Nesen kāds paziņa mani rosināja, lai es ar savu piemēru vairāk propagandēju akadēmisko medicīnu, nevis paļaušanos uz dziedniekiem. Tas bija tāds “uzbrauciens”, zinot, ka esmu ļoti lojāla arī pret alternatīvo metožu piedāvātājiem/saņēmējiem (ar nosacījumu, ka runa ir tikai par pilngadīgām personām un viņu izvēles brīvību). Internetā tiku aizstāvējusi mūsu vietējās izcelsmes šamani un par to saņēmu pārmetumus. Man tika atgādināti arī konkrēti gadījumi, kad vietējie cilvēki ar smagām diagnozēm izvēlējās tautas medicīnu, nevis operāciju un zinātniski pamatotu ārstēšanos. Rezultāts – letāls.
Protams, mēs visi esam mirstīgi, un, protams, mēs katrs varam pats saslimt. Turklāt – jebkurā brīdī. Un velti meklēt ieganstus (ārējus vai iekšējus), kāpēc tā notiek. Saslimst arī vislabākie, visveselīgākie, vispareizāk dzīvojošie.
Arī pati negaidīju, ka mani piemeklēs kaite, no kuras baidāmies visi, – ļaundabīgs audzējs. Labi, ka samērā laikus izmantoju iespēju veikt valsts apmaksātu diagnostiku. Uzzinot aptuveno diagnozi, neapstājos, gāju tālāk, izmantojot valsts piedāvāto “zaļo koridoru”. Ir veikta operācija Rīgā, Onkoloģijas centrā. Esmu sākusi saņemt ķīmijterapiju. To, kas notiek ar mani un ap mani, vēroju ar interesi un bez panikas. Kā jau žurnāliste. Slimnīcā iepazīstos ar tādiem pašiem pacientiem kā es. Ar mediķiem, kuri mums palīdz. Redzu, cik ļoti ir attīstījusies medicīniskās palīdzības sniegšana, tehniskais nodrošinājums. Atmosfēra slimnīcā ir līdzsvarota, laipna, optimismu viesoša. Novēroju, kā ķīmijterapijas telpā vienā lielā zālē mēs sēžam katrs savā krēslā (kā pie zobārsta) – mani vienaudži, vecāki cilvēki, kāds jaunietis. Mēs esam tik mierīgi un smaidīgi, it kā būtu atnākuši uz skaistumkopšanas salonu. Un tā ir labi un pareizi. Esmu piedzīvojusi vēl tikai pašu pirmo ķīmijterapiju, bet kāds vecāks vīrs pastāstīja, ka uz šādām procedūrām brauc jau trīs gadus. Diagnoze mums katram ir sava. Saslimšana atšķiras, bet kaite ir tā pati. Un apzināšanās visiem viena – ka gribas un vajag vēl dzīvot, kamēr ir tāda iespēja. Nevajag padoties, kaut laika limits ir noteikts ikvienai cilvēkbūtnei. Mūžīgi mēs neesam un nebūsim neviens.
Kāds lasa šo un noteikti saka, ka es nepārliecinu viņu par to, ka oficiālā medicīna ir visvarena. Arī šādam uzskatam ir tiesības līdzās būt, tomēr tieši oficiālajai medicīnai ir augstāka ticamības pakāpe. Būsim veseli, bet, ja saslimstam, lūdzu, ārstēsimies!
