Pagājušajā numurā pievērsāmies tēmai, konkrētāk – jautājumam, kuru novada domes daži deputāti uzdeva, ievēlot jaunos pārvaldniekus. Proti, jautājums bija par to, kurā pusē nostāsies pārvaldnieks, piemēram, kādā problemātiskā situācijā – pašvaldības vai iedzīvotāju? Manuprāt, šis jautājums ir vairāk nekā dīvains, savdabīga izpratne, kā tad ir jāstrādā vēlētai varai demokrātiskā valstī. Turklāt, kā var secināt, šis jautājums nodarbina un uztrauc ne vienu vien deputātu. Normunds Audzišs vēl augstāk paceļ latiņu, izvirzot jautājumu, vai pārvaldes vadītājam ir prioritāras iedzīvotāju problēmas vai viņš rīkosies atbilstoši pašvaldības vadības uzstādījumam. Kādu atbildi vispār te gaida deputāts? Kā vispār varbūt runa par kaut kādu nostāšanos kādā no pusēm? Vai tad mēs neesam viena kopiena, vai visiem nav viens mērķis, vai tad prioritāte vienmēr nav iedzīvotāju intereses? Tāpēc taču mēs ejam vēlēt, lai būtu, kas aizstāv iedzīvotāju intereses un darītu visu, lai iedzīvotāji būtu arvien apmierinātāki ar savu dzīvi Gulbenes novadā.
Ar šādu jautājumu, manuprāt, ir diezgan skaidrs mājiens, ka pašvaldības intereses ir kas augstāks par iedzīvotāju izdomātām vēlmēm, bet domes lēmumus labāk neapšaubīt. Nedaudz aizkulišu priekškaru, ka tā tas patiešām notiek, paver arī deputāta Aināra Brezinska teiktais intervijā “Dzirkstelei” par laiku, kad viņš iepriekšējā sasaukumā strādāja par pārvaldnieku Stāmerienas pagastā. Toreiz viņš iestājies par Stāmerienas skolas saglabāšanu, kas ir diezgan loģisks pārvaldnieka solis, jo viņš labi zina, kā vietējiem sāp skolas likvidēšana. Bet par šo pārdrošību viņam samazināts vērtējums un arī amata alga. Tas arī daudzkārt pieminēto pašvaldības darbinieku vērtēšanu, kas tiek pasniegta kā objektīvs process, nerāda labā gaismā. Šaubos, vai vairs šodien ir daudz privāto uzņēmumu, kur var atļauties padotajiem par citādu viedokli pazemināt algu, bet izrādās, ka pašvaldībā, kuru uzturam par nodokļu maksātāju naudu, varēja izdarīties ne tā vien.
Ko no tā visa secinu es? Ir reizē smieklīgi, gan skumji, šķiet, ka dzīvojam pilnīgi atšķirīgās dimensijās. Kad apkārt lido agresora droni, valsts augstākās amatpersonas skaidri un gaiši pasaka, ka šobrīd dzīvojam hibrīdkara apstākļos, tautas vēlētiem deputātiem svarīgi, kurā pusē stāvēs pārvaldnieks. Atceros nesen redzētu sižetu par Ukrainas pierobežas ciemu, kur kāda gados vecāka sieviete no savas mājas pagraba zvanīja pagasta vecākajam, vai var nākt ārā, vai šaudīšanās beigusies. Tā viņai bija vienkāršāk, varbūt viņa nemācēja apskatīties internetā, varbūt nebija paša interneta, bet viņai bija pagasta vecākais, kam pazvanīt. Varbūt vajadzēja pretendentam jautāt, vai iedzīvotāji viņu kā pārvaldnieku varēs vienmēr sazvanīt. Tiesa, tas nebūs viegls uzdevums, īpaši ņemot vērā, cik plaša teritorija pārvaldniekam jāpārstāv.
