Man reizēm ir dusmas, reizēm vienkārši bēdīgi dzirdēt cilvēku gandrīz vai bērnišķīgo sūkstīšanos par sadzīviskām nebūšanām, arī no mūsu portāla “Dzirkstele.lv” lietotājiem un komentētājiem: redz, Ukrainai palīdzam, bet pašiem taču tik daudz kā pietrūkst. Protams, mēs nedzīvojam kā attīstītajā Rietumeiropā, komunālie maksājumi, energoresursu cenas mūs spiež pie zemes, taču neesmu dzirdējusi, ka kādam nebūtu elektrības, ūdens un dienišķā maizes rieciena. Turklāt mums nav naktī jāskrien uz patvertnēm, lai glābtos no raķetēm. Ar šīm problēmām liela daļa ukraiņu gan sastopas regulāri. Protams, mēs gribam dzīvot labāk, nopirkt māju vai izremontēt dzīvokli, labāku auto, tālāku ceļojumu, tomēr tās ir nesalīdzināmas lietas, par ko sūkstīties atšķirībā no tā, par ko jāuztraucas ukraiņiem.
Man tā šķiet ļoti ciniska attieksme, ko parādām cilvēkiem, kuru valstī jau gandrīz divus gadus notiek briesmīgs karš. Prātā nāk viens piemērs par mūsu tautiešiem, kas dzīvo Anglijā un arī izmanto visas šīs valsts iespējas un sociālo nodrošinājumu. Tad, lūk, kādu mūsējo bija aizvainojis tas, ka ukraiņu bēgļiem kara sākumā tur tika piedāvātas mājas, kur dzīvot. Kāpēc ukraiņiem dod mājas, būtu mums labāk iedevuši – tāds bija sašutuma iemesls. Skumji, bet tāda ir krietnas daļas mūsu cilvēku primitīva domāšana – nedomāt tālāk par savu galdu.
Protams, ka tādi cilvēki ir arī starp ukraiņiem un arī citur Eiropā un pasaulē, daļai dažādu valstu politiķu tā ir augsne, uz kuras būvēt savu politisko platformu. Un ir alkatīgie uzņēmēji, arī Latvijā, kam ir vienalga, kam un ko pārdot un par kādu cenu, ka tikai pārdot. Te es domāju “asiņaino graudu” uzņēmumus, kas ieved no Krievijas graudu kravas. Un tāda cilvēku domāšana un rīcība tieši ir pa prātam agresorvalsts vadonim Putinam – tad sanāk, ka tā mēs palīdzam viņam. Bet tik vienkārša un baisa ir patiesība, par kuru aizdomāties vajag visiem – arī tiem, kuri “uztraucas”, ka tik ukraiņiem nenoziedo ko vairāk, – kas notiks, ja Ukraina šajā karā neuzvarēs.
Apbrīnoju kaimiņu alūksniešu neatlaidību. Viņi laikam nenogurst no ikdienas problēmām, nenogurst no kara, un viņi saprot, cik svarīgi ir neapstāties, lai palīdzētu ukraiņiem uzvarēt agresoru. Alūksnes un Apes novada fonds uz Ukrainu ar vietējo brīvprātīgo palīdzību nogādājis jau 24 auto! Nelielas mazpilsētas fonda veikums ir apbrīnojams! Arī gulbenieši, kā informē fondā, piedalās šajās akcijās un ziedo, un ir iespēja to darīt arī turpmāk.
