Dzīve daudzdzīvokļu mājā savā ziņā ir kā uz delnas. Kaimiņi visu redz un dzird. Kad remonts, ballīte vai skandāls, kad piededzis katls, kad bērni dauzās, kad suns rej un kad gulta čīkst. Savā ziņā katram, kurš dzīvo daudzdzīvokļu mājā ar plānām sienām, tā ir nervu pārbaude. Un katram robeža, līdz kurai var izturēt, būs atšķirīga.
Ņemot vērā to, ka iedzīvotāju kopums katrā daudzdzīvokļu mājā veido “kokteili”, kļūst skaidrs, cik grūti ir visiem kopā vienoties par apjomīga energoefektivitātes projekta realizēšanu. Viedokļi ir un būs atšķirīgi. Pat tad, ja projekts tiek realizēts. Domas dalās par iznākuma lietderību, kvalitāti un ekonomisko pamatojumu. Viedokļu šķelšanās ir gan Stāķos, gan Gulbenē, kur apsver daudzdzīvokļu mājas renovāciju vai pat ķērušies pie tās.
Un tomēr pats galvenais ir nestrēbt karstu, nesakašķēties līdz nāvei, saglabāt savstarpējo cieņu un toleranci.
Dažādas paaudzes, atšķirīgi dzīvesveidi un uzskati, nevienāds dzīves līmenis jeb rocība, ar vai bez kaitīgiem ieradumiem. Visiem mums ir vieta zem saules un zem viena jumta.
Kad tomēr ir tie brīži, kad ciest nevar un nevajag? Te nu piemēru ir daudz – gan kuriozu, gan skarbu.
Sūdzēties par kaimiņiem – tas vienmēr ir bijis sliktais tonis.
Labāk ir pateikt acīs, ko domā, bet darīt to pieklājīgi. Vai izdodas? Par kādiem tikai gadījumiem nav nācies dzirdēt! Un kur nu vēl savstarpēja aprunāšana, kas mijas ar izdomātam pasakām. Tā ir ikdienišķa parādība. Bet atmetīsim lieko. Lai paliek pats svarīgākais! Piemēram, bērna intereses. Pati esmu skrējusi pāri pagalmam uz blakus esošo māju, kad redzēju: ārā basām kājām stāv gadus trīs vecs puika un raud bez apstājas. Citi bērni man paskaidroja, ka mamma un viņas draugs nelaiž puiku dzīvoklī. Atmetu kautrību, klauvēju pie durvīm, pateicu, ka ziņošu bāriņtiesai, ja vēl kas tāds atkārtosies. Puiku ielaida dzīvoklī.
Atbalstu arī mājas vecāko, kurš klauvē pie kādas citas jaunās ģimenes dzīvokļa durvīm un prasa parādīt bērnu, jo zīdainis pēc skaļa skandāla piepeši ir kļuvis dīvaini kluss.
Tomēr reizi mūžā esmu arī nosūdzējusi kaimiņus. Toreiz piektā stāva dzīvoklī iemītnieki bija izurbuši caurumu jumtā un ierīkojuši “Godmaņa krāsniņu”. Ziemā sākās nekontrolējams process, sniegs uz jumta kusa un izraisīja plūdus citos dzīvokļos. Vērsos būvvaldē, problēma tika atrisināta. Tomēr… Godīgi atzīšos – kad uz ielas satieku nosūdzētos, jūtos neērti. Kaut zinu – darīju pareizi.
– Diāna Odumiņa
