Kad piedāvājumā ir muzeja apmeklējums, nereti nākas dzirdēt, ka muzeju gan negribas redzēt, ka muzeji ir neinteresanti. Te nu negribu piekrist. Rūdolfa Blaumaņa “Brakos” Ērgļu pagastā esmu bijusi, kad mācījos kādā 7. vai 8.klasē. No tās reizes atceros tikai pašu ēku, kur dzīvojis Rūdolfs Blaumanis, un neko diži vairāk. Vispār tolaik muzeji asociējās ar telpu, kur pie sienām piespraustas lapas ar dažādu informāciju, kas bērnus nudien neinteresēja. Bet skolēnus veda ekskursijās, jo redzesloks bija jāpaplašina. Tagad, pēc gadiem piecdesmit, atkal nokļuvu “Brakos”, un skatījums uz to ir pavisam citādāks. It kā jau ēkas varbūt ir tās pašas, bet ar atjaunotiem niedru jumtiem, ar interesantām ekspozīcijām, mēbelēm. Liepa gan palikusi tikai viena. Lai piesaistītu muzejam, piedāvājumā ir gan gardēžu ekskursijas, gan dažādi tematiski pasākumi. Teritorija ir plaša, katrai vietai iedots nosaukums. Nezinu gan, cik daudz mūsdienu bērni zina par Blaumani, par “Skroderdienām Silmačos”, par “Velniņiem”, bet tāpēc jau mums, pieaugušajiem, par to ir jāstāsta, jāaizved viņi uz šo muzeju. Varbūt tā var kaut mazdrusciņ raisīt interesi. Citādi jau ir tā, ka senajos darbos ir daudz senu vārdu, kurus bērni izlasa, bet nesaprot, kas tas īsti ir, jo nav redzējuši, piemēram, spriguli, nezina, kas ir rija, klēts, dzirnavas. Un ir jauki, ja ir vieta, kur bērnus var aizvest un uzskatāmi viņiem nodemonstrēt miltu malšanu, parādīt, kā izskatījās petrolejas lampa vai skals, kuru dedzināja, kāda senāk bija klona grīda, maizes krāsns. Tad, lasot senos darbus, viss būs daudz saprotamāks. Un vēl esmu secinājusi, ka muzeja pievilcība ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas tur strādā. Ja šie cilvēki ir patrioti, tad muzejam apmeklētāju netrūkst. Tāds, piemēram, ir Jaunlaicenes muzejs, kurš ir tāds pavisam neliels, bet kura apmeklējums izvēršas īstā malēniešu šovā. Vai, piemēram, Raiņa muzejs Berķenelē, kur ir tik daudz, ko redzēt, un kur daudz kas pārsteidz. Un arī “Brakos” gide ir īstajā vietā – prot gan interesanti stāstīt, gan iesaistīt darbībās.
Braucot mājās, iznāca braukt garām daudzām brūnām norādēm uz citu ievērojamu cilvēku dzīves un darba vietām. Un tad domāju, ka būtu interesanti arī tur un tur, un vēl tur paskatīties, cik saistoši ir izdevies radīt stāstu. Garāmbraucot tikai uz pavisam mazu brītiņu iegājām muzejā Piebalgā, tā teikt, izskrējām cauri. Un arī tur vietējā gide steidza stāstīt par tur redzamo un piebilda – žēl, ka mums neesot laika, jo viņai esot vēl tik daudz, ko mums pastāstīt, lai gan varētu nelikties ne zinis, jo mēs jau tikai uz pāris minūtēm.
