Laimes ratu griezt internetā, nevis spēļu zālē, iespējams, pat ir bīstamāk. Var jau moralizēt, cik nepareizi tas ir. Kā vajag pērienu tiem azartspēļu spēlmaņiem. Tas neko nedod. Psihologi mēdz teikt, ka no visām atkarību formām tieši azartspēļu atkarība visgrūtāk padodas ārstēšanai. Grūtāk nekā alkoholisms vai narkomānija.
Zinu piemēru, kad diviem jauniem cilvēkiem, kuriem ir trīs bērni, lauku saimniecība ar prāvu govju skaitu, mājas, zeme, mežs, kredīti, pienāk diena, kad, izrādās, visi nekustamie īpašumi ir zaudēti – nospēlēti azartspēlēs. Zeme, mežs, māja jau pieder uzņēmumam. Ģimene tagad ir nomniece pati savās mājās, savā zemē. Cik ilgi tā pavilks? Vai izeju no situācijas kārtējo reizi meklēs azartspēlēs, cerot, ka šoreiz gan paveiksies? Bez pamācībām, bez nosodījuma, bez vainošanas gribas vienkārši zināt, kā šie cilvēki pārvarēs savu krīzi.
