Vairums pašvaldību izvēlas jaunā gada sagaidīšanas svinībās vairs nerīkot salūtu. Iemesli ir dažādi. Pirotehnika, kas bieži vien izgatavota no kaitīgiem ķīmiskiem savienojumiem, rada atmosfēras un ūdens piesārņojumu. Tiek runāts arī par kaitējumu gan putniem, gan mūsu četrkājainajiem draugiem, kā arī stresu, kuru salūta skaņa rada tajos cilvēkos, kuri piedzīvojuši kara šausmas. Es atbalstu videi draudzīgākas iniciatīvas un uzskatu sevi par gana progresīvi domājošu, taču salūtu ziņā es esmu vecmodīga. Man tie patīk. Un, aizliedzot tos dažās pašvaldībās, rodas pretēja situācija- ja pilsētā būtu viens liels salūts, tad būtu mazāk salūtu katrā mājā.
Šajā gadumijā biju pilsētā, kurā no privātmāju pagalmiem salūts ilga ļoti ilgi. Un dabai tas noteikti bija mazāk draudzīgi nekā būtu tad, ja pilsēta būtu sarīkojusi vienu lielu salūtu. Kaut kā bieži vien netiek domāts par alternatīvām, kaut ko aizliedzot. Un, jā, man bija žēl mana sunīša, kurš, kad atgriezos istabā no balkona, nāca mani sagaidīt no vannasistabas, jo viņš tur slēpās no lielās skaņas. Sunīša sirsniņa dauzījās, un man nudien bija viņa žēl, bet manas meitas actiņās vizuļoja prieks. Es gribu mācīt savam bērnam cienīt dabu, bet es nekad viņai neteikšu, ka salūtus “šauj” tikai tumsonīgi cilvēki. Tieši tāds uzskats šobrīd sāk valdīt sabiedrībā. Kad viesojos Islandē, tur brīvprātīgo glābēju organizācija pirotehniku pārdeva par ziedojumiem, lai šāda organizācija varētu pastāvēt. Varbūt arī mēs varam naudu par katru nopirkto petardi ziedot kādam mērķim, saistītam vai nesaistītam ar vides aizsardzību? Arī mēs varētu “izšaut” naudu gaisā un palīdzēt kādam!
Vai nebūtu labāk, ja pilsētā salūts notiktu vienā konkrētā vietā, nevis vairākos māju pagalmos, tā biedējot vēl vairāk četrkājaino draugu? Cilvēki vēlas svētku sajūtu, sagaidot jauno gadu. Tā it kā ir vienkārša pusnakts, bet cilvēki tajā saredz kādu maģiju. Ticību, ka nākamais gads būs labāks. Kāpēc mums atņemt šo prieku? Varbūt likums var būt bargāks, ļaujot privāti salūtu rīkot tikai tādām mājsaimniecībām, kuras atbilst kritērijiem (tik un tik metru tuvumā nav citu māju utt.), un citās vietās rīkot salūtu būtu aizliegts. Savukārt pilsēta dāvinātu vienu lielu salūtu. Šādam scenārijam es piekrītu un, manuprāt, dabai tas ilgtermiņā būtu tikai draudzīgāk, nekā tas, kas notiek šobrīd. Un, lai piedod man ikviens, kurš ir piedzīvojis kara šausmas – es klausos salūta būkšķēšanā un pateicos, ka man šī skaņa saistās tikai ar salūtu. Un man ir žēl, ka notiek karš, man ir dusmas par to, kas notiek! Bet es atļaujos būt mazliet egoistiska – skatīties sava bērna acīs, kurās vizuļo gaismiņas, un teikt, lai visa pasaule pagaida. Te, blakus, ir mana mazā “pasaule”, kura glābs pasauli no plastmasas, piedalīsies mītiņos pret karu utt, bet pašreiz šī mazā “pasaulīte” vienkārši vēlas priecāties. Un kas es esmu, lai atņemtu viņai šo prieku?
